VIDEO | Kinoteātros nonāk festivālos izrādītā traģikomēdija par cilvēku

Publicitātes foto

Izrādīta Venēcijas kino festivālā, austriešu debitanta Bernharda Vengera debija pilnmetrāžas kino “Pāvs” ir viens no ironiskākajiem un arī traģikomiskākajiem identitātes jautājumu pētījumiem, kādu lielais ekrāns piedzīvojis.

Kāpēc cilvēki tik ļoti vēlas slēpties aiz maskām, un kāpēc dzīve ar masku ir nesalīdzināmi vienkāršāka nekā bez tās? Šie jautājumi nodarbinājuši scenārista un pilnmetrāžas debitanta Bernharda Vengera prātu, uz papīra un pēcāk – kinolentes uzliekot stāstu par modernu vīrieti, kuram ir neparasta profesija – viņš ir “algots draugs”, kura honorāri ļauj šiku dzīvi, taču aiz ārējās čaulas slēpjas vientuļš un sevi nesaprotošs cilvēks, kurš alkst un tajā pat laikā nemāk būt pats.

Matiass nenoliedzami ir savas profesijas virtuozs – viņš sniedz “algota drauga” pakalpojumus un izliekas par klientam vajadzīgo cilvēku. Tev vajag izglītotu puisi, lai atstātu iespaidu uz draugiem? Varbūt priekšzīmīgu dēlu, lai pārsteigtu biznesa partnerus? Matiass visas lomas tēlo izcili, bet ar partneri un draugiem viņam mēdz būt grūti būt viņam pašam.

Ar valdzinošu absurda piesitienu un svārstoties starp asprātību un smiekliem “Pāvs” (Peacock, Austrija, Vācija, 2024) pārceļ ideju par drauga izīrēšanu nākamajā līmenī. Drūmi komiskais stāsts ar patiku izsmej mākslas pasauli, dzēlīgi kritizē dzīšanos pēc sabiedrības noteiktiem ideāliem un pēta autentiskuma un īstas saiknes meklējumus pasaulē, kas ir pārņemta ar virspusību.

Mūsdienu sabiedrības kritiku kinematogrāfisti attēlojuši dažādi, bet tik smalks humors kā Bernhardam Vengeram piemīt retajam – viņa “Pāvs” ir snobisks, brīžiem bezpersoniski muļķīgs un bezgala ambiciozs, un filmas autora uzdotie jautājumi nodarbina abpus ekrānam esošos. “Iekšiņas” un “āriņas” konflikts Matiasa gadījumā eskalē privātās dzīves samežģījumu rezultātā, un par sevi pārliecinātais, daudz zinošais, tik pieklājīgais, asprātīgais sarunu biedrs, kāds viņš ir darba uzdevumā, tēlojot kārtējo lomu, kā izrādās, nav spējīgs uz cilvēcīgām attiecībām ikdienā, un, draudzenes pamests, viņš beidzot ir spiests ieskatīties spogulī nevis tāpēc, lai liktu kārtējo masku, bet visas nolobītu nost un ieskatītos savos dvēseles dziļumos.

Vengera traģikomēdija, kurai piemīt arī melns humors, patiskumu liek pretī sociālo mediju pasaules klišejām, bet pakalpojumu, kas jau pirms desmit gadiem bija pieejams un pieprasīts Japānā, pārcēlusi uz Rietumeiropas turīgo sabiedrību, vienlaikus pretstatot acīm redzamo ar reālo un apdzīvojot to kino teritoriju, kurā kā zivis ūdenī ērti jūtas pret skatītāju emocijām daudz nesaudzīgākie dumpinieki Jorgs Lantims un Rūbens Ostlunds. Režisors arī intervijās atzinis, ka viņam tuva Aki Kaurismeki daiļrade un britu melnās komēdijas, un savulaik gūto ekrāna pieredzi viņš transformējis trāpīgās epizodēs, detalizēti izzīmējot filmas “Pāvs” otrā plāna varoņus un viņu problēmas.

Filma “Pāvs” bija iekļauta vairāku kino festivālu programmās – to izrādīja Venēcijas kino festivāla Kino Kritiķu programmas ietvaros, kā arī Stokholmas un Honkongas kino festivālos -, un tās zvaigzne ir 1985. gadā dzimušais vācu aktieris Albrehts Šuhs. Viņš ir pirmais aktieris “German Film Award” vēsturē, kurš 2020. gadā saņēma balvas gan kā labākais aktieris, gan labākais otrā plāna aktieris – godalgas viņam nodrošināja lomas filmās “Sistēmas grāvēja” un “Berlīne, Aleksandra laukums”. Jau nākamajā gadā viņš saņēma “Eiropas jaunās kino zvaigznes” balvu Berlīnes kino festivālā, bet 2022. gadā uz ekrāniem nonāca Ēriha Marijas Remarka romāna “Rietumu frontē viss bez pārmaiņām” trešā, straumēšanas giganta “Neflix” producētā un deviņiem Amerikas Kinoakadēmijas Oskariem nominētā filma, ko veidojis režisors Edgars Bergers un kurā viņš nospēlēja vienu no galvenajām lomām, par kuru bija nominēts Britu Kinoakadēmijas balvai BAFTA.