Foto: Pexels/Being.the.traveller
Aizvadītajā nedēļā – 20.jūlijā – mūžībā aizgājusi nozīmīgā māksliniece, gleznotāja Aija Zariņa (12.01.1954. – 20.07.2025), informē Latvijas Mākslinieku savienība.
Atvadīšanās no Aijas Zariņas notiks 24.jūlijā plkst.15.00 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē, Varoņu ielā 3a, Rīgā.
Aijai Zariņai, vienai no ievērojamākajām Latvijas gleznotājām, kura ne tikai gleznojusi, bet arī veidojusi objektus un telpiskas instalācijas, piemitusi prasme domāt, just un spējas uzbūvēt stabilu daiļrades sistēmu. Māksliniece veica paradigmas maiņu mākslā un turpināja jau iepriekšējo paaudžu modernisma mākslinieku iezīmēto stilistiku, norāda Latvijas Mākslinieku savienībā.
Aija Zariņa (Žukovska) no 1961.gada mācījās un 1972.gadā beidza Kokneses vidusskolu (tag. Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskola). 1972.gadā apmeklēja Valsts Māslas akadēmijas (LMA) Sagatavošanas kursus. No 1976.-1982.gadam Aija Zariņa studēja LPSR T.Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (LMA, tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Glezniecības apakšnozare).
Aija Zariņa 1982.gadā absolvēja profesora Edgara Iltnera (1925-1983) LMA Glezniecības nodaļas Stājglezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu “Raža” (audekls, eļļa, 180×125 cm).
20.gs. 80. gadi bija PSRS valstiskuma ideoloģiskā norieta laiks un progresīvāk noskaņotas personālijas PSKP, LĻKJS komitejās atbalstīja noteiktas radošu jauniešu neformālās domas un viedokļus, kā arī kultūras un mākslas izpausmes un to izaugsmi. Iedvesmojoties no mākslas aktivitātēm un prakses citviet pasaulē, palielinājās izstāžu aktivitāte, pieauga nepieciešamība pēc darbu lieliem formātiem un spilgtiem dekoratīviem krāsu laukumiem. Šīs tendences aktualizējas LPSR, un sadarbības sinerģijā iesaistījās Latvijas jaunie mākslinieki, kas tika aicināti arī uz izstādēm ārpus PSRS. Mākslas praksē bija nobriedušas pārmaiņas, jo jau ilgstoši bija strādāts tikai cildenās, cēlās un skaistās estētiskās kategorijās. Neglītā un pretīgā estētiskie jēdzieni izstāžu praksē nebija pielietoti, līdzīgi kā dekonstruktīvā, neoekspresionisma u.c. stilistika, pretēji Rietumeiropas apritei. Neizbēgami, šāda veida stilistikas ieviešana saistījās ar zināmu mākslinieku aktīvismu, akcijām un nepietiekami stabilu profesionālismu gan no mākslinieku, gan galeristu, gan skatītāju puses. Tomēr radošuma kritiskā masa viesa izmaiņas un bija kā progresa zīme. Aija Zariņa būdama emocionāli atvērta pārmaiņām, uzreiz iesaistījās jaunajās radošajās aktivitātēs, sākotnēji bagātinot darbus ar tīro krāsu pamattoņu laukumu kompozīciju risinājumiem un mainot gleznu formātus.
Glezniecībā Aija Zariņa pēc lielu ideoloģisko, publiski finansēto un nodrošināto projektu apturēšanas, pievērsās personālizstāžu praksei un privātiem projektiem galerijās. Stilistiski māksliniece turpināja iesākto metodi – gleznās projektēt un būvēt tēlus kā bezgalīgas struktūras. Pamatelementi bija trīsstūris, līnija, pusapļa vai apļa formas. Darbu uzbūvē to izteiksmībai autore atsacījās no krāsu un lineārās perspektīvas, anatomiskās uzbūves attēlošanas. Attēlojuma vēstījums bija patapināts antīkās mitoloģijas, reliģisko sižetu pārfrazēts 20.gs. 80.g. traktējums, kas attēlo mūsdienu sadzīvi un personāžus. Aija Zariņa veica laikabiedru netiešu portretējumu – labsirdīgas, uz izdzīvošanu vērstas būtnes eksistenciāli centieni integrēties un izdzīvot. Mākslinieces iecienītie cikli – “Zuzanna”, “Eiropas nolaupīšana”, “Galva” u.c.
Aija Zariņa izstādēs sāka piedalīties, studējot LMA, no 1981.gada.
Māksliniece veidojusi lendārta objektus: “Lielā galva, kas gulēja jūras malā” (1990, Malme, Zviedrija), “Piemineklis Rainim” (1995, SMMC-R izstāde “Piemineklis”, Zaķusala, Rīga), “Dievmātes galva” (1996, Pedvāles mākslas parks).
Aija Zariņa radījusi scenogrāfiju teātra izrādēm: “Pārventas hetēra” (1993, Paula Putniņa luga, režisore Māra Ķimele, Jaunais Rīgas teātris), “Rutes grāmata” (1994, režisore Māra Ķimele, Jaunais Rīgas teātris), “Viljama Šekspīra sonēti” (1996, režisore Māra Ķimele, Jaunais Rīgas teātris).
Aija Zariņa tika uzņemta Latvijas Mākslinieku savienībā 1982.gadā. Līdz 2012.gadam Aija Zariņa bija Latvijas Mākslinieku savienības galerijas vadītāja.
Aijas Zariņas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Kuldīgas muzejā, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, Talsu novada muzejā, Tukuma muzejā, Valsts Tretjakova galerijā (Maskava, Krievija), PNM Galerijā “Zacheta” (Varšava, Polija), Zimmerli mākslas muzejā (Ņūbransvika, Ņūdžersija, ASV), M.Barišņikova mākslas centrā (Ņujorka, ASV) u.c.
Latvijas Mākslinieku savienība izsaka dziļu līdzjūtību gleznotājas Aijas Zariņas tuviniekiem un kolēģiem.
Lasiet arī:
Linda Mūrniece: Nekad neatgriezīšos politikā un šo solījumu turēšu
Skaitļu maģija | Cilvēkus, kas dzimuši četros noteiktos datumos, aizsargā dievišķie spēki
«Mēs dzīvojam visbīstamākajā laikā,» – NATO prognozē lielu krīzi 2027. gadā
Baba Vanga un «dzīvais Nostradams» pareģo vienu un to pašu 2025. gadam – vai piepildīsies?
Kā noteikt, ka kukurūza ir salda, un kā to pareizi pagatavot – ekspertu padomi
