Foto: Pexels

Rīgas pilsētas tiesa 28.novembrī pasludinājusi spriedumu par diskriminācijas aizlieguma pārkāpuma atzīšanu un morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu no automazgātavas īpašnieka, pēc kura norādījuma netika apkalpota ukrainiete. Juridisko palīdzību šajā lietā Ukrainas pilsonei sniedza Latvijas Cilvēktiesību centra juriste Jekaterina Tumule.

Prasītāja, Ukrainas pilsone, meklējot patvērumu no kara, atbrauca uz Latviju no Ukrainas ar savu personīgo transportlīdzekli 2022.gada martā. Vēloties nomazgāt un iztīrīt automašīnu pēc garā ceļa, kas kopumā viņai aizņēma piecas dienas, prasītāja kopā ar savu meitu ieradās automazgātavā Rīgas centrā. Lai gan sākotnēji automazgātavas darbinieki klientei lika uzgaidīt, vēlāk, kad pamanījuši, ka prasītājas automašīnai ir Ukrainā reģistrētas numurzīmes, atteicās sniegt pakalpojumu, apgalvojot, ka automazgātavas īpašnieks ir aizliedzis apkalpot ukraiņus.

Sašutusi par šādu attieksmi prasītāja pameta automazgātavu, taču nespēdama ar to samierināties, prasītāja ieradās uz automazgātavu atkārtoti, lai noskaidrotu, vai tiešām viņa ir pareizi sapratusi, ka netika apkalpota tikai tādēļ, ka ir no Ukrainas, kā arī, lai saņemtu atvainošanos. Tomēr sieviete atkārtoti saņēma atteikumu nomazgāt viņas automašīnu, turklāt viens no darbiniekiem mutvārdos norādījis: “Nomainiet numurzīmes, tad nomazgāsim”. Šo sarunu prasītāja ir ierakstījusi audioierakstā.

Ņemot vērā, ka prasītāja atvainošanos nesaņēma, aiz sašutuma par šādu diskriminējošu attieksmi viņa izsauca policiju. Uz izsaukumu ieradās Valsts policijas darbinieki, kuri, veicot resorisko pārbaudi, pieņēma rakstiskus paskaidrojumus no automazgātavas darbiniekiem, kuri apstiprināja, ka rīkojušies atbilstoši vadības rīkojumam. Par konkrēto diskriminācijas gadījumu prasītāja ir ziņojusi arī Latvijas Cilvēktiesību centram, kas sniedz juridisko palīdzību diskriminācijas gadījumos.

Sniedzot paskaidrojumus tiesai, atbildētājs prasību neatzina. Viņš noliedza apstākli, ka būtu devis rīkojumu automašīnas ar Ukrainas numuriem neapkalpot vispār. Atbildētājs apgalvoja, ka esot devis rīkojumu attiecībā uz automašīnu ar Ukrainas numurzīmēm neapkalpošanu bez maksas un ārpus rindas, nevis neapkalpošanu vispār. Taču atbildētājs nav norādījis uz tādu pierādījumu esamību, kas apstiprinātu minētos apgalvojumus.

Tiesa, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus tiesas sēdē, uzklausot liecinieku sniegtās liecības, pārbaudot un novērtējot lietā esošos pierādījumus, atzina, ka atbildētājs ir veicis tiešu diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu pakalpojuma sniegšanā pret prasītāju viņas etniskās piederības dēļ.

Tiesa atsaukusies uz Satversmes 91. pantu, kas noteic, ka: “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” Kā arī uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu, kas noteic, ka aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ. Tiesas spriedums pamatots arī ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3.1 panta pirmo daļu, kas noteic, ka piedāvājot preci, pakalpojumu, (..) pārdodot preci vai sniedzot pakalpojumu (..) aizliegta atšķirīga attieksme patērētāja dzimuma, rases, etniskās piederības vai invaliditātes dēļ.

Ņemot vērā Patērētāju aizsardzības likuma 3.1 panta septīto daļu, kas noteic, ka par diskrimināciju uzskatāma arī personas aizskaršana vai norādījums to diskriminēt, tiesa atzina, ka apstāklim, ka notikuma brīdī atbildētājs pats nav bijis uz vietas, nav nozīmes, jo jau pati norādījuma došana neapkalpot automašīnas ar Ukrainas numurzīmēm ir uzskatāma par diskrimināciju.

Tiesa atzina, ka diskriminācija ir būtisks cilvēka pamattiesību prettiesisks aizskārums un morālais kaitējums ir šāda aizskāruma negatīvās sekas, kuru novēršanai vai mazināšanai pēc diskriminētās personas pieprasījuma arī tiek noteikta atlīdzība. Izvērtējot prasītājas tiesību aizskārumu, tā veidu, ilgumu un smaguma pakāpi, kā arī spriedumā konstatēto, tiesa atzina, ka morālā kaitējuma atlīdzība prasītājai 1000 eiro apmērā ir taisnīga un samērīga atlīdzība par nodarīto aizskārumu. Tiesa atzina, ka šāds morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmērs vienlaikus pildīs preventīvo funkciju, proti, atturēs atbildētāju no līdzīgu aizskārumu nodarīšanas nākotnē, kā arī samierināšanās funkciju, sniedzot gandarījumu prasītājai. Tiesa ņēma vērā apstākli, ka atbildētājs nav paudis nožēlu par situāciju, kādai tika pakļauta prasītāja, un nav atvainojies.

Lasiet ari: «Kad satieku egli, tad sasveicinos» – Labvēlīgajam tipam  jauns singls Vecgada noskaņās

Spriedumu vēl var pārsūdzēt apelācijas instancē, informē Latvijas Cilvēktiesību centrs.

Seko mums arī Facebook, X, Instagram un Draugiem!