Džons Ficdžeralds Kenedijs. Publicitātes foto

Gados jaunākais ievēlētais prezidents Amerikas Savienoto Valstu (ASV) vēsturē Džons Ficdžeralds Kenedijs (1917–1963), kurš traģiski gāja bojā atentātā, jau savas dzīves laikā kļuva par leģendu, taču viņam un viņa ģimenei bija arī daudz tumšu noslēpumu.

Kenedija slepkavība 1963. gadā 22. novembrī ir apaugusi ar neskaitāmām konspirācijas teorijām – no triviālām par Centrālās Izlūkošanas pārvaldes vai Kubas specdienestu iesaistes līdz pat pavisam dīvainām, piemēram, par to, ka Kenediju nogalināja citplanētieši, vēsta “National Geographic”.

Viens no šādu teoriju popularitātes iemesliem, iespējams, slēpjas faktā, ka tūkstošiem ar atentātu saistītu dokumentu vairāk nekā pusgadsimtu bija slepeni, daudzi no tiem vēl joprojām nav plašākai publikai pieejami. To publiskošanu kopš 2017. gada kavēja ASV prezidenti Donalds Tramps un vēlāk Džo Baidens. 2022. gadā tikai publiskoti 13 173 dokumentu no ASV Nacionāla arhīva. Tas nozīmē, ka šobrīd publiski ir pieejami 95% materiālu, kas saistīti ar 1963. gada 22. novembra notikumiem Dalasā.

Kenediju “lāsts”

Kenediju ģimene ir viena no pazīstamākajam politiskajām dinastijām gan ASV, gan citur pasaulē. No tās nākuši viens ASV prezidents, trīs senatori, trīs vēstnieki un daudzi citi ievērojami politiķi. Tā ir arī bēdīgi slavena ar to, ka daudzi tās pārstāvji traģiski gājuši bojā. Proti, kopš 1940. gada ir zināms par vismaz 22 Kenediju ģimenes locekļu nāves gadījumiem aviokatastrofās, atentātos, noslīkstot, pārdozējot narkotikas utt. Daudzi arī uzskata, ka ģimeni patiešām vajā lāsts.

Piecus gadus pēc atentāta pret Džonu F. Kenediju, 1968. gadā, viņa jaunākais brālis Roberts (1925–1968) kandidēja uz ASV prezidenta amatu. Par valsts galvu viņš netika ievēlēts, taču tāpat, kā lielais brālis tika publiski noslepkavots 1968. gadā 5. jūnijā. Savukārt cits Kenedija brālis, Teds (1932–2009) neveiksmīgi kandidēja uz prezidenta amatu 1980. gadā. Līdz savai dabiskai nāvei 77 gadu vecumā Teds Kenedijs 47 gadus bija ASV senators, kurš kongresā pārstāvēja Masačūsetsas štatu.

Jāpiebilst, ka Kenediju klana pārstāvim ir izredzes jau pavisam drīz atkal kļūt par Baltā nama saimnieku. Proti, Džona F. Kenedija brāļa Roberta dēls Roberts Kenedijs juniors būs  kandidāts 2024. gada ASV prezidenta vēlēšanās.

Skeleti ģimenes skapī

Tomēr kā jau teju katram bagātam un ietekmīgam klanam Kenediju “skapī” glabājas daudz skeletu. Klana patriarham Patrikam Kenedijam (1888–1969) nācās piedzīvot četru bērnu nāvi.

Savukārt vecākā meita Rozmarija (1918–2005) jaunībā bija ievietota psihiatriskajā klīnikā. Tas notika neilgi pēc tolaik plaši praktizētās lobotomijas operācijas. No dzīvespriecīgas 23 gadus jaunas sievietes, kurai patika mode, ballītes un sabiedriskā dzīve, Rozmarija pārvērtās par “dārzeni”, un visu atlikušo mūžu līdz nāvei 86 gadu vecumā tika slēpta slēgta tipa klīnikās.

Jāpiebilst, ka pat tolaik daži speciālisti uzskatīja, ka Rozmarijai nebija viņai piedēvētas “garīgās atpalicības”, bet drīzāk viņa cieta no depresijas. Šo viedokli apstiprināja vismaz trīs ārsti. Diemžēl lobotomijas sekas bija neatgriezeniskas, proti, Rozmarijas prāta spējas samazinājās līdz divus gadus veca bērna līmenim.

Proti, viņa nevarēja patstāvīgi staigāt un normāli runāt, kā arī cieta no urīna nesaturēšanas. Gadu desmitiem patiesība par viņas veselības stāvokli un atrašanās vietu tika turēta noslēpumā. Tēvs viņu nekad nebija apmeklējis un ļoti baidījās, ka patiesība par Rozmariju varētu kaitēt dēla Džona politiskajai karjerai.

Ir zināms fakts, ka 1958. gadā Džons F. Kenedijs slepus no ģimenes bija apciemojis Rozmariju klīnikā un bija šokēts par viņai nodarīta kaitējuma smagumu. Vēlāk, kad viņš kļuva par ASV prezidentu, Kenedijs izmantoja iespējas, lai uzlabotu likumus, kas atvieglotu dzīvi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Arī Rozmarijas un Džona māsa Junisa daudz laika un spēka veltīja invalīdu tiesību aizsardzības jautājumiem, kā arī viņa bija tā, kas izveidoja “Special Olympics”, pasaulē lielāko organizāciju, kas Amerikā un citur pasaulē rīko sporta sacensības cilvēkiem ar īpašam vajadzībām.

Kenedija “seksa” dosjē

Harizmātiskais Džons Kenedijs mīlēja sievietes. Un sievietes, tostarp Holivudas dīvas Merilina Monro (1926-1962) un Marlēna Dītriha (1901-1992), mīlēja viņu. Lielbritānijas premjerministrs Harolds Makmilans atminējās Kenedija vārdus: ja viņam trīs dienas nācās iztikt bez seksa, viņam sākās migrēna.

Kenedija skandalozā mīlas dzīve un ārlaulības sakari, tostarp arī ar prostitūtām, ir gandrīz tikpat plaši aprakstīti kā politiskā darbība. To izmantoja vai mēģināja izmantot gan atraidītas sievietes, gan politiskie oponenti.

Leģendārais Federālā Izmeklēšanas biroja (FIB) vadītājs Edgars Hūvers (1895–1972) jau 1942. gadā licis saviem padotajiem sākt veidot speciālu “seksa” dosjē par tolaik jaunā senatora Kenedija dēkām.

Senatoram tad bija kārtējais ārlaulības sakars, šoreiz ar laikraksta “The Washington Post” žurnālisti Ingu Arvadu. FIB aģenti vairākus mēnešus novēroja viņas māju, kur biežs viesis bija topošais ASV prezidents. Jāatzīmē, ka šīs attiecības piesaistīja Hūvera uzmanību ar to, ka par Arvadu klīda baumas kā par bijušo nacistu simpatizētāju. Sievieti turēja aizdomās par spiegošanu.

Kopš tā laika visus Kenedija tālruņus noklausījās iekšējās izlūkošanas darbinieki, kuri turpināja papildināt dosjē. Tas, ka šāds kompromāts eksistē, kļuva zināms tikai 2017. gadā, kad bija publiskota daļa dokumentu par Kenedija dzīvi un nāvi.

FIB dokumentos, kurus pirms sešiem gadiem publiskojis ASV Nacionālais arhīvs, atrodams arī tas, ka Kenediju vairākus gadus vajāja kāda sieviete, kas darīja visu, lai par prezidenta mīlas dzīvi uzzinātu iespējami plašāks sabiedrības loks.

Piemēram, sieviete, kuras vārds bija Florence Mērija Keitere, piedāvāja plašsaziņas līdzekļiem pierādījumus tam, ka Kenedijam, kamēr viņš bija ASV senators, bija seksuālas attiecības ar savu sekretāri Pamelu Tērnuri. Jāpiebilst, ka Pamela vēlāk bija pirmās lēdijas Žaklīnas Kenedijas personīgā sekretāre.

No 1959. gada līdz pat Kenedija nāvei 1963. gadā Keitere nosūtīja vēstules desmitiem redakciju, kā arī FIB. Viņa arī vienreiz piketēja pie Baltā nama, lai pievērstu uzmanību Kenedija dēkai ar sekretāri.

Tāpat FIB rīcībā bija arī kādas naktskluba dziedātājas stāsts. Viņa apgalvoja, ka 1945. gadā piedzēries Džons Kenedijs mēģinājis viņu izvarot viesnīcas numurā. Jāsaka, ka viņa sazinājās ar FIB tikai 1966. gadā, kad globālā histērija un Kenedija slepkavības izmeklēšana sasniedza kulmināciju.

Dēla nāve

Tāpat kā viņa tēvs, arī Džons F. Kenedijs pārdzīvoja vairāku savu bērnu nāvi. 1955. gadā viņa sievai bija spontānais aborts savukārt gadu vēlāk pasaulē nāca nedzīva piedzimusī meita, kuru Kenediju pāris gribēja saukt par Arabelu.

Kenediju jaunākais dēls Patriks piedzima priekšlaicīgi 1963. gadā 7. augustā un nodzīvoja vien 39 stundas un 12 minūtes.

Tomēr viņa īsā dzīve un nāve, kas satrieca gan pašu Kenediju un viņa sievu, gan visu Ameriku, pievērsa sabiedrības uzmanību tam, ko pašlaik zinām kā respiratorā distresa sindromu (RDS). Tas ir elpošanas traucējumu veids, kas raksturīgs jaundzimušajiem, visbiežāk tiem, kuri piedzimuši pirms laika. Pēc Patrika nāves šo slimību sāka pētīt un uzlaboja priekšlaicīgi dzimušo bērnu aprūpi, tādējādi izglābjot miljoniem jaundzimušo dzīvību.

Gan Patrikam, gan Arabelai bija bēres, bet pēc Kenedija nāves 1963. gadā viņu mirstīgas atliekas pārapbedīja kopā ar tēvu. Dēla nāve satuvināja Kenedijus, jo abi to smagi pārdzīvoja. Tas bija arī bija viens no iemesliem, kāpēc Žaklīna nolēma pavadīt vīru viņam liktenīgajā vīzītē Dalasā, jo pirms tam Kenedija kundze nebija plānojusi tajā doties.

Neārstējama slimība

Lai gan Kenedijs piedzima turīgā ģimene ar metaforisko zelta karotīti mutē, viņš visu mūžu cieta no veselības problēmām. Tās sākās jau agrā bērnībā. Topošais politiķis bija spiests daudz laika pavadīt gultā ar grāmatām, atkopjoties pēc kārtējas ligas.

Viņam bija alerģijas, ģīboņi, hronisks spēku izsīkums – šie simptomi Kenedija vajāja visu mūžu. Tikai, kad viņš jau bija pieaudzis, Kenedijs uzzināja, ka cieš no neārstējamas Adisona slimības. Tā ir slimība, ko izraisa hroniska virsnieru garozas mazspēja, līdz ar to pilnīgs vai daļējs hormonu (kortizola un aldosterona) trūkums.

Kenedija dzīves laikā Adisona slimība nebija ārstējama un tika pielīdzināta vēzim. Pēc diagnozes uzstādīšanas ārsti prognozēja, ka Kenedijs nenodzīvos vairāk par trīs gadiem. Jāpiebilst, ka visa informācija par prezidenta slimību tika stingri slēpta.

Mācoties Hārvarda universitātē, spēlējot amerikāņu futbolu, viņš savainoja muguru un visu atlikušo mūžu cieta no hroniskām sāpēm. Kopumā Kenedijam bija veiktas četras muguras operācijas, kas gan viņa stāvokli īpaši neuzlaboja.

Viņam nācās valkāt speciālu muguras korseti, kas, iespējams, arī maksāja viņam dzīvību. Proti, kad 1963. gadā 22. novembrī Dalasā uz prezidenta limuzīna pusi tika raidīts pirmais šāviens, viņš nevarēja pieliekties uz priekšu un tā paglābties no otrā šāviena. Tā vietā ķermenis, kuru cieši saturēja korsete, atgriezās vertikālā stāvoklī, dodot iespēju šāvējam trāpīt viņa galvā.

Jaunas liecības par atentātu

Džons Ficdžeralds Kenedijs amatā bija no 1961. gada līdz atentātam 1963. gadā jeb tikai 1036 dienas, kad viņa dzīvi pārtrauca Dalasā izskanējuši šāvieni. 1963. gada 22. novembra notikumiem Teksasas galvaspilsētā Dalasā ir veltīti tūkstošiem rakstu, grāmatu, dokumentālo un mākslas filmu, kā arī radio un televīzijas raidījumu, tomēr, jo vairāk informācijas parādās, jo vairāk rodas jautājumu par to, kas patiesībā notika.

Lasiet arī: Aprit 54 gadi kopš otras spēcīgākās vētras Latvijas novērojumu vēsturē

Pastāv versija, ka Lī Hārvijs Osvalds nebija vienīgais šāvējs. Tāpat ir arī vairākas sazvērestības teorijas, ka viņš vispār nav piedalījies atentātā. Ir arī neskaidrības par Osvalda īsto identitāti.

Seko mums arī Facebook, X, Instagram un Draugiem!