Ādolfs Hitlers. Publicitātes foto

Par Ādolfu Hitleru (1889-1945) sarakstītas neskaitāmās grāmatas, uzņemtas filmas, seriāli un dokumentāli raidījumi, taču joprojām ik pa laikam atklājas kaut kas jauns gan par pašu fīreru, gan par viņa izveidoto Trešo reihu.

Hitlers neapšaubāmi ir viena no pazīstamākajām un nīstākajam personībām pasaules vēsturē. Būdams nacistiskās Vācijas vadītājs, viņš uzsāka gan Otro pasaules karu, gan holokaustu, kā rezultātā gāja bojā vismaz 40 miljoni cilvēku, vēsta kanāls “National Geographic”.

Pēdējos gados, pateicoties jauniem atklājumiem, ir kļuvis zināms, piemēram, tas, ka fīrers ir bijis atkarīgs no narkotikām, kuras viņam injicēja personīgais ārsts. Joprojām raisa aizdomas arī viņa pašnāvības apstākļi.

Hitlera publiskā tēla kalējs

Trešā reiha vadoņa oficiālais fotogrāfs Heinrihs Hofmans vairāk nekā 25 gadus – kopš nacistu partijas dibināšanas 1919. gadā līdz pat Otrā Pasaules kara beigām 1945. gadā – bija klāt Hitleram teju visos viņa dzīves nozīmīgajos brīžos. Caur viņa objektīvu mēs joprojām redzam fīreru un tieši Hofmana kā fotogrāfa talants lielā mērā izveidoja priekšstatu par fīreru vācu tautas un visas pasaules sabiedrības prātos.

Jāpiebilst, ka kopumā fotogrāfs iemūžinājis fīrera tēlu apmēram 10 000 fotogrāfijās. Lai gan viņiem bija ļoti labas attiecības, Hofmans pēc kara beigām atzina, ka fotografēt Hitleru nebija viegls darbs, jo fīreram bija tikai trīs mums visiem zināmas pozas, kurās viņš vēlējās tikt iemūžināts – viena roka uz viena gurna, roka uz katra gurna un ar uz krūtīm sakrustotām rokām.

Tomēr ir arī deviņi 1927. gadā uzņemtie Hitlera attēli, kas atšķiras no visiem citiem. Tajos ir attēlotas pozas un žesti, kurus fīrers vēlāk izmantojis savās publiskās uzstāšanās. Vadonis īpaši lūdza fotogrāfu uzņemt šīs fotogrāfijas, lai piestrādātu pie sava publiskā tēla. Jāpiebilst, ka fīrers piekodināja Hofmanu attēlus iznīcināt, taču fotogrāfs to neizdarīja un tās saglabāja.

Saprotams, ka par savu darbu gadu garumā Hofmans tika dāsni atalgots. Proti, viņam piederēja nekustāmie īpašumi, grāmatu izdevniecība, vairākas studijas un fototehnikas veikali, mākslas darbu kolekcija, kurā bija arī vērtīgas 19. gadsimta vācu mākslinieku gleznas.

Jāatzīmē, ka tieši Hofmans bija arī tas, kurš 1929. gadā iepazīstināja fīreru ar viņa topošo sievu Evu Braunu. Tolaik 17 gadus jaunā Eva bija viena no Hofmana asistentēm.

Nākamajā dienā pēc nacistu sagrāves Otrajā Pasaules karā, 1945. gadā 10. maijā, Hofmans tika arestēts. 1947. gadā tiesa viņa piesprieda desmit gadus cietumā un visu īpašumu konfiskāciju. Taču viņš iesniedza apelāciju un sods tika samazināts uz četriem gadiem, pamatojot to ar faktu, ka Hofmanam nebija nekādu oficiālu amatu Trešā reiha hierarhijā.

1950. gadā viņu izlaida no cietuma un viņš pat varējis atgūt daļu no savas bagātības. 1955. gadā kādā Londonas izdevniecībā publicēja Hofmanas memuārus ar nosaukumu “Hitlers bija mans draugs”. Pēc diviem gadiem, 72 gadu vecumā, fīrera fotogrāfs nomira.

Hitlers bija miljardiem vērtas bagātības īpašnieks

Liela daļa Hitlera bagātības nāca no paredzamiem avotiem — “izsūknējot” valsts budžetu un pieņemot dāsnus “ziedojumus” no korporācijām. Tomēr viņš izdomāja arī citus peļņas avotus. Proti, kļūstot par Vācijas kancleru, viņš pavēlēja valdībai iegādāties viņa cietumā sarakstītās grāmatas “Mein Kampf” (“Mana cīņa”) eksemplārus, lai tos pasniegtu kā dāvanu jaunlaulātajiem kāzu dienā. Rezultātā Hitlers kā autors saņēma honorāru, taču ar to viņam bija par maz, un viņš atteicās maksāt ienākuma nodokli.

Hitlers izmantoja savu milzīgo bagātību, kas, pēc dažiem aprēķiniem, bija aptuveni pieci miljardi ASV dolāru, lai uzkrātu plašu mākslas darbu kolekciju, iegādātos smalkas mēbeles un dažādus īpašumus.

Hitlers plānoja izveidot savu muzeju

Hitlers bija pazīstams, kā Senās Grieķijas un Senās Romas autoru darbu piekritējs. Savukārt, modernās mākslas virzieni – piemēram, impresionisms, kubisms un dadaisms, – viņam dziļi riebās un viņš tos uzskatīja par “deģeneratīviem”.  Trīsdesmitajos gados nacisti sāka izņemt šādu “deģeneratīvu mākslu” no Vācijas muzejiem. Pola Klē, Pablo Pikaso, Vilhelma Lembruka un Emīla Noldes darbi vēlāk tika izrādīti 1937. gada īpašajā izstādē un pieteikti kā “boļševiku un ebreju dekadentiskās kultūras paraugi”.

Otrajā Pasaules karā līdz tam nepieredzētā mērogā pēc Hitlers pavēles no muzejiem un privātmājām tika sistemātiski izlaupīti mākslas darbi. Jāpiebilst, ka ievērojamākais nacistu nozagtais mākslas darbs bija Ģentes altārglezna. Šis un citi darbi pēc kara bija paredzēti izstādīšanai nacistu “supermuzejā” Lincā, Austrijā. Tam bija plānots dot nosaukumu “Fuhrermuseum” jeb “Fīrera muzejs”.

Hitleram bija pašam sava “Nobela prēmija”

1939. gadā Zviedrijas likumdevējs izvirzīja Hitleru Nobela Miera prēmijai. Lai gan viņš to bija iecerējis kā joku, taču tas izraisīja lielu sašutumu un nominācija tika ātri vien atsaukta.

Iespējams, Hitlers būtu gribējis un pat varējis pieņemt šo balvu. Taču dažus gadus iepriekš, 1936. gadā, aktīvs Hitlera politikas kritiķis, vācu žurnālists Karls fon Oseckis tika nosaukts par 1935. gada Nobela miera balvas ieguvēju. Šis žests tika uzskatīts par nacisma nosodījumu un “apvainojumu” Vācijai. Rezultātā – Hitlers aizliedza visiem vāciešiem pieņemt Nobela prēmiju.

Kā alternatīvu izveidoja Vācijas Nacionālo mākslas un zinātnes balvu. Trīs vācieši, kas vēlāk ieguva Nobela prēmiju Trešā reiha laikā, bija spiesti no tās atteikties, lai gan vēlāk viņi saņēma diplomus un medaļas.

Otrais pasaules karš jaunā skatupunktā

Nozīmīgākais solis pretī uzvarai pār Trešā reiha armiju tika sperts 1944. gada 6. jūnijā, kad Normandijā, Francijas piekrastē, tika izcelts amerikāņu un angļu armijas desants, izveidojot Rietumu fronti.

Jau pirmajās piecās dienās kopš desanta izcelšanās sabiedrotajiem izdevās iekarot 130 kilometrus platu Normandijas piekrastes joslu un “iespiesties” 30 kilometrus Francijas iekšienē.

Lai gan otrās frontes atklāšanas Eiropā ir viens no nozīmīgākajiem un izšķirošākajiem Otrā pasaules kara notikumiem, līdz kara beigām vēl bija tālu, jo drīz nacistu atbalstītāji nostiprināja savas pozīcijas cerībā aizstāvēt Trešo reihu.

Tomēr, lai cik daudz mēs šobrīd zinātu par Trešā reiha vadoni, viņa dzīvi, cīņu un nāvi, kā arī Otro pasaules karu, pētnieki turpina uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Tā kā pilnīgi iespējams, ka nākotnē mūs sagaida aizvien jauni atklājumi par nacistiskās Vācijas fīreru.

Lasiet arī: FOTO | Latvijas zinātnieki, spītējot grūtībām, pirmo reizi pēta Alpu ledājus