Publicitātes foto

Rāpuļi ir viena no daudzveidīgākajām dzīvnieku klasēm pasaulē ar vairāk nekā 10 000 dažādu sugu, kuras apdzīvo gandrīz visas planētas ekosistēmas: tuksnešus, kalnus, mežus un jūras, – īsti izdzīvošanas meistari, kas evolūcijas gaitā pielāgojušies pat visskarbākajiem apstākļiem, vēsta  “National Geographic”. 

Īsta rāpuļu paradīze ir Austrālija. Tur mīt vairāk nekā 1100 rāpuļu sugu, tostarp pasaulē indīgākā sauszemes čūska – iekšzemes taipāns, lielākais mūsdienās sastopamais rāpulis – sālsūdens krokodils, pūķim līdzīgā dzeloņastes agāma un daudzi citi. Arī Meksika, Brazīlija, Indonēzija un Indija lepojas ar milzīgu rāpuļu bagātību, pateicoties turienes tropu klimatam un plašajām ekosistēmām.

Kas ir paradīze vienam, pārtop par elli citam. Proti, dodoties uz šīm valstīm, ceļotājiem jābūt īpaši uzmanīgiem, jo nejauša sastapšanās ar kādu indīgu vai agresīvu rāpuli var beigties bīstami, pat letāli! Piemēram, šā gada septembrī Ziemeļaustrālijas pilsētā Katrīna austrumu brūnā čūska sakoda 41 gadu vecu sievieti, kura, neredzēdama koduma pēdas, domāja, ka izsprukusi cauri sveikā, bet pēc stundas nomira.

Latvijā dzīvo tikai septiņas rāpuļu sugas. Trīs ķirzakas – glodene, pļavas un sila ķirzaka, trīs čūskas – parastais zalktis, gludenā čūska un parastā odze, un purva bruņurupucis, kurš ir aizsargājams un visai reti sastopams savvaļā. Lai arī šie rāpuļi nav ne tuvu tik eksotiski kā to tropu radinieki, viens no tiem ir indīgs. Parastās odzes kodiens var radīt nopietnas veselības problēmas, jo īpaši bērniem, senioriem un alerģiskiem cilvēkiem, bet nav dzīvībai bīstams.

Šajā nedēļā, 21. oktobrī, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) tika atzīmēta Nacionālā rāpuļu diena. Amerika ir mājvieta vairāk nekā 500 rāpuļu sugām, 150 no tām sastopamas Teksasā. Arī citi ASV štati var lepoties ar varenu rāpuļu daudzveidību, piemēram, Arizona (aptuveni 102 sugas), Ņūmeksika (aptuveni 100 sugas), Florida (aptuveni 90 sugas) un Kalifornija (vairāk nekā 80 sugas).

Dienvidāfrikas bruņķirzaka: aizsargā sevi, saritinoties bumbā

Šī vidēji 7,5 līdz 9 centimetrus garā ķirzaka, kuras dzimtene ir Dienvidāfrika, līdzinās miniatūram pūķim. Tās ķermeni klāj cietas, bruņveida zvīņas, kas to padara līdzīgu kādam citam dzīvniekam – bruņnesim (ang. “armadillo”) –, kuram par godu tā ieguvusi savu nosaukumu – bruņķirzaka (ang. “armadillo lizard”). Zvīņas pasargā to no plēsējiem un palīdz izdzīvot skarbajā tuksneša vidē.

Kad tuvojas draudi, bruņķirzaka izmanto unikālu, tikai sev raksturīgu aizsardzības triku – tā saritinās bumbā un iekož sev astē. Šādā pozā zvīņainais rāpulis kļūst gandrīz neievainojams, jo tā mīkstās ķermeņa daļas tiek paslēptas zem cietās “bruņas”.

Bruņķirzakas dzīvo kolonijās, kas sastāv no 30 līdz 60 dažāda vecuma īpatņiem. Jāpiebilst, ka rāpuļu pasaulē tā ir reta parādība. Lielākā daļa rāpuļu ir vientuļnieki, taču bruņķirzakas uztur sociālus kontaktus un dalās pat ar sauļošanās vietām. Tās ir arī vienas no nedaudzajām ķirzakām, kuras dzemdē dzīvus mazuļus, nevis dēj olas kā vairums citu tām radniecīgo sugu.

To ēdienkartē galvenokārt ir zirnekļi un citi kukaiņi, kas sastopami Karū tuksneša apvidū Dienvidāfrikā. Lai arī bruņķirzakas ir iekļautas aizsargājamo sugu sarakstā, tās bieži nelegāli pērk un pārdod eksotisko mājdzīvnieku melnajā tirgū, kur tās augstu vērtē to unikālā izskata dēļ.

Jūras iguāna: radība, kuras izskats satrieca Darvinu

Šī ir vienīgā zināmā ķirzaka uz Zemes, kura pielāgojusies dzīvei jūrā, un var sasniegt pat 1,3 metru garumu un 1,5 kilogramu svaru. Tā sastopama tikai Galapagu salās un kļuvusi par to simbolu, kā arī vienu no slavenā dabas pētnieka Čārlza Darvina (1809–1882) evolūcijas teorijas iedvesmas avotiem.

1835. gadā, apmeklējot Galapagu salas, Darvins bija sašutis par šo dzīvnieku izskatu un rakstīja: “Melnos lavas akmeņus pludmalē bieži apmeklē lielas, ļoti pretīga izskata, neveiklas ķirzakas. Tās ir tikpat melnas kā porainie akmeņi, pa kuriem tās rāpo un meklē savus upurus jūrā. Vietējie tās sauc par “tumsas dīvaiņiem”. Tās noteikti labi piestāv videi, kurā dzīvo.” Vēlāk viņš tomēr atzina, ka jūras iguāna ir ideāls evolūcijas piemērs.

Jūras iguānas lielāko daļu laika pavada akmeņainajos Klusā okeāna krastos – tās guļ saules staros gandrīz nekustīgas, tā uzturēdamas ķermeņa siltumu. Tomēr tās arī regulāri dodas ūdenī, lai barotos ar jūras aļģēm. Jūras iguāna spēj nirt līdz desmit metru dziļumam un aizturēt elpu vairāk nekā 30 minūtes.

Iguāna ir adaptējusies dzīvei sāļajā okeāna ūdenī – galvas augšdaļā tai ir sāls dziedzeri, ar kuru palīdzību ķirzaka “izspļauj” lieko sāli caur nāsīm. Šāda iguānu uzvedība bieži novērojama Galapagu salās – šķiet, ka lielās ķirzakas vienkārši šķauda uz visām pusēm. Jūras iguānu krāsojums mainās atkarībā no sezonas un dzimuma – tēviņi vairošanās laikā kļūst sarkani un zaļi, radot spilgtu kontrastu ar melno, sacietējušo lavu.

Jūras iguānas dzīvo piekrastes kolonijās, kurās parasti ir no 20 līdz 500 īpatņu, bet dažreiz to skaits var pārsniegt pat 1000. Ķirzaku ķermeņi bieži saskaras, taču nenotiek sociāla mijiedarbība, kāda parasti novērojama zīdītājiem un putniem. Jūras iguānas ir samērā miermīlīgas, bet kļūst teritoriālas vairošanās sezonā.

Āzijas milzu mīkstbruņurupucis: 95 % dzīves pavada nekustīgs

Šī majestātiskā, līdz pat 100 kilogramiem smagā bruņurupuču suga apdzīvo Dienvidaustrumāzijas upes un ezerus. Atšķirībā no lielākās daļas bruņurupuču, šīs sugas īpatņiem ir mīksts, elastīgs apvalks, kas ļauj ērti paslēpties dūņās un medīt. Āzijas milzu mīkstbruņurupucis ir plēsējs, kas barojas galvenokārt ar vēžveidīgajiem, gliemenēm un zivīm, lai gan var pārtikt arī no ūdensaugiem.

Mīkstā čaula kalpo ne tikai, lai nemanāmāk pārvietotos ūdenī, bet arī, lai elpotu – bruņurupucis spēj uzņemt skābekli gan caur ādu, gan rīkli, kas ļauj ilgstoši uzturēties zem ūdens.

Bruņurupucis 95 % savas dzīves pavada nekustīgs un aprakts dūņās. Tas iznirst virs ūdens aptuveni divas reizes dienā, lai ieelpotu, un pavasarī upes krastā izdēj 20 līdz 28 olas, kuru diametrs ir aptuveni 3,0 līdz 3,6 centimetri.

Diemžēl šīs sugas pastāvēšana ir kritiski apdraudēta. Cilvēku darbība – upju aizsprosti, ūdens piesārņojums un medības – ir samazinājusi to populāciju līdz dažiem desmitiem īpatņu. 2019. gadā Hanojā, Vjetnamā, nomira viena no pēdējām zināmajām Āzija milzu mīkstbruņurupuču mātītēm,  kas izraisīja milzu satraukumu zinātnieku vidū.

Mūsdienās saglabāšanas programmas Vjetnamā un Ķīnā cenšas atjaunot šo sugu, tomēr bez lieliem panākumiem.

Lidojošais gekons: maskēšanās meistars

Šis rāpuļu klases “izpletņlēcējs” dzīvo Dienvidaustrumāzijas lietus mežos, kur pielāgojies dzīvei kokos. Lidojošajam gekonam ir ādas krokas gar sāniem un pirkstiem, kas darbojas kā spārni, ļaujot tam planēt pat 10 līdz 15 metru attālumā starp kokiem.

Turklāt tas ir īsts maskēšanās meistars – gekona ādas raksts precīzi atdarina koka mizas tekstūru, un, kad tas pieplok pie stumbra, to ir gandrīz neiespējami pamanīt. Šī kamuflāža pasargā gekonu no plēsējiem un ļauj nemanāmi tuvoties kukaiņiem, ar ko tas barojas, piemēram, circeņiem, kodēm un vabolēm.

Gekoni aprij savus upurus dzīvus. Taču īsā gremošanas trakta dēļ tie izvairās no lielāka izmēra kukaiņiem, lai novērstu aizrīšanos vai gremošanas problēmas.

Interesanti, ka atšķirībā no parastajiem gekoniem, lidojošais gekons nevar staigāt pa gludām virsmām, piemēram, sienām. Tā pirkstu spilventiņi ir pielāgoti lidošanai, nevis staigāšanai.

Šo sugu reizēm mājās tur eksotisko mājdzīvnieku kolekcionāri, taču tā ir jutīga pret stresu un mitruma izmaiņām. Dabā tie dzīvo augstu kokos un lielāko daļu laika pavada, slēpjoties lapotnēs.

Lidojošā čūska: tās aerodinamika iedvesmojusi inženierus

Šī ir viena no unikālākajām čūskām pasaulē. Tā dzīvo tropu mežos Dienvidaustrumāzijā, un, lai arī tā nevar “lidot” vārda tiešajā nozīmē, tā spēj planēt, saliecot un iztaisnojot savu ķermeni un šūpojoties gaisā kā lente. Lai uzsāktu planēšanu, čūska uzrāpjas koka zarā, saliec ķermeni atspērienam un metas gaisā ar precizitāti, kas pārsteidz pat pieredzējušus biologus.

Zinātnieki ir pētījuši lidojošās čūskas kustības ar augstas izšķirtspējas kamerām un atklājuši, ka tā var kontrolēt lidojuma trajektoriju un pat izpildīt “trikus”. Tās aerodinamika ir tik efektīva, ka kalpojusi par iedvesmu inženieriem, veidojot robotus ar planēšanas mehānismiem.

Tiek uzskatīts, ka lidojošā čūska nav indīga. Tomēr 2013. gadā tika ziņots par kādu 45 gadus vecu sievieti, kurai labās rokas īkšķī iekoda šīs sugas čūska, kas karājās pie loga restes, kad viņa mēģināja aizvērt savu guļamistabas logu. Sievietei pēc koduma bija vieglas lokālas saindēšanās pazīmes, taču tās nebija bīstamas dzīvībai.

Normālos apstākļos lidojošā čūska ārkārtīgi reti sastopas ar cilvēkiem. Tā barojas ar ķirzakām, vardēm un maziem putniem, kurus tā medī kokos. Lidojošā čūska ir svarīga meža ekosistēmas daļa, jo palīdz regulēt kukaiņu un sīko dzīvnieku populācijas un uzturēt līdzsvaru.

Lasiet arī: 

Jauns rekords: gaidot LIdl atklāšanu Ķekavā, rindā gaida vairāk nekē 13 stundas

Stresa un spriedzes epicentrā – nervozāko zodiaka zīmju TOP 6

Saeima konceptuāli atbalsta Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas

Nedēļas horoskops: 24. – 30. oktobris

Enerģijas taupīšana kā panākumu formula – slavenības, kam patīk nesteigties

Seko mums arī Facebook,X, Instagram un Draugiem