Publicitātes foto

Šī gada sākumā zinātnieki atklāja, iespējams, senāko un vislabāk saglabājušos mūmiju, kas jebkad atrasta Ēģiptes teritorijā, taču viņi neapstājas un cer atrast arī Kleopatras zudušo kapu un citus apslēptus dārgumus, vēsta “National Geographic”.

Šā gada janvāra beigās portāls “Science Alert” pazinoja, ka arheologu komandai izdevies atrast mūmiju senās kapenēs apmēram 30 kilometrus no Ēģiptes galvaspilsētas Kairas. Tiek lēsts, ka tās vecums ir apmēram 4 300 gadu. Zinātnieki atklājuši, ka atradums ir kāda Senās Ēģiptes vīra vārdā Hekashepe mirstīgās atliekas. Pētnieki pieļauj, ka tā varētu būt vecākā un vislabāk saglabājusies mūmija, kas jebkad Ēģiptē atrasta.

Mūmija atradās 15 metru dziļā šahtā Sakāras nekropolē, kas ir sena kapsēta netālu no Džosera piramīdas. Šī vieta ir iekļauta UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas) pasaules mantojuma objektu sarakstā,

70 dienu garš process

Senajā Ēģiptē iedzīvotāji mumificēja savus faraonus, priesterus, kā arī augstāko aprindu pārstāvjus, retos gadījumos kādu no “vienkāršo cilvēku” kārtas. Jāatzīmē, ka mumificēšana bija dārgs pasākums, tāpēc to varēja atļauties vien daži.

Mumifikācijas process ilga 70 dienas, kuru laikā tika veiktas dažādas medicīniskas darbības un reliģiski rituāli. Senie ēģiptieši ticēja, ka pēc nāves cilvēka ķermenim vizuāli jāpaliek tādam, kāds tas ir bijis dzīves laikā. Viņuprāt, tas bija vajadzīgs, lai aizgājēja dvēsele varētu atrast jaunu mājvietu nākamajā dzīvē.

Ar mumifikāciju nodarbojās priesteri, kuriem bija nepieciešams pārzināt ne tikai ietīšanas un balzamēšanas tehnikas, bet arī cilvēka anatomiju. Un ne velti – pirmais solis mumifikācijas procesā bija gandrīz visu iekšējo orgānu izņemšana. Sirds parasti tika atstāta savā vietā, jo senie ēģiptieši ticēja, ka tas ir cilvēka gudrības un esamības centrs.

Pārējie orgāni – kuņģis, plaušas un aknas, pēc izņemšanas no ķermeņa tika saglabātas atsevišķās vāzēs vai traukos, kurus vēlāk apglabāja kopā ar mumificēto cilvēku. Katra vāze simbolizēja vienu no seno ēģiptiešu dieva Hora dēliem, kas bija cilvēka orgānu aizbildņi: Amsets – aknām, Hapi – plaušām, Kebeksenufs – zarnām un Duamutefs – kuņģim.

Atšķirībā no citiem orgāniem, smadzenēm ēģiptieši nepiešķīra lielu simbolisko nozīmi. Smadzenes tika izvadītas caur nāsīm ar speciālu āķu palīdzību. Pirms tam tika ievadīta viela, kas sašķidrina smadzeņu audus un tad ķermenis uzcelts sēdus pozīcijā, ļaujot iztecēt visam šķidrumam. Šī darbība prasīja īpašu precizitāti un rūpību, jo viena nepareiza kustība varēja sakropļot topošās mūmijas seju. Tālāk smadzeņu dobums tika skalots ar palmu vīnu.

Pēc orgānu izņemšanas un šķidrumu izvadīšanas, cilvēka ķermenis tika rūpīgi nomazgāts un atstāts žūt. Lai ķermenis pēc orgānu izņemšanas nesaplaktu, to mēdza pildīt ar zāģu skaidām, audeklu vīkšķiem, smiltīm un sveķiem.

Kad ķermenis bija pilnībā izžuvis, sākās ietīšanas darbi. Topošā mūmija tika ietīta lina audumā, kas bija piesūcināts ar dzīvnieku tauku un augu maisījumu, lai noturētu ķermeni pēc iespējas labākā stadijā. Visbeidzot, mūmija tika pārklāta ar sveķiem, lai tai nebūtu saskares ar gaisa mitrumu. Gatavu mūmiju ievietoja vienā vai pat vairākos koka zārkos – sarkofāgos.

Mūmijas, kas pārsteidza zinātniekus nesagatavotus

Dažas atrastās mūmijas zinātniekus pārsteidza ar ko neierastu mumifikācijai. Piemēram, 2021. gadā arheoloģi atrada 2000 gadu senu mūmiju, kurai mutē bija zelta mēle.

Ēģiptes Senlietu ministrija izteica minējumu, ka zelta mēle aizgājējam varēja būt nepieciešama, lai viņš pēc nāves varētu sarunāties ar dieviem, stājoties pēcnāves tiesas priekšā. Kā viens no dieviem ticis minēts pazemes valdnieks Ozīriss, kas ticis uzskatīts par mirušo tiesnesi un garu nogādātāju pēcnāves dzīvē. Jāpiebilst, ka šī versija ir visai ticama, jo  mūmiju atrada vienā no apbedījumu vietām, kas atradās pie Ozīrisam veltītajiem tempļiem.

Savukārt kāda cita arheologu komanda atklājusi zēna mūmiju, kurai bijusi ne tikai zelta mēle, bet arī sirds.

Mumificēja ne tikai cilvēkus

Senajā Ēģiptē mumificēja ne tikai cilvēkus, bet arī dažus dzīvniekus. Svētajiem buļļiem bija pat sava atsevišķa kapsēta. Mumificēti tika arī paviāni, kaķi, putni un krokodili. Salīdzinot ar mūsdienām, Senajā Ēģiptē kaķi bija kas vairāk par mīļiem mājdzīvniekiem. Senie ēģiptieši kaķus pielūdza tāpat kā dievus, dažreiz pēc dzīvnieku nāves tos mumificēja un dāvāja kā pienesumu dievietei Bastetai. Pirms dažiem gadiem arheologi atklāja labi saglabājušās kaķu mūmijas un nelielas kaķu skulptūras senajā Bubastisas pilsētā.

Ir zināms, ka daudzos gadījumos pēc saimnieka nāves, nonāvēja arī viņa mājdzīvniekus, mumificēja un apglabāja, lai viņi būtu kopā ar cilvēku arī nākamajā dzīvē.

Senie ēģiptieši raudzījās uz dzīvniekiem kā uz dievu iemiesojumu. Tas varētu būt iemesls, kādēļ  dzīvnieku mumificēšanai izmantoja tās pašas metodes, kā veidojot cilvēku mūmijas. Dzīvnieku mūmiju audu paraugos atrodamas ķīmiskās vielas atklāja dažādu dabisko produktu klātbūtni, kas atrasti arī cilvēku balzamēšanas materiālos, ko izmantoja senie ēģiptieši. Tajos ietilpa dzīvnieku tauki, eļļas, bišu vasks, cukura gumija, bitumens (no naftas vai akmeņoglēm destilācijas procesā iegūts organisks materiāls) un priežu sveķi. Pētnieki atklāja, ka šie produkti tika uzklāti arī uz pārsējiem, ko izmantoja mūmiju ietīšanai.

Kleopatras kapa noslēpums  

Gadu gaitā atklāti daudzi seno ēģiptiešu dzīves un nāves noslēpumi, atrastas faraonu un augstmaņu mūmijas, taču leģendāras valdnieces Kleopatras patiesie nāves apstākļi un kapa atrašanās vieta joprojām ir netklāta mīkla.

Kleopatra bija pēdējā neatkarīgā Senās Ēģiptes valdniece pirms romieši iekaroja šo teritoriju. Kad kļuva skaidrs, ka saglabāt varu pār Ēģipti neizdosies, viņas mīļākais, Romas armijas ģenerālis Marks Antonijs, izdarīja pašnāvību, uzšķēržot savu vēderu ar zobenu. Tikmēr Kleopatra tika sagūstīta, tiesa ne uz ilgu laiku. Pie pirmās izdevības viņa izdarīja pašnāvību, pieliekot pie krūtīm indīgu čūsku un ļaujot, lai tā iedzeļ.

Lai gan šie spraigie notikumi risinājās 30. gadā pirms mūsu ēras, arheologi neatmet cerības atrast Kleopatras apbedīšanas vietu. Tiek pieļauts, ka kaps varētu atrasties netālu no Aleksandrijas – otras lielākās Ēģiptes pilsētas un Kleopatras mājvietas. 2022. gada novembrī Kleopatras kapavietas meklējumi šķita redzam cerību staru. Dominikāņu pētniece Ketlīna Martinesa kopā ar komandu negaidīti atklāja 1 300 garu un 12 metru dziļu tuneli zem “Taposiris Magna” tempļa, kas atrodas netālu no Aleksandrijas. Viņi uzskata, ka šis tunelis ved uz Kleopatras atdusas vietu.

Par spīti tam, ka pagaidām komandai nav izdevies uziet Kleopatras atdusas vietu, viņi atklājuši 1 500 citu dažādu artefaktu – statujas, krūšutēlus, zelta monētas. Tajās attēlots gan Aleksandrs Lielais, gan Kleopatra, gan viņas tēvs, Ēģiptes faraons Ptolomejs.

Jāpiebilst, ka leģendāro kapu meklē ne tikai uz sauszemes, bet arī zem ūdens. Proti, zemūdens arheologu komanda Vidusjūrā pēta Aleksandrijas drupas, cerībā atklāt valdnieces pēdējo atdusas vietu.

Starp citu, arheologi nezaudē cerību atrast arī Marka Antonija kapu. Neskatoties uz to, ka vēsturnieks Plūtarhs apgalvoja, ka Kleopatras mīļākais bija kremēts, un aprakstīja, ka Kleopatra pati aiznesa urnu ar viņa pīšļiem uz apglabāšanas vietu.

Tutanhamona zudušie dārgumi 

1922. gadā angļu ēģiptologs Hovards Kārters atklāja faraona Tutanhamona kapenes. Trīs gadus vēlāk tika atrasta arī viņa mūmija. Tās izpēte ļāva zinātniekiem uzzināt par Tutanhamona dzīvi, veselības problēmām un nāves apstākļiem.  2010. gadā vairāku valstu zinātnieki par viņa miršanas iemeslu tomēr izvirzīja pārciestu malārijas slimību, kaut gan joprojām pastāv arī citas versijas.

Lasiet arī: Vēsturniece: Vajadzēs 50–60 gadu,  lai izgaistu padomju laika nospiedumi sabiedrības domāšanā

Kopā ar Tutanhamona mūmiju  Kārters kapenēs atrada arī vairākus citus artefaktus, tostarp arī slaveno zelta masku, kura patlaban glabājas Ēģiptes muzejā Kairā. Pārsteidzoši, bet vēl pēc simts gadiem arheologi atklājuši, ka kapenēs saglabājusies arī kaste ar citiem Tutanhamona dārgumiem, kuri brīnumainā kārtā palikuši laupītāju neskarti tūkstošiem gadu.