Šā gada oktobrī Brisele atcels 2006.gadā noteiktās cukura ražošanas kvotas, līdz ar to industrijā gaidāma pamatīga viļņošanās, Eiropas Savienībai kā trešajai lielākajai cukura ražotājai pilntiesīgi atgriežoties pasaules tirgū.

Kā norāda aģentūra BNS aptaujātie eksperti, cukura ražošana pēc 2017.gada ES varot pieaugt par 20%. Ieguvēji būšot lielie ražotāji, kamēr mazie paputēs, bet pircēji varēšot priecāties par cenas kritumu, taču tikai īslaicīgi, lētajam Eiropas cukuram aizplūstot uz pasaules tirgiem, vietā radot deficītu un cenas pieaugumu.

Kā prognozē Eiropas Komisija (EK), cukura cenas ES tuvākajos gados stabilizēsies un būs ap 404 eiro par vienu tonnu, salīdzinājumā ar apmēram 469 eiro par tonnu pasaules biržās. Ja ES biržās cenas patiešām turēsies šajā līmenī, gaidāma aptuveni 600 000 tonnu liela cukura pārprodukcija. Bet, ja pasaules biržu cenas tomēr pārsniegs Eiropas cenu, ES var izveidoties ikgadējs cukura deficīts 1,7 miljonu tonnu apmērā. Tā kā pēc tirgus liberalizācijas ražotāji Eiropā neierobežoti drīkstēs izvēlēties, kur tirgot cukuru, tas var novest pie pastiprināta eksporta, radot vietējā lētā cukura deficītu un attiecīgi – cenas pieaugumu. Tādēļ jau pagājušā gada nogalē izskanēja aicinājumi laikus rīkoties, piemēram, slēgt ilgtermiņa piegādes un nodrošināties ar cukura uzkrājumiem ilgākam laikam. Vai arī – apdomāt alternatīvas, piemēram, ražot saldinātājus uz kukurūzas bāzes.

ES cukura nozares reformu sāka 2005.gadā, divos gados piedāvājot maksimālo atbalstu – 730 eiro par tonnu kvotas fabrikām, kas saistībā ar reformu pārtrauks darbību. Valstīm, kurās ražoja cukuru, reforma piedāvāja slēgt rūpnīcas un atteikties no cukura kvotas pilnībā, pretī saņemot dāsnās kompensācijas, vai arī – turpināt ražošanu un konkurēt brīvajā tirgū, vai visbeidzot – pārprofilēties un cukura vietā no cukurbietēm ražot, piemēram, bioetanolu.

Latvijā darbojās trīs rūpnīcas – Jēkabpilī, Jelgavā un Liepājā. Jēkabpils fabrika reformas priekšvakarā gan jau bija bankrotējusi, bet abas pārējās izlēma pēc 2006.gada darbu vairs neturpināt. Iznākumā fabrikas 2008.gadā saņēma kompensāciju 40% apmērā: Jelgavas cukurfabrika – 4,2 miljonus latu un Liepājas cukurfabrika – 2,5 miljonus. Pārējos 60% cukurfabrikām izmaksāja 2009. gadā. Kaut arī lēmumu pārtraukt ražot cukuru pieņēma cukurfabrikas, arī zemnieki cietējos nepalika. Kopumā kompensācijās tika izmaksāti vairāk nekā 65,5 miljoni eiro, un vairums saimniecību veiksmīgi mainīja darbības profilu, kādreizējos cukurbiešu laukus apsējot ar graudaugiem vai rapsi, kuru cenām tirgos bija tendence augt.

Ja kāds investors Latvijā būvētu rūpnīcu un piedāvātu konkurētspējīgu biešu cenu zemniekiem, tad viņi bietes audzētu, jo zināšanas un iemaņas ir saglabājušās., uzskata “Zemnieku saeimas” valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja – Burmistre. Taču patlaban rūpnīcu vairs nav, un, ja kāds to arī plāno būvēt, tad jābūt pārliecībai par tirgiem, kur produktu pārdot. Ja ideja par nozares atjaunošanu Latvijā atdzims, tad iniciatīva nenākšot no lauksaimniekiem, bet gan no investoriem pārstrādes procesā.

Arī Lauku konsultāciju izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis atgādina, ka par cukura ražošanas pārtraukšanu izlēma paši nozares dalībnieki, līdz ar to, kopš nozare vairs nepastāv, nav bijis arī pieprasījuma veikt kādus ekonomiskos aprēķinus par to, cik izdevīga vai neizdevīga būtu cukura ražošana. Ja Latvijā privātais sektors vēlētos atsākt darbu pie nozares atjaunošanas, tas prasītu daudzus miljonus eiro vērtus ieguldījumus bez garantijas, ka gala produkts tiks saražots par konkurētspējīgām cenām. Latvijas graudu nozare ir veiksmīgi iekļāvusies globālajā tirgū, kas noticis gan pateicoties veiksmīgai kooperācijai, gan zināšanām, gan mērķtiecīgi veiktām investīcijām, līdz ar to cukura ražošanas vilciens ir aizgājis.

Foto: pexels