Publicitātes foto

Psiholoģijas vēsture ir pilna drosmīgu mēģinājumu izprast cilvēka dabu – taču daži no eksperimentiem ir pārkāpuši ētikas robežas un atstājuši dziļas rētas ne vien dalībnieku dzīvēs, bet arī sabiedrības uztverē par to, kur beidzas zinātne un sākas nežēlība, vēsta  “National Geographic”.

Eksperimenti ar cilvēkiem, viņu prātu, psihi un sirdsapziņu nav joks. Katram pētniekam rūpīgi jāizsver ne tikai zinātniskie ieguvumi, bet arī iespējamais kaitējums, ko pielietotās metodes var nodarīt eksperimenta dalībniekiem.

Arī zinātnei ir savas ēnas puses, un nepareizajās rokās tā var kļūt par bīstamu ieroci – nevis izpratnes un zinātkāres rosinātāju, bet manipulācijas un kontroles rīku. Vēsture rāda, ka nereti zinātnisko interesi no nežēlības šķir tikai viens nepārdomāts lēmums.

Lūk, četri šokējoši psiholoģiskie pētījumi – no bērniem, kuriem mākslīgi radīja runas traucējumus, līdz studentiem, kuri pārtapa par tirāniem mākslīgā cietumā, un skolotājiem, kuri bija gatavi nogalināt, jo viņiem tā pavēlēja!

Mazais Alberts, kuram iemācīja baidīties no žurkas

1920. gadā amerikāņu psihologs Džons B. Votsons un viņa asistente Rozālija Reinere veica eksperimentu, lai pierādītu, ka cilvēkam iespējams iemācīt bailes. Šī ideja balstījās krievu zinātnieka Ivana Pavlova pētījumos, kuros viņš, veicot eksperimentus ar suņiem, atklāja, ka dzīvniekiem var iemācīt noteiktā veidā reaģēt uz kādu neitrālu lietu, piemēram, zvana skaņu, ja tā tiek atkārtoti sasaistīta ar kaut ko kārdinošu, piemēram, ēdienu.

Votsons vēlējās pierādīt, ka līdzīgi var iemācīt arī emocionālas reakcijas – tostarp bailes. Eksperimenta objekts bija zīdainis ar pseidonīmu Mazais Alberts. Sākumā deviņus mēnešus vecajam Albertam tika parādīti dažādi objekti: balta žurka, trusis, pērtiķis, maskas un degošas avīzes. Viņš pret tiem neizrādīja nekādas bailes.

Nākamajā reizē, kad mazulim tika parādīta žurka, Votsons aiz viņa galvas ar āmuru uzsita pa metāla stieni, radot skaļu troksni. Dabiski, ka zēns nobijās un sāka raudāt. Pēc vairākkārtējas šādas pieredzes Alberts sāka baidīties no žurkas, to vienkārši redzot – bez jebkāda pavadošā trokšņa. Zinātnieki dokumentēja, ka viņš raudāja, grūstījās un mēģināja aizbēgt. Kas pārsteidzoši, Alberts sāka baidīties ne tikai no žurkas, bet arī no citiem pūkainiem un baltiem objektiem, tostarp trušiem, kokvilnas un vates bumbiņām un pat Ziemassvētku vecīša bārdas.

Eksperiments saņēma spēcīgu kritiku – gan metodoloģisku, gan ētisku. Alberts nekad nesaņēma pretreakcijas terapiju, lai atbrīvotos no iemācītajām bailēm. Nebija arī objektīvu mērījumu sistēmu – reakcijas vērtēja tikai pētnieki paši. Eksperiments pārkāpa visas mūsdienās atzītās ētikas normas.

Alberta īstā identitāte ilgi bija noslēpums un joprojām oficiāla versija nav apstiprināta. 2009. gadā tika izvirzīta hipotēze, ka tas bijis zēns vārdā Duglass Merits, kurš nomira sešu gadu vecumā no hidrocefālijas. 2014. gadā citi pētnieki norādīja, ka īstais mazulis varētu būt bijis Viljams Alberts Bārgers, zēns, kurš piedzima vienā dienā gan ar Duglasu, gan eksperimenta Mazo Albertu un kurš nodzīvoja garu mūžu, un nomira tikai 2007. gadā.

Stostīšanās eksperiments, kas traumatizēja veselus bērnus

1939. gadā Aiovas Universitātes profesors Vendels Džonsons kopā ar savu studenti Mēriju Tjūdoru uzsāka eksperimentu ar mērķi izprast stostīšanās cēloņus. Viņi strādāja ar 22 bērniem no bērnu nama, sadalot tos divās grupās: vieniem tika sniegta pozitīva runas terapija, bet otriem – negatīva, proti, veseliem bērniem tika teikts, ka viņi stostās, un tika kritizēta katra runas nianse.

Eksperiments uz bērniem atstāja ilgstošas emocionālas sekas. Daži, kuriem iepriekš nebija problēmu ar runu, pēc “terapijas” sāka stostīties. Vairākiem zuda pašapziņa un viņi izteikti sāka sociāli distancēties. Daži bērni atteicās runāt klasē, viens zēns pirms katra vārda apstājās, jo juta, ka “skaņa neiznāks”. Eksperiments vēlāk izpelnījās milzu kritiku un tēlaini tika nosaukts par “Briesmoņa pētījumu”, jo tika veikts uz neaizsargātiem bērniem.

Interesanti, ka Džonsons, kurš pats bērnībā stostījās, sākotnēji studēja šī runas defekta cēloņus, izmantodams pats sevi kā “izmēģinājuma trusīti”. Viņš, piemēram, ietina savu roku ģipša saitēs, lai noskaidrotu, vai dominējošās rokas imobilizēšana (pēc teorijas – smadzeņu signālu pārslodze) varētu ietekmēt runu. Viņš arī pētīja, vai pārsteiguma moments ietekmē stostīšanos, šim nolūkam izmantojot pēkšņus šāvienu trokšņus un pat elektrošoku.

Viņa mērķis bija pierādīt, ka stostīšanās nav iedzimts defekts, bet gan apgūta, iemācīta uzvedība. Pēc Džonsona pārliecības, “Briesmoņa pētījumam” vajadzēja šo viņa hipotēzi apstiprināt, taču ironiski, ka eksperimenta dati liecināja pilnīgi pretējo – vairāki bērni, neskatoties uz radītajām bailēm un uzvedības izmaiņām, reāli nestostījās.

Šis baisais pētījums gadu desmitiem tika noklusēts, un tikai 2000. gados sabiedrība uzzināja par šokējošajiem notikumiem. Daži no eksperimentā iesaistītajiem bērniem vēlāk atzina, ka tas “izpostīja viņu dzīvi”. Piemēram, Mērija Niksone – viena no eksperimenta dalībniecēm – atklāja, ka nekad nav varējusi par to runāt ar savu vīru.

Cik tālu cilvēks ir gatavs iet, sekojot pavēlēm

1961. gadā amerikāņu psihologs Stenlijs Milgrams Jēlas Universitātē veica šokējošu pētījumu, lai izprastu, cik tālu cilvēks ir gatavs iet, pakļaujoties autoritātei. Eksperimentu iedvesmoja nacistu kara noziegumu tiesas pēc Otrā pasaules kara, kurās īpaši populāra atruna bija – “es tikai pildīju pavēles”. Milgrama mērķis bija noskaidrot, vai parasti cilvēki var kļūt par cietsirdības instrumentiem, ja to pieprasa augstāka autoritāte.

Milgrama paklausības eksperimentā piedalījās 40 vīrieši vecumā no 20 līdz 50 gadiem, kuri bija pieteikušies “mācību pētījumam” apmaiņā pret nelielu atlīdzību. Katrs dalībnieks tika testēts individuāli un ieņēma “skolotāja” lomu. Viņam tika paskaidrots, ka eksperimenta mērķis ir izpētīt sāpju ietekmi uz mācīšanos, un viņa uzdevums bija sodīt “skolēnu” (aktieri) ar elektrošoku par katru kļūdainu atbildi. Realitātē neviens netika pa īstam ietekmēts ar elektrošoku, bet “skolēns” tikai tēloja sāpes un ciešanas.

“Skolotājam” ar katru nākamo kļūdu tika lūgts paaugstināt strāvas stiprumu. Tā tas tika turpināts līdz pat 450 voltiem – līmenim, kas tiek apzīmēts kā “bīstami spēcīgs” un realitātē var būt pat nāvējošs. Kad dalībnieki sāka šaubīties vai atteikties, eksperimenta vadītājs stingrā tonī mudināja turpināt: “Eksperimentam ir jānotiek”, “Nav citas izvēles – jums jāturpina”.

Rezultāti bija biedējoši – 65% dalībnieku izpildīja visas pavēles un īstenoja maksimālo elektrošoku, neskatoties uz “skolēna” agonijas kliedzieniem. Tas deva šokējošu atklāsmi: cilvēks ir gatavs darīt netikumīgas, nežēlīgas lietas, ja nejūtas personiski atbildīgs vai ir pakļauts autoritātei.

Eksperiments izraisīja plašu sabiedrības rezonansi un morālu sašutumu. Daži kritizēja emocionālo stresu, kam dalībnieki tika pakļauti, jo viņi ticēja, ka nodara reālu kaitējumu. Citi aizstāvēja Milgramu, norādot, ka pētījums atklāja neērtu, bet svarīgu patiesību par cilvēka dabu. Šis joprojām tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem eksperimentiem sociālajā psiholoģijā un tiek bieži pieminēts, apspriežot pakļaušanos autoritātēm, masu uzvedību un kolektīvo bezatbildību.

Sešas dienas, kas pārvērta studentus par tirāniem 

1971. gadā amerikāņu zinātnieks, Stenfordas Universitātes profesors Filips Zimbardo uzsāka vienu no pretrunīgākajiem psiholoģiskajiem eksperimentiem mūsdienu vēsturē. Viņš universitātes pagrabā mākslīgi radīja “cietumu”, uzaicināja 24 brīvprātīgos studentus un pēc nejaušības principa sadalīja viņus “ieslodzītajos” un “sargos”. Viņa mērķis bija izpētīt, kā sociālās lomas un vara ietekmē uzvedību.

Eksperiments iesākās nevainīgi, taču jau pēc dažām dienām “sargi” kļuva arvien brutālāki. Viņi pazemoja “ieslodzītos”, noteica viņiem fiziskus sodus, ierobežoja miegu un ēdienu, lika kailiem tīrīt tualetes un vienatnē izolēja atsevišķus dalībniekus. Savukārt “ieslodzītie” kļuva pasīvi, emocionāli salūza un pakļāvās autoritātei.

Pats Zimbardo ieņēma “cietuma priekšnieka” lomu un tikai pēc ārējas kritikas saņemšanas sešas dienas vēlāk apturēja pētījumu, lai gan sākotnēji bija plānots, ka tas ilgs divas nedēļas. Starpgadījums sabiedrībā rosināja diskusiju par ētiku un kontroli. Tika apgalvots, ka Zimbardo ļāva notikt varmācībai un nepietiekami aizsargāja dalībniekus. Neskatoties uz apsūdzībām, eksperiments atnesa pētniekam pasaules slavu un kalpoja par spēcīgu pamatu viņa vēlākai zinātniskajai karjerai.

Vienlaikus tas spilgti parādīja, cik ātri cilvēks pielāgojas sociālajām lomām un cik viegli vara var pārvērsties par vardarbību. Vairāki eksperimenta dalībnieki vēlāk atzina, ka šī pieredze viņus satricināja un atstāja psiholoģiskas sekas uz visu turpmāko dzīvi. Pētījums iedvesmoja ne vienu vien kultūras darbu, piemēram, 2015. gada filmu “The Stanford Prison Experiment” un vācu 2001. gada trilleri “Das Experiment”.

Lasiet arī:

Kleinbergs: Bijām milimetra attālumā no prokremliskas Rīgas izsaimniekošanas koalīcijas

Mūžībā devies kino un video operators, kurš pārstāvējis veselu kino ēru

Slikti organizēto vēlēšanu dēļ Saeima no amata atsauc CVK vadītāju Saulīti

VDD saņēmis signālus par iespējamu balsu pirkšanu un vēlētāju ietekmēšanu vēlēšanās