Foto: Facebook @Helmuts Bēķis

Tieši pirms mēneša ar vērienīgu atklāšanas pasākumu dienas gaismu ieraudzīja Helmuta Bēķa pirmā grāmata, erofikcija “Svētulis”, kas  izraisīja sašutumu latviešu lasītājos. “Tam pie vainas, visticamāk, ir neierastais ikdienas atspoguļojums un uzdrošināšanās lietas saukt īstajos vārdos, kā arī atspoguļotā vīrieša pasaule tik tumša, cik iespējams,” uzskata autors.

“Ierasti grāmatās varoņi tiek iepakoti sociālajā atribūtikā, slēpti aiz dažādiem seksualitātes vairogiem, padarot stāstu cildenu sievietēm, pasakai līdzīgā scenārijā. Vīrieši bieži tiek attēloti nevarīgi, apjukuši vai gluži pretēji – mūžīgie mačo, kas dzenas ar dārgiem auto un nekad ne pie kādiem apstākļiem nemainīsies. Kā vienā, tā otrā gadījumā atklāts paliek jautājums – kur šie vīrieši radušies, kas ir viņu prototipi? Sabiedrībā, kur jauno vīriešu audzināšanā dominē matriarhālā sistēma, kur rodas tik daudz vardarbīgie, agresīvie varmākas,” pauž Bēķis.

“Ja saskaņā ar statistiku labi zināms, ka katra ceturtā sieviete Latvijā ir cietusi no fiziskas vardarbības, tad rodas jautājums, kur rodas varmākas?” retoriski vaicā grāmatas autors Helmuts Bēķis un atzīst, ka vienu tādu fiktīvi radījis un, iespējams, tāpēc darbs ir tik ļoti nepieņemts. “Ir trāpīts kaut kādai aizvainojuma stīgai, kas tik ļoti “dod pa smadzenēm”, ka sāpe kļūst personīga,” domā autors.  Viņaprāt, “grāmatas ir jālasa, grāmatas veicina domu lidojumu, vārdu krājumu un ir lieliska savas apziņas bagāžas barotava un, lai vēl plašāk pavērtu skatījumu uz lietām, kas ir svešas – grāmata ir drošākais veids, kā uzzināt pavisam citu, autentisku skatījumu uz nezināmām lietām.”

“Kad rakstīju šo grāmatu – sev biju apsolījis, ka caur to sākšu aktualizēt vairākus jautājumus, kas līdz šim izdevīgi ir bijuši paslaucīti zem paklāja,” stāsta tās autors Helmuts Bēķis. “Kas tad ir cilvēka seksualiatāte, kur ir tās robežas un cik dziļas ir tās pirmatnējiem insitnktiem tuvās alkas. Manuprāt, grāmata ir labs sarkanais karogs, lai raisītu sarunas par to, kas ir un kas nav vīrišķīgi, kur ir robežas un vai “nē” nozīmē “nē”. Vai tomēr “nē” nozīmē “varbūt”.”

Autors atklāj, ka grāmatai būs turpinājums, kurā viņš attēlos sabiedrību tieši tādu, kāda tā ir, ņemot vērā mācības par pareizrakstību. “Ja vairāk kā piecdesmit cilvēku, kuri pēdējā laikā nav lasījuši neko, ir izlasījuši grāmatu “Svētulis”, tad tas tomēr ir formāts, kādā var cilvēku atgriezt pie lasīšanas, piedāvājot to, ko jaunais lasītājs vēlas,” pārliecināts autors.

“Iespējams tieši caur grāmatu būs vieglāk aicināt sabiedrību uzrunāt vīriešu auditoriju viņiem saprotamā valodā, lai izskaustu pārestības, nevienlīdzību un vardarbību pret sievietēm. Esmu pārliecināts, ka tikai konstruktīvs dialogs var nest rezultātus, lai mazinātos vardarbība, tiktu skaidri novilktas sarkanās līnijas un izskaidrotas robežas, kuras pārkāpjot kāds tiek sāpināts,” piebilst grāmatas autors. Viņš norāda: “Vai es esmu gatavs kļūt par alfa tēviņu? Nē, esmu Helmuts Bēķis, vīrietis, rakstnieks, grāmatas “Svētulis” autors, sarkastisks, ironijas pilns ciniķis, kas cilvēka seksualitāti pēta tuvāk insitnktiem aiz romantizēta sociālās atribūtikas vairoga.”

Vietnē “Goodreads” grāmata “Svētulis” novērtēta ar 1,44 zvaigznēm no piecām.

Grāmatas anotācijā rakstīts: “Runā, ka par īstu vīrieti liecina tikai viņa padarītie darbi un sasniegtie mērķi, un īstai sievietei svarīgi, ka pretējam dzimumam tādi vispār ir. Kad šādu mērķu meklējumos sevi pieķer Andris Bērziņš, viņš savu atmiņu apcirkni sāk pārcilāt galvā, to atstāstot diktofonam. Galvenais varonis atklāj, ka seksualitātes un savas personības pieņemšana viņa dzīvē aizsākusies jau četrpadsmit gadu vecumā. Noslēpumainības plīvurs tiek noņemts brīdī, kad izkristalizējas, ka vērtības un uzskatus par apkārtējo pasauli ir veidojušas vietas, cilvēki un dzīves piedāvātās iespējas, kurām ļaujoties, viņš ir kļuvis par personību, kas novērtē garīgās un kultūras vērtības, tai pat laikā atrodoties ļoti tuvu dzīvnieciskajiem instinktiem, ļaujoties vētrainai seksuālai pieredzei ar pretējo dzimumu. Vai vienmēr tiks pieņemti pareizie lēmumi un vai ainas, ko viņš piedzīvojis, liksies amorālas, ja pat pašam, tās atceroties, tās īstas padara fakts, ka tās ir daļa no viņa līdzšinējās dzīves?”

Lielākā daļa lasītāju autoram pārmet korektora un redaktora neesamību pašizdotajai grāmatai, kas liecina par necieņu pret lasītāju, jo tekstā ir ļoti daudz gramatikas un stilistikas kļūdu. Tāpat, pēc daudzu domām, tik nekvalitatīvs teksts pazemina latiņu arī citām pašizdotajām grāmatām un autorizdevumiem.

Pretenzijas izteiktas arī par saturu, lielai daļai lasītāju paužot viedokli, ka tas nebūt nav tik drosmīgs, kā autors, iespējams, cerējis.

“Dodu vienu zvaigzni tikai tāpēc, ka “Goodreads” zemāku vērtējumu nepiedāvā. Šis, pāris dienās uzmestais un pa taisno uz tipogrāfiju aizsūtītais savārstījums, ir ārpus jebkādām latviešu valodas normām.  Teksts ne tikai nav rediģēts, bet nav arī ne reizi pārlasīts. Vārdiem ir nepareizas galotnes, trūkst komati, burti, garumzīmes, mīkstinājuma zīmes, vārdi trūkst, ir vārdi, kas lieki un vārdi, ko autokorekts nomainījis uz kaut ko līdzīgu – domu zīmes vārda vidū, liekas atstarpes, salikteņi atsevišķi, nejauši vārdi sākas ar lielo burtu. Dialogos tiešā runa no piebildes nekā nav atdalīta. Latviešu valodā vārdu uzbūve ir pietiekami sarežģīta, lai šīs kļūdas, kas ir katrā teikumā, mainītu nozīmi un būtu atkal un atkal jāpārlasa, mentāli labojot kļūdas, lai vispār būtu iespējams saprast tekstu. It kā autokorekts būtu veicis labojumus, ar aizvērtām acīm rakstītam tekstam,” atsauksmē raksta “Goodreads” lietotāja Ērika.

Viņa arī min dažus piemērus: “Jo ik pa laikam uzspīdināja gaismu uz viņas dekoltē līnijai”; “Šī nakts tiks pavadīta kādas mitoloģiskas dievietes kompānijām, vēlreiz viņš pie nodomā ja”; “To varēja izmantot gan dzīvokļa uzlabošanā, gan nu arī kvalitatīvākās atpūstās, reizēm atļaujoties paēst ārpus mājas”, “Savā mutē ieūcot Andra locekli”; “Tā jutās Andris, kā zirgs ar klapēm uz acīm devās viņš devās konkrētā virzienā”; “Armanda sieva, kurai, kā izrādās, izrādijās ir arī vārds – Laila.”

”Tāds ir viss teksts pirmajās 180lpp… Ja tik tālu nokļūsti, tiec apbalvots ar nedaudz palabotu tekstu, kurš joprojām ir kļūdains, bet vismaz salasāms. Beidzot var pievērst uzmanību arī vēstījumam, kas it kā ir brutāli atklāts stāsts par galvenā varoņa Andra pieaugšanu un savas seksualitātes atklāšanu, bet īstenībā ir pornogrāfiju skatoties auguša vīrieša slapjais sapnis par sievietēm. Fantāzijas pasaulē, kurā visas sievietes atainotas vieglas uzvedības un tik ļoti nogribējušās, ka alkst pēc tuvākā dandāļa pat tad, kad ir attiecībās, un pašas grābj pēc krāna, jo puisim mājās nekas nav jāzina. Visas alkst sūkāt un pašas piedāvā pakaļas. Bet tās, kuras nepiedāvā, tiek paņemtas ar varu, priecājoties par pretestību un iespēju emocionāli cietušu sievieti sodīt ar mācību nemeklēt piepildījumu un pašapziņu vīrieša rokās. Kas parāda tik pazemojošu attieksmi pret sievieti, ka katrs vīrietis, kurš pateiktu, ka lasījis un izbaudījis šo grāmatu, tātad rezonējis ar galveno varoni, būtu sarakstā ar cilvēkiem, no kuriem jāturas pa gabalu. Ja autoraprāt, viņš kaut ko ir brutāli atklājis, tad tikai to, ka vīrieši ir vāji, emocionāli atpalikuši pretekļi, kuriem vienīgā iespēja izjust kontroli ir pazemojot sievietes. Katrai grāmatai ir savs vēstījums un vajadzību pēc šādas es neredzu.

Bet nekļūsim par upuri dubultajiem standartiem. Arī sieviešu rakstītajā vīrietis ir fantāzija, kas realitātē sastopams reti. Bet JEBKO ir iespējams uzrakstīt labi, ja mērķis tā rakstīšanai sniedzas tālāk par vēlmi izsist pēc iespējas lielāku peļņu, ieguldot pēc iespējas mazāk darba. Grāmatas ar morāli pelēkiem varoņiem, ar apšaubāmu uzvedību ir uz katra stūra – ko tikai pati neesmu lasījusi. Ja izkopj valodu, izprot psiholoģiju un varoņu uzvedībai sniedz iemeslu – jebkuru lasītāju var manipulēt un likt līdzpārdzīvot, bet autors, kurš nejēdz gramatikas pamatus un savu tekstu pasniedz, kā palīgskolnieka rakstītu, protams, nav pat izdarījis tik daudz, kā atradis citus apzīmējumus dzimumorgāniem, cēli tos saucos par pimpi un pežu, visas ainas padarot jēlas un pretīgas. Andri visas grāmatas garumā parādot tikai no sliktās puses. Pirmo reizi grāmata atstāja ar sajūtu it kā visi vīrieši būtu pretīgi un dzimumorgāni būtu pretīgi un sekss ir pretīgs un gribās ādu noberzt ar drāšu birsti, lai atbrīvotos no pretīgās pēcgaršas. Nobeigums būtu bijis diezgan interesants, ja grāmata nebūtu bijusi tik briesmīga,” tā savā atsauksmē vietnē “Goodreads” raksta Ērika.

Inga Ievina savā atsauksmē vietnē “Goodreads” raksta: “Izlasīt “Svētuli” nemaz nav viegli, tas ir smags darbs, kas prasa rūpīgu iedziļināšanos un pacietību. Nav runa tikai par komatiem, kas lido katrs uz savu pusi kā kaijas vakarā manā sētā (bet kurš gan ir pavisam komatsvēts?). “Svētulī” nav svarīgi ne laiki, ne locījumi, principā gramatikas tur nav. Vairākas rindkopas nākas lasīt atkārtoti, lai vispār saprastu, kas tur uzrakstīts. Starp citu, grāmatai norādīta arī korektore – Rasa Martinova. Nezinu, ko Rasa darīja kopā ar Helmutu, bet manuskriptu viņi noteikti pat nepārlasīja. Atskaitot dažus asprātīgus un diezgan izdevušos dialogus, “Svētulis” ir kā feisbuka komentāru apkopojums partijas “kampiedervalstselvē” lapā. Lasījās ātri, jo negribējās tur uzturēties. Ja stāsts būtu tikai par to, kā vīrietis redz sievietes ķermeni, būtu interesanti, bet lielākā problēma sākas brīdī, kad grāmatā tiek aprakstītas sievietes. Tās visas ir mūžam nogribējušās un zaudē prātu, ieraugot “harija potera zizli”, un ir gatavas jebkuram pazemojumam, ja vien varēs kaut kad tikt pie tās “burvju nūjiņas”. Un, ja es sākumā biju iecerējusi tikai palasīt kaut ko smieklīgu, tad šis galīgi nebija tas gadījums. Autors nenobalansē uz naža asmens starp provokatīvu sižetu un neattaisnojamu vardarbību. Lasu komentārus un nesaprotu sievietes, kas par šo darbu izsakās pozitīvi. Vēl vairāk nesaprotu sievietes, kas dzīvo ar viriešiem, kuri šo lasa un piekrītoši māj ar galvu. Grāmatas beigu daļā bija dažas rindkopas, kas man lika mīkstināt savu viedokli, un pieņemt, ka kaut kāds stāstnieka talants tomēr tai Helmutā ir. Bet kopumā es teiktu, ka Helmuts Bēķis vienkārši saderēja ar džekiem, ka uzrakstīs grāmatu, izdos to un arī pārdos, jo ar labu mārketingu daudzos gadījumos var pārdot katru sūdu (pardon mai frenč, bet es citādi nevaru). Es domāju, ka derības viņš vinnēja, ar ko arī varam visi Helmutu apsveikt. Un atgādināt sev, kāpēc izdevniecību sieti tomēr ir tik svarīgi.”

Līdzīgi domā arī “Goodreads” lietotāja Diana: “Žetons par uzdrīkstēšanos. Labs materiāls un ideja, kuru attīstīt tālāk. Jau no pirmajām lapām var uztvert auditoriju, kurai saturs ir paredzēts, izpildījuma dēļ. Rakstot grāmatu, katram autoram ir savs mērķis, ko ar šo vēlas panākt. Man parasti ir 2 iemesli kādēļ paņemu grāmatu rokās, ja tā ir izglītojošā rakstura, lai iemācītos vai uzzinātu kaut ko jaunu, ja daiļliteratūra, lai izkoptu un bagātinātu valodu. “Svēteli” nevar ielikt nevienā no iepriekš minētām kategorijām, tādēļ nebūšu īstā mērķa auditorija, bet tam noteikti ir savs skaidrojums. Jebkurā gadījumā, tas ir mans subjektīvais viedoklis, bet objektīvā kritika, lai cik kliedzošu vai pikantu darbu radītu, izdodot grāmatu, tekstu vajag rediğēt, sākumā domāju, ka vietām ieviesusies kāda drukas kļūda, bet, kad locījumi un galotnes nepareizas jau vairākiem vārdiem vienā atvērumā, to pamanīs ne tikai kritiķi un/vai nozares eksperti. Rezumējot, skandalozs, rupjš vīrieša skatījums par intīmo tuvību, esmu droša, ka nevienu neatstās vienaldzīgu. Ja mērķis bija saskalināt ūdeņus, mērķis tiks sasniegts.”

Lasiet arī:  Četras zodiaka zīmes, kam augusta sākumā īpaši jāuzmanās

Lasiet arī:  Zināms, kad un kur atvadīsies no rudenī pazudušās Annas Jansones