Sandis Riekstiņš. Foto: Ieva Ābele, Saeima/Flickr

“Kara sākumā karavīrs bija varonis, kuram teica paldies, ar kuriem lepojās, tagad civilie ir noguruši no šī kara, karavīrus labāk redz ejam nekā nākam,” intervijā žurnālam “Privātā Dzīve” norāda Ukrainā karojošais bijušais 13. Saeimas deputāts Sandis Riekstiņš. Nespējot atrast piemērotu darbu Latvijā, bijušais politiķis izlēmis doties uz Ukrainu karot, kur, izgājis apmācību, armijā ir jau astoņus mēnešus.

“Zinu, ka Ukrainā ir pilsētas, kuru mēri karvīrus pilsētā nemaz negrib ne laist, ne redzēt, jo baidās, ka krievi uzreiz pa viņu pārvaldītajām teritorijām raidīs raķetes un dronus. Starp citu, savu jauno mašīnu es apzināti nekrāsošu armijas krāsā, jo man šāda krāsojuma auto jānovieto gandrīz kilometru no apdzīvotas vietas. (..) Vienu laiku Ukrainā bija bums, ka armijas krāsojuma mašīnas dedzināja. Cik saprotu, krievi internetā vervēja vietējos pusaudžus, lai viņi par 2000 ASV dolāriem nodedzina tās mašīnas. Tagad gan tas bija beidzies, jo daži svilinātāji tika noķerti un saņēma cietumsodu. Pārējie vairs nav tik dumji, negrib sēdēt cietumā,” izdevumam stāsta Riekstiņš.

Tāpat viņš atklāj, ka “vietējie karavīriem negrib savus īpašumus izdot, jo, kā jau armijā, gadās visādi cilvēki. Vismaz tajā pilsētiņā, kurai mēs tuvumā bāzējamies, tā ir. Pirms tam kāda karavīru grupa tur īrēja māju. Dzerstījušies, šaudījušies griestos… Tikai ar vietējās varas pierunāšanu un maniem kā ārzemnieka solījumiem nerīkot bohēmu saimnieks piekrita iedot mums jumtu virs galvas.”

Riekstiņš ar savu komandu noīrējuši mājiņu, jo bāzē ziemā īsti nevar dzīvot, tādēļ, ka tur nav ne ūdens, ne apkures.

“Man kā leģionāram ir piedāvājuši Ukrainas pilsonību, bet teicu nē, jo tad man būtu jāzaudē Latvijas pilsonība. Kam tādam es nekad nebūšu gatavs. Esmu latvietis un tieši savas pārliecības dēļ arī esmu leģionārs. Ne jau cīnos par Ukrainu, es karoju, jo krievi ir jāaptur. Ja viņi tiks galā ar Ukrainu, Latvijai būs “auzas”. Vakar gāju pa Centrālo staciju savā formas tērpā. Kāds krieviņš smējās, rādīja uz mani saviem drauģeļiem un teica: “Skat, kroplis, tikko no ierakumiem izlīdis!” Steidzos, tikai tas mani atturēja no roku smērēšanas un “uzšaušanas” viņam. Bet tādu kā viņš ir pilna Rīga. Ir jāaizdomājas, cik tādu mums te vazājas, kas krievu tankus uzreiz skrietu bučot, stučītu un šautu mugurā.” izdevumam norāda Riekstiņš.

Vaicāts, vai karam ir redzams gals, Riekstiņš pēc ilgas domāšanas atteic, ka ukraiņi lielas cerības liek uz jauno ASV prezidentu Donaldu Trampu. “Ja būs kā tagad, neredzu iespēju lielām pārmaiņām. Varbūt rīt es teikšu citādāk, bet tagad mums nav jaudas nopietni atsist kaut ko no krievu iekarotā. Uzdevums ir maksimāli turēties, kur esam, tāpēc arī izvēlēta taktika – labāk aizstāvēties. Ar cilvēku masu iebrucējus nepaņemsim, tas ir skaidrs. Tāpat skaidrs, ka iebrūkošā puse vienmēr zaudē vairāk karavīru, nekā tie, kas aizstāvas. Labi, var uztaisīt vēl kādu triecienu kā Kurskā, bet tas nebūs tā, ka visā frontē uzbruksim. Protams, pretējai pusei arī neiet labi. Viss var mainīties, ja Ukrainai sāks vairāk dot ieročus un piepalīdzēt. Tad ir varianti, ka atsevišķas grupas var uztaisīt kādu pārsteigumu,” pauž bijušais Saeimas deputāts.

Viņš nevienu brīdi nenožēlo lēmumu karot Ukrainā, turklāt redz, ka ir tur vajadzīgs. “Jā, es varētu mierīgi lauzt līgumu un palikt mājās. Bet man ir sajūta, ka viņiem esmu vajadzīgs ne tikai kā karavīrs. Man šķiet, čomiem daudz svarīgāka ir apziņa, ka ar viņiem ir letiņš, ka nav vieni šajā cīņā. Esmu dzirdējis, ka viņi, savā vidū runājot, viens otram saka: “Skat, latvietis var, bet tu savā zemē nevari?” Tas morālas kara trešajā gadā baigi dod pa smadzenēm. Man komandieris arī dažkārt teic: “Sandi, parunā ar citiem, pacel garīgo, jo viņi tev uzticas.” Tas, protams, ir patīkami. Kad jūti, ka esi vajadzīgs, parādās arī azarts, kas palīdz pat karā,” žurnālam “Privātā Dzīve” stāsta Sandis Riekstiņš.

Jau vēstīts, ka pēc darba Saeimā un Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāra amatā Riekstiņš bija iestājies bezdarbniekos un ar savu bijušo kolēģi Saeimā Juri Jurašu runājis, kā labāk palīdzēt Ukrainai.

Viņš nenoliedz, ka  viens no iemesliem, kāpēc izlēmis braukt karot, bija tas, ka vairāk nekā gadu viņam tā īsti nav izdevies atrast darbu Latvijā. “Nav tā, ka vispār neesmu strādājis vairāk kā gadu. Nepilnus divus mēnešus darbojos vienā firmā par projektu vadītāju. Bet ar vadību mums nesakrita domas, kā jādarbojas, tāpēc aizgāju. Bet pārējā gada laikā es pieteicos vēl vismaz 60 vietās, un mani, bijušo deputātu, nekur neņēma. Daži teica, ka negrib pieņemt darbā bijušo deputātu, jo tas pievērsīšot nevēlamu uzmanību, citi pat ļoti atklāti norādīja, ka neņems, jo es savulaik biju ne tajā partijā,” iepriekš atklāja bijušais deputāts.

Lasiet arī: 

«Galvenais – nebaidies!» – trīs zodiaka zīmes, kuru dzīvē šomēnes atvērsies jauna lappuse

«Ir tā, kā ir,» – bijušais Saeimas deputāts Riekstiņš atklāj, cik saņem par karošanu Ukrainā

Latvijas arodbiedrības mudina politiķus pēc iespējas ātrāk samazināt darba stundu skaitu nedēļā

Luka Banki izraudzījies spēlētājus basketbola spēlēm ar Spāniju un Slovākiju

Advokāte: Jāņa Timmas rīcībā bija kompromitējoši materiāli par Annu Sedokovu

Par katriem ieguldītajiem 150 000 eiro nodokļos atgriežas 203 000, apgalvo Rail Baltica ieviesējs

Seko mums arī Facebook,X, Instagram un Draugiem