Foto: Ērika Gavare/Rīta kafija

Valsts svētku mēnesī – novembrī nereti gribas ne vien apmeklēt lāpu gājienu, militāro parādi, iedegt svecītes, pieminot tos, kas atdevuši savu dzīvību par brīvu Latviju, bet arī lasīšanai izvēlēties ko īpaši patriotisku. Piemērota lasāmviela patriotu mēnesim ir diplomāta un bijušā ārlietu ministra Ludviga Sējas memuāri, kas atklāj erudītu personību ar traģisku likteni, par kura mūžu varētu teikt, ka tajā pārciests pilnīgi viss, ko pārdzīvojusi latviešu tauta.

Ludvigs Sēja (1885–1962) bijis diplomāts, ārlietu ministrs, Latvijas pārstāvis ASV, Lielbritānijā un Lietuvā. 1922. gadā sekmēja Latvijas de iure atzīšanu no ASV puses. Viņa 1941. – 1944.gada dienasgrāmata un memuāri “Nāves ēnas ielejā 1955 – 1961” izdevniecībā “Latvijas mediji” izdoti grāmatā ar nosaukumu “Es pazīstu vairs tikai sevi”.

Kā liecina internetā pieejamā informācija, pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada novembrī Madonas (Biržu) Izglītības biedrības zālē par godu šim notikumam tiek noturēta sapulce, kurā toreizējais skolas direktors un pedagogs Ludvigs Sēja saka runu, bet ģimnāzijas meitenes dzied „Dievs, svētī Latviju”. Tas viss notiek vācu armijas klātbūtnē, vācieši pat pieceļas kājās un noņem cepures. Decembra vidū vācieši no Madonas aiziet, un viņu vietā ierodas lielinieki. Ludvigu Sēju apcietina, viņu norīko stacijā pie dzeloņdrāšu izlādēšanas, bet vecāko klašu skolēni aiziet un vagonu izlādē sava direktora vietā. Direktors stāv un aizkustinājumā raud par savu skolēnu līdzdzīvošanu viņa liktenī, raksta portāls Timenote.

Kad 1940.gadu vidū Sēju apcietina un ieliek Rīgas Centrālcietumā, viņam no ārpuses tiek piegādāts ēdiens, ļoti tīros un glītos iesaiņojumos, par ko Sēja pieļauj, ka to viņam kā bijušajam Universitātes pasniedzējam piegādā viņa studentes. Pat cietuma uzraugi apcietinātajā Sējā atpazīst bijušo diplomātu un ārlietu ministru, un cenšas viņam palīdzēt, žēlo.

Vai maz vajag vēl ko vairāk stāstīt, lai uzsvērtu, cik ļoti cienīts un iemīļots gan savu skolnieku un studentu, gan pārējās sabiedrības acīs bijis Sēja. To atklāj augstāk aprakstītie notikumi.

Savos memuāros Sēja apraksta piedzīvoto kara laikā, vācu un krievu koncentrācijas nometnēs un cietumos. 1944.–1951. gadā viņš atradās nacistu un komunistu apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā, Štuthofas koncentrācijas nometnē, Lubjankas un Lefortovas cietumā, Vetlosjanas nometnē, pēc tam nometinājumā Komi APSR.

Grāmata pavisam noteikti patiks tiem lasītājiem, kuri augstu novērtējuši Melānijas Vanagas “Veļupes krastā” un Edija Džeiku sarakstīto “Laimīgākais cilvēks uz Zemes”.  Ludviga Sējas memuāri pavisam noteikti ir pelnījuši tikt iekļauti obligātās literatūras sarakstā skolām – ne tikai vēstures un literatūras lauciņā, bet kā spilgts apliecinājums tam, cik svarīgi ir mācīties, pārzināt svešvalodas, būt erudītam. Laikam vēl tikai Edija Džeiku “Laimīgākais cilvēks uz Zemes” tikpat ļoti kā Ludviga Sējas memuāri atspoguļo to, cik daudz patiesības ir vispārzināmajā teicienā, ka zināšanas neviens nevar atņemt. Sējas mūžs ir spilgts apliecinājums tam, cik daudz dzīvē var saniegt un uzzināt, pateicoties gudrībai, dzīvesgudrībai, valodu zināšanām, erudīcijai un inteliģencei.

Arī vēsturnieks, Dr. hist., profesors Ēriks Jēkabsons par Sēju stāsta: “Ludvigs Sēja bija viens no pieredzējušākajiem un spilgtākajiem Latvijas diplomātiem. Ļoti inteliģenta, erudīta personība, Latvijas patriots, piedzīvojis profesionālus panākumus un cilvēcisko traģēdiju okupācijā. Viņa dzīve ir izcils apliecinājums gan mūsu diplomātijas sasniegumiem un grūtībām, gan Latvijas valsts un nācijas sarežģītajiem likteņiem kopumā.”

“Ludviga Sējas mūžs un pārdzīvojumi nacistu un padomju ieslodzījumā un piespiedu atšķirtība no savas ģimenes ir spilgta liecība Latvijas valsts un tautas traģiskajam liktenim divu noziedzīgu totalitāru režīmu – staļiniskās Padomju Savienības un hitleriskās Vācijas – pakļautībā un apliecinājums viņa nelokāmajai uzticībai brīvai un demokrātiskai Latvijas Republikai,” komentē Dr. hist. Uldis Neiburgs:

Par spīti traģiskajam liktenim, gan pārdzīvojot divu režīmu – hitleriskās Vācijas un staļiniskās Padomju Savienības – pārestības, gan uz mūžu esot šķirtam no mīļotās sievas un bērniem, Ludvigs Sēja ne brīdi nezaudē patriotismu, ticību labajam līdcilvēkos un cilvēcīgumu. Kā pats rakstījis savos memuāros, pārdzīvot izsūtījumu un tapt nesalauztam, nekļūt naidīgam pret likteni un notikušo, demoralizētam spējuši tikai garā ļoti, ļoti stipri cilvēki.

Ludvigs Sēja pavisam noteikti ir pelnījis, lai viņu piemin un atceras, viņa dienasgrāmatu un memuārus lasa, un valsts svētku mēnesis tam var būt ļoti piemērots laiks.

Kā liecina Ārlietu ministrijas informācija, Ludvigs Sēja 1904. gadā beidza Valkas – Valmieras skolotāju semināru, bet 1909. gadā – Grenobles Universitātes franču valodas un literatūras kursus. No 1910. gada strādājis par skolotāju Latvijā. Bijis Tautas padomes loceklis no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (1919–1920). Ārlietu dienestā no 1920. gada aprīļa: bija Politiski-ekonomiskā departamenta direktors (1920–1921), pagaidu pilnvarotais lietvedis ASV (1922), sūtnis Lietuvā (1923) un ārlietu ministrs no 1924.gada 26. janvāra līdz tā paša gada 18.decembrim.

Sēja piedalījās pretošanās kustībā – bija Latvijas Centrālās padomes ģenerālsekretārs (1943–1944). Vācu drošības iestādes viņu apcietināja un ieslodzīja Štuthofas koncentrācijas nometnē Vācijā. Pēc nometnes likvidācijas kara beigās Sēja uzturējās Polijā, kur viņu apcietināja padomju represīvās iestādes un 1946. gada jūlijā nosūtīja uz PSRS. Viņam piesprieda piecus gadus ieslodzījumā un pēc tam izsūtījumu uz kādu no PSRS rajoniem. 1950. gadu beigās Sēja atgriezās Rīgā, kur strādājis par valodu skolotāju un tulkojis, bet pēc dažiem gadiem miris.

Lasiet arī: 60 gadi kopš atentāta pret Kenediju: ASV prezidenta tumšie noslēpumi

Seko mums arī Facebook, X, Instagram un Draugiem!