Andris Sprūds. Foto: Reinis Inkēns, Saeima/Flickr

Viedokļa raksts

Ja atbilst patiesībai tas, ka drona lidojums ticis monitorēts, kādēļ gan drīz pēc tā nokrišanas pirms pusdeviņiem rītā, Gaigalavas pagastā jau nerosījās armijnieki? Ja NBS sekoja līdzi drona lidojumam, kādēļ policijai par tā nokrišanu pulksten 9.57 zvanīja vietējais iedzīvotājs? Kādēļ NBS komandieris Leonīds Kalniņš Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču par incidentu informēja tikai ap pusdienlaiku? Tie ne tuvu nav vienīgie jautājumi. Negribētos domāt, ka gadījumā, ja augstās amatpersonas, vienalga, kādu mērķu vadītas, būs samelojušās, Nacionālā drošības padome  tās piesegs, lai tik nesmukums neiziet laukā no mājas. Turklāt nekur nav zvanīts, ka NATO, ja tiešām bijusi melošana, naivi tic visiem tiem stāstiem, ar kuriem A.Sprūda kungs, izskatās, tik cītīgi baro sabiedrību.

Jau piedzīvojām zināmu šoku, kad Krievijas sprāgstvielām pildītais drons mūsu gaisa telpā nolidoja aptuveni 100 kilometrus, bet NBS par to necēla ne ausu. Tagad šoks ir daudzkārt lielāks – no LTV raidījuma “De facto” ziņotā izriet, ka armijnieki šo “Shahed” tipa dronu nemaz nav pamanījuši un vēlāk preses konferencē gan aizsardzības ministrs Sprūds, gan NBS komandieris Kalniņš, iespējams, cilvēkiem nekaunīgi melojuši. Vienīgais veids kā šajā situācijā saglābt mundiera godu ir atkāpšanās no amatiem. Ja augstās amatpersonas pašas šim solim nespēj saņemties, tad mums ir Valsts prezidents un valdības vadītāja, kuru pienākums būtu likt viņiem atkāpties. Situācija, kad Aizsardzības ministriju un NBS vada cilvēki, pār kuriem gulstas ļoti nopietnu aizdomu ēna par melošanu ar valsts drošību saistītā jautājumā, nav pieļaujama. Jācer, ka to saprot arī premjerministre Siliņa.

Politiķi mēdz melot. Turklāt dažkārt šī melošana viņiem maksā amatu. Tomēr, manuprāt, ka Sprūds un Kalniņš ar zobiem un turēsies pie savas taisnības – monitorējām Krievijas drona lidojumu Latvijas teritorijā kopš pirmās sekundes, rīkojāmies atbilstoši NBS procedūrām, sīkāk neko neskaidrosim un punkts.

Pirms pārdesmit gadiem Lielbritānijas Strečklaidas universitātes politikas zinātnieks Glens Ņūvejs pētījumā par politiķu meliem norādīja – problēma ir tā, ka politiķi, kuri melo, parasti melo ļoti labi. Autors ironizē, ka acīmredzot pie vainas ir vēlētāji, kas uzdod pārāk daudz jautājumu. No šāda skatu punkta raugoties Glena Ņūveja (1961-2017) pētījums savu aktualitāti nav zaudējis un baidos, nezaudēs vēl ilgi. Tādēļ nav jābrīnās, ka uz LTV raidījuma “De facto” jautājumu: “Kurš nolēma, ka jāmelo?” aizsardzības ministrs ērcīgi atbildēja: “Pagaidiet, par ko konkrēti šeit ir runa?”

Ir pilnīgi iespējams, ka tā mēneša laikā, kurš pagājis kopš drona incidenta, kā aizsardzības ministrs, tā augsta ranga armijnieki paši ir noticējuši, ka nekas īpašs nav noticis. Nu, iemaldījās pie mums viens sprāgstvielām pildīts krievu drons, bet nekas taču nenotika! Nāksies apbēdināt, notika. Šim incidentam ir pietiekami smagas sekas un runa ir par sabiedrības uzticību.

Patiesībā, štrunts par progresīvo Sprūdu, ministriem, kā zināms, ir tendence mainīties. Daudz būtiskāka ir uzticība savas valsts bruņotajiem spēkiem, kuriem līdz šim to izdevies noturēt augstā līmenī.

Tiesa, salīdzinājumā ar 2023.gadu tā nedaudz saļodzījusies – ja pērn NBS uzticējās 72% iedzīvotāju, tad šogad – 66% (“Rait Custom Research Baltic” pētījuma dati). Negribētos, lai drona skandāls to norautu vēl uz leju.

“De facto” uzdotais jautājums – kurš nolēma, ka jāmelo? – visā drona sāgā ir visbūtiskākais. Jo šim cilvēkam, lai kādi būtu viņa sasniegumi vai cik progresīva partija stāvētu aiz muguras, nekavējoties jāatkāpjas. Ja sabiedrība vēl spētu “norīt” to, ka armijnieki Krievijas dronu kaut kā pamanījušies neredzēt, tad “makaronu karināšanu” uz ausīm tik nopietnā jautājumā kā drošība tā nepiedos.

Sākumā minētajā Glena Ņūveja pētījumā ir vēl kāda interesanta atziņa: “Kad žurnālisti vai parlamentārās komisijas sāk izmeklēt jomas, kuras valdības vēlas paturēt slepenībā, pastāv ticamība, ka viņi arvien vairāk un vairāk tiks virzīti uz melu pusi.” Labā ziņa ir tā, ka lielākā daļa no viņiem tiek pieķerti un parasti tas beidzas ar kaunu un negodu.

Ierakstot Google meklētajā “politiķis atkāpjas no amata par melošanu” (politician resigns for lying) redzam, ka  šādu gadījumu ir gana daudz. Pirms dažiem gadiem no amata atkāpās Nīderlandes ārlietu ministrs Halbe Zijlstra, jo savas 2017.gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā bija samelojies, ka 2006.gadā ticies ar Putinu. Singapūrā 2021.gadā atkāpās parlamenta deputāte Khana, jo bija melojusi, ka pirms vairākiem gadiem pavadījusi kādu no izvarošanas cietušu sievieti uz policijas iecirkni. ASV kongresmenis Džefs Fortenberijs bija spiests atkāpties pēc tam, kad meloja par savas kampaņas finansēšanas avotiem. Šo uzskaitījumu var turpināt. Pašu mājās meli maksāja amatu veselības ministram Guntim Belēvičam (skandāls ar ārpus rindas Onkoloģijas centrā izgriezto pumpu) un VARAM ministram Jurim Pūcem (par Rīgas domes stāvvietas izmantošanu). Lai arī abi ministri atzina, ka melojuši, tas nebūt nenotika uzreiz pēc šīs informācijas publiskošanas.

Tādēļ ja kāda no drona skandālā iesaistītajām augstajām amatpersonām pēkšņi atzītos, ka samelojusi, būtu jāsāk ticēt brīnumiem. Jo šajā gadījumā tas viennozīmīgi nozīmētu arī atvadīšanos no siltā krēsla un tālākās karjeras beigas. Tiesa, nevar izslēgt iespējamību, ka koalīcijas stabilitātes vārdā premjere Siliņa demonstrēs svētu ticību tam, ka melns ir balts, bet Krievijas drons turēts teju vai saitītē. Sava loģika te ir. Līdz nākamās Saeimas vēlēšanām vēl ir gana tālu, lai iesaistītās partijas varētu cerēt uz vēlētāju īso atmiņu un hrestomātisko “bet par ko citu gan lai balso?”.

Saliekot kopā visu publiskajā telpā atrodamo drona epopejas hronoloģiju, versija par meliem šķiet arvien ticamāka. Tāpēc visa jezga un aizsardzības ministra sašutums par militarizētās kompozīcijas izbūvi pie Ādažu bāzes vairāk atgādina mēģinājumu novirzīt sabiedrības sašutumu citā gultnē. Saprotams, ka nodokļu naudas šķiešana valdības vispārējos “air Baltic” un “Rail Baltica” izšķērdības svētkos cilvēkiem ir sāpīgs jautājums. Tādēļ labāk lai tauta šūmējas par NBS nelietderīgi tērēto naudu, nevis par kaut kādu dronu, kurš sen ir nokritis un uzspridzināts. Vienīgi ļoti gribētos zināt, kā sanāca, ka Andris Sprūds, kurš valsts aizsardzības laukā ministrē nedaudz vairāk kā gadu, šo “militārās tēlniecības kompozīciju” pamanīja tikai tad, kad par paša galvu sāka savilkties drona skandāla mākoņi.

Lasiet arī: Šova Ir talants tiesnese: Markum Rivam ir jābrauc uz Eirovīziju un beidzot jāuzvar

Lasiet arī:  «Visu maksāju pati!» – Agrita Bindre atklāj, cik lieli ir viņas ikmēneša maksājumi