Foto: Dāvis Doršs, Valsts prezidenta kanceleja/Flickr

Ceturtdien, 15.augustā, Aglonas svētvietā ar svinīgu dievkalpojumu noslēdzās Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku svinības. Dievkalpojuma laikā ticīgos uzrunāja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurš savā sprediķī mudināja iedziļināties jēdziena “mīlestība” saturā, kā arī norādīja uz ģimeni kā pirmo vietu, kur ikviens cilvēks gūst sev “garīgo degvielu” jeb mīlestību.

Uzrunas sākumā arhibīskaps pievērsās jautājumam par to, kas ir mūsu “degviela”. Viņš salīdzināja cilvēkus ar automašīnām, norādot, ka mašīnas ar iekšdedzes dzinēju var braukt tikai ar vienu konkrētu degvielu. Pretējā gadījumā tās nedarbosies. “Līdzīgi ir ar cilvēcisku būtni. Mūsu Radītājs ir paredzējis, ka cilvēka normālai dzīvei un darbībai ir vajadzīga “degviela”- un tā ir mīlestība. Bez tās cilvēks degradējas un iznīkst, zaudē savu cilvēcību,” skaidroja arhibīskaps.

Stankevičs turpināja, ka vārdam “mīlestība” ir plašs nozīmju spektrs, kā arī paskaidroja, ka tad, ja Svētos Rakstus lasām grieķu valodā, varam atrast trīs vārdus, ar kuriem tiek apzīmēta mīlestība: eros, philia un agape. “Divi no šiem jēdzieniem – eros kā cilvēciskas mīlestības apzīmējums un agape kā ticībā balstītas un ticības veidotas mīlestības apzīmējums – bieži tiek pretstatīti, tomēr tas savā ziņā ir pārpratums. Reizēm kristīgo mīlestību saistām ar tādu, kas noliecas pie otra, tātad ir sevi dodoša, upurgatava – agape. Bet eros mīlestību, kas ir ņemoša mīlestība un kas ietver iekāri, tiecoties uz ekskluzīvām attiecībām ar otru, varam kļūdaini sasaistīt tikai ar nekristīgu izpratni par mīlestību. Bet patiesībā eros un agape – ņemoša un dodoša mīlestība – nav viena no otras atdalāmas,” stāstīja arhibīskaps.

“Mīlestības briedumam piederas tas, ka tā aptver visu cilvēka pilnību,” sacīja arhibīskaps, runājot par eros būtību, un turpināja: “Cilvēks patiesi kļūst cilvēks, kad miesa un dvēsele atrodas iekšējā vienībā. Mīl ne viena pati dvēsele, ne arī viena pati miesa: mīl cilvēks, persona, kura mīl kā viens radījums, kas sastāv no miesas un dvēseles. Vienīgi tad, kad abi līmeņi saplūst patiesi vienā veselumā, cilvēks atgūst savu patieso identitāti. Tikai tādā veidā mīlestība – eros – var pieaugt, sasniedzot savu patieso lielumu.”

Arhibīskaps atzina, ka šodienas miesas kults ir diemžēl nonivelējis erosu līdz seksam. Miesa un seksualitāte tiek uzskatītas tikai par materiālu cilvēka daļu, tās vairs nav integrētas cilvēka veselumā.

“Kristīgā ticība, tieši pretēji, vienmēr ir atzinusi cilvēku kā vienotu un vienlaikus divdaļīgu esamību, kurā gars un matērija savstarpēji cauraužas. Tātad eros tiecas ievest mūs “ekstāzē” dievišķības virzienā, vedot mūs ārpus mums pašiem, bet tieši tādēļ tas prasa askēzi, atteikšanos, attīrīšanu un dziedināšanu,” sacīja Stankevičs.

Līdzīgi, kā “eros nevar pastāvēt bez agape, arī otrādi – cilvēks nevar dzīvot vienīgi dodošā mīlestībā, viņam ir arī jāsaņem”. Un saņemt mīlestību cilvēks var no “avota”, kas ir Jēzus Kristus. Tikai tad, kad cilvēks saņem “pilnīgo Dieva mīlestību”, viņš spēj sevi dāvāt otram, kā arī iegūst spēku un vēlmi palikt uzticīgam līdz galam.

Viņš norādīja, ka pirmā un galvenā vieta, kur cilvēks smeļas šo “garīgo degvielu” jeb mīlestību, ir ģimene. Jau Svēto Rakstu pirmās grāmatas pirmajās nodaļās tiek runāts par cilvēka radīšanu un to, ka “Dieva plānā cilvēku pāris, Ādams un Ieva, ir personu pirmā kopības forma, viņi veido “vienu miesu” un ir iesaistīti radīšanas darbā.

Arhibīskaps turpināja: “Kad Dievs radīja cilvēku par vīrieti un sievieti, tad viņu savstarpējā mīlestība kļuva par attēlu tai absolūtajai un nepārejošajai mīlestībai, ar kuru Dievs mīl cilvēku. Tās ir attiecības, kurās vispilnīgāk atklājas eros un agape kopība. Līdz ar to, ģimene ir dievišķa institūcija, tā ir cilvēka dzīves pamats un jebkuras sabiedriskās kārtības paraugs. Ģimenei, kas dzimst no dzīves un mīlestības kopības, kuras pamatā ir laulība starp vīrieti un sievieti, piemīt specifiska un neatkārtojama sabiedriskā dimensija – tā ir pirmā un dzīvinošā sabiedrības šūniņa.”

Ģimene ir tā vieta, kur ikviens cilvēks var iemācīties saņemt un dot mīlestību. Savukārt gūt spēku un palīdzību nesavtīgai un sevi dāvāt spējīgai mīlestībai vīrietis un sieviete gūst, publiski noslēdzot laulības derību. Kristieši šo derību, kas tiek noslēgta dievnamā, asistējot garīdzniekam, sauc par Laulības sakramentu.

Uzrunas noslēguma daļā arhibīskaps mudināja ģimenes, īpaši tās, kuras ir pagurušas, lūgt Svēto Garu, lai tās varētu atjaunoties. Tiem, kuriem nav ģimenes, vai arī kuri vēl ir ceļā, lai īstenotu šo dzīves aicinājumu, Stankevičs atgādināja, ka Baznīca ir “lielā ģimene”, kuras “durvis ir atvērtas visiem”, jo, kā rakstīts Katoliskās Baznīcas katehismā: “Neviens nav bez ģimenes šajā pasaulē: Baznīca visiem ir mājas un ģimene, visvairāk tiem, kas pūlas un cieš grūtības.” (KBK,1658)

Sprediķi Stankevičs noslēdza ar pateicību Dievam par Latvijas ģimenēm, kā arī lūgšanu: “Vissvētākā Jaunava Marija, Māras zemes aizbildne, aizlūdz par visām Latvijas ģimenēm un palīdzi tām būt par autentisku mīlestības vidi, kur ikviens ģimenes loceklis rod drošību un smeļas spēkus savai dzīvei. Lūdzam arī par visiem cilvēkiem, kas ilgojas dibināt ģimeni vai ir ceļā uz to. Svētī viņu sirds aicinājumu, dod drosmi, māci spēju sevi dāvāt un pieņemt otra sniegto mīlestību! Lai mūsu zemē ir arvien jaunas, mīlestības piepildītas ģimenes! Āmen!”

Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku Svētajā Misē piedalījies arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs un citas valsts augstākās amatpersonas.