Egija Elstiņa. Foto: Ekrānšāviņš

“Esmu Egija, man ir 40 gadu, un lielāko daļu savas dzīves – veselus 30 gadus – esmu pavadījusi tumsībā. Tas nav pārspīlējums, bet skarba realitāte, ko cits pat nevarētu iedomāties ļaunākajos murgos,” izdevumam “Kas Jauns” atklāj šova “Caur ērkšķiem uz..” jaunās sezonas dalībniece ar vienu no šokējošākajiem dzīvesstāstiem Egija Elstiņa.

“Bērnība man nozīmēja ciešanas, nevis bezrūpību. Piedzimu ar cerebrālo bērnu trieku, kas mani piesaistīja ratiņkrēslam un kruķiem. Bet tas, kas man sāp visvairāk, nav slimība. Tā ir bērnība, kurā nebija bērnības. Man neļāva pat pa logu skatīties. Mamma zināja, ka esmu vairākas reizes mēģinājusi sev atņemt dzīvību, tāpēc logiem priekšā bija piestumtas mēbeles. Ārā mani neveda, jo māte negribēja, lai kāds redzētu, ka ir piedzemdējusi meitu invalīdi. Mani slēpa istabā. Pat tad, kad nāca pudeles biedri, man bija jāsēž klusi istabā, jo arī viņi nedrīkstēja mani redzēt,” izdevumam savas bērnības atmiņas atklāj Egija.

“Man bija ome un tante, kuras mani kaut cik lutināja, bet nevarēja pilnībā uzņmeties par mani gādību. Viņas man dāvināja rotaļlietas, grāmatas. Bet tas viss tika iznests no mājām. Mamma visas lietas pārdeva, grāmatas atņēma, jo viņa negribēja, lai iemācos lasīt,” žurnālam atklāj šova dalībniece.

“Skolu man izdevās pabeigt. Vidējo izglītību nokārtoju. Tas bija vienīgais laiks, kad varēju ieelpot svaigu gaisu vai saredzēt dabu. Bija reizes, kad mēģināju bēgt no mājām, bet visas reizes mani atrada un lika atgriezties. Man jau arī īsti nebija, kur aizbēgt,” izdevumam stāsta Egija.

“Mani vecāki bija alkoholiķi. Tēvu nepazinu, viņš nebija klātesošs manā dzīvē. Māte gan bija, bet ne kā mīlošs cilvēks. Viņa mani sita, pazemoja, atstāja badā, slēdza istabā. Viņas rokās jebkas varēja pārvērsties par ieroci – dēļi, vadi, slotas kāts. Vissāpīgākie sitieni bija ar vadiem – uz ādas palika svītras, kas ilgi nepazuda. Viņa darīja visu, lai padarītu mani par “dārzeni”. Tā viņa teica un nebaidījās atzīt. Lai es būtu garīgi slima un nevienam nevajadzīga. Lai viņa varētu saņemt pabalstu par mani un dzert kopā ar tādiem pašiem kā viņa,” teic Egija, atkājot, ka skolā par mājās notiekošo klusēja.

“Māte ir dzīva, bet manās acīs viņa ir mirusi. Tik daudz ļaunuma, cik esmu saņēmusi bērnībā… esmu apņēmusies vairs nepiedzīvot visas atlikušās dzīves laikā,” žurnālam uzsver Egija Elstiņa.

“Par saldumiem tikai sapņoju. Es nezināju, kā garšo konfekte. Viss, ko zināju, bija tukšs vēders, bailes un klusums. Alkoholu iemācījos nīst agri – tas bija klātesošs visur. No tā man paliek slikti vēl šodien. Varbūt varu iedzert vienu glāzi vīna, bet nekādas baudas tajā nav – tikai dusmas un atmiņas,” stāsta Egija.

Sevišķi smagu notikumu viņa piedzīvojusi 17 gadu vecumā, kad viens no mātes piegulētājiem, saukts par patēvu, viņu izvarojis.  “Šo mirkli nekādi nespēju izdzēst no savas atmiņas. Man iestājās depresija. Esmu bijusi arī Strenčos ārstēties, bet tas jau bija vēlākā periodā,” stāsta Egija, piebilstot, ka neviens viņai par notikušo neticēja, arī māte nē.

Vēlāk Egija Valmierā iepazinusies ar kādu vīrieti, kurš sākumā izrādījis par viņu rūpes, taču galu galā arī izrādījies par vēl vienu izmantotāju viņas dzīvē. “Viņš lika man ubagot, atņēma manus pabalstus. Dzīvojām mežā, teltī pie Gaujas. Viņš tikmēr gulēja teltī un gaidīja, kamēr es sēdēju uz mitra kartona centrā un lūdzu garāmgājiem žēlastības dāvanas. Bija dienas, kad savācu tikai dažus eiro, bet viņam tas bija pietiekami, lai nopirktu šņabi. Ja sanāca arī cigaretes un pāri astoņiem eiro, man parasti tika desa un kefīrs. Maizi nedrīkstēju pirkt pati, man bija bail kaut ko pirkt bez viņa ziņas. Viņš kontrolēja visu. Mna bija auksti, grūti kustēties, bet man nebija izvēles,” izdevumam stāsta “Ērkšķu” šova dalībniece.

Vēlāk Egija iepazinusies ar citu vīrieti, kuram, kā izrādās, bijusi cita, par viņu stipri jaunāka draudzene. “Viņš mani pieteica šovam “Caur ērkšķiem uz…” pat nepajautājot man, vai gribu. Iespējams, lai no manis tiktu vaļā, bet patiesībā atvēra man jaunu ceļu,” atklāj Egija.

Šova dalībniece atklāj, ka pateicoties šovam saņēmusi dāvanu kartes mācībām, un viņa patiešām grib gan strādāt, gan mācīties. “Man patīk būt virtuvē – es gribētu strādāt, kaut vai mizot kartupeļus un sīpolus, Es no tiem nebaidos. Raudāts dzīvē tāpat ir daudz. Dzīvē pārdzīvotie sitieni sāp stiprātk nekā kodīgs sīpols acīs,” teic Egija, kurai nu jau ir jauns draugs.

“Man nav nekā. Tikai atmiņas – smagas, melnas kā velna aste, kas velkas līdzi gadiem. Bet es vairs neesmu tikai tā naivā  un apmānāmā Egija, kura netic labajam. Tagad man ir sapņi. Gribu strādāt. Gribu savu ģimeni. Gribu būt mīlēta. Un tagad beidzot zinu – tas nav par daudz prasīts,” žurnālam “Kas Jauns” norāda Egija Elstiņa.

Lasiet arī: 

«Es iešu līdz galam!» – sola Brunavas pagastā nošauto suņu saimnieks

Latvijā radīto zaļo griķu kefīru atzīst par vienu no inovatīvākajiem produktiem pasaulē

Latvijā ievērojami pieaudzis ar leptospirozi saslimušo skaits; viens cilvēks miris

VIDEO | Kriminālā ekselences fonda režisors pēc septiņiem gadiem atgriezies ar jaunu filmu

PBLA: Izstāšanās no Stambulas konvencijas iedragās Latvijas tēlu un mazinās sabiedroto uzticību mums

Jaunas iespējas par spīti grūtībām – oktobra horoskops visām Austrumu zodiaka zīmēm