No kā sastāv atmiņas?

Atmiņas nav kaut kāda viena doma vai ideja – tās ir pagātnes iespaidu summa. Jūs atceraties nevis kaut kādu vienu laika punktu, bet gan vairākus sīkumus.

Piemēram, ja mēģināsiet atminēties patīkamu bērnības dienu, kad karstajā vasaras rītā atpūtāties pludmalē – atmiņā neatgriezīsies tikai jūras skats. Gribot negribot ( atkarībā no tā cik spilgtas bija emocijas) jūs atcerēsieties, cik siltas un smalkas bija smiltis zem kājām, kā smaržoja lēns mērens vējš, kā garšoja plombīrs, ko nopirkāt kioskā pāri ielai.

Jebkura no šīm sajūtām var kļūt par trigeri un kad nākamreiz nopirksiet, piemēram, plombīru, kas atgādinās tā paša plombīra garšu, atmiņas teleportēs jūs karstajā vasaras dienā, kur, sēžot pie jūras krasta, ūdenī plunčā kājas mazais “jūs”.

Kā pārvaldīt atmiņas?

Konteksts – pats svarīgākais faktors, ko vajadzētu iegaumēt tiem, kuri vēlas kontrolēt savas atmiņas. Ar konteksta palīdzību var piefiksēt un nostiprināt informāciju, ko vēlaties atcerēties. Jo krāšņāks un plašākas ir konteksts, jo labāk mēs spējam atcerēties notikumu.

Mēģināsim atgriezties karstajā pludmales dienā. Atceramies detaļas: apkārtējo vidi, emocijas, sajūtas – formulējam kontekstu.

Ja spēsiet koncentrēties un atcerēties tekošo ūdens straumi, siltas piejūras smiltis, sakarsušu asfaltu un plombīra garšu – atmiņas par šo dienu kļūs ļoti spilgtas un ilggadīgas.

Kā atcerēties lietas labāk, to mēs saprotam, tomēr, ja mums ir zināms kā izmantot kontekstu atmiņu veidošanai un nostiprināšanai, vai pastāv iespēj, ka eksistē arī veids, kas apzināti palīdzētu dzēst nepatīkamas atmiņas?

Kā var izdzēst atmiņas?

Aizmiršanas stratēģija varētu būt šāda: ļaut aizmirst atsevišķas notikuma detaļas, lai iznīcinātu atmiņas pilnībā.

Lai pārbaudītu šo hipotēzi zinātnieki veica pētījumu, kurā piedalījās divas cilvēku grupas. Viņiem bija jāiemācās vārdi no dieviem dažādiem sarakstiem, vienlaikus skatoties vairākas ainavu fotogrāfijas, lai izveidotu atmiņu kontekstu.

Vienai grupai lika pieiet uzdevumam ļoti atbildīgi: iemācīties no galvas pirmā saraksta vārdus un tikai pēc tam pāriet pie otrā. Savukārt otrās grupas dalībniekiem lūdza iegaumēt vārdus un tad tos aizmirst. Vēlāk voluntieriem bija jāatkārto tas, ko atcerējās.

Eksperimenta dalībnieku smadzeņu aktivitāti novēroja ar funkcionālo MRT. Izrādījās, ka cilvēkiem, kuriem vārdi bija jāaizmirst, nevērota zemāka tās smadzeņu daļas aktivitāte, kas ir atbildīga par attēla apstrādi. Šī dalībnieku grupa vienkārši ļāva vārdiem un attēliem izsprukt no atmiņas.

Kad smadzenes mēģina atcerēties vārdus, faktus, attēlus, tās nemitīgi strādā pie konteksta sastāva. Kad smadzenes mēģina kaut ko aizmirst, tās jau iepriekš pretojas konteksta sastādīšanai un abstrahējas no tā. Tāpēc atmiņas ir grūti atsaukt, un tās ātri aizmirstas.

Atgriežoties pie pludmales, varam secināt šādi: lai aizmirstu karsto dienu, jums būtu nepieciešams apzināti likt savam prātam aizmirst saldējuma garšu, kā arī karstas smiltis zem kājām.

Tomēr, vai ir iespējams dzēst nevēlamas atmiņas pilnībā? Vai šī metodika strādā vienmēr? Protams, ka nē. Sacīt, ka zinātnieki atklāja maģisku veidu kā aizmirsties, piemēram, filmā ”Gaišo atmiņu mūžīgais starojums” nekādi nedrīkst. Mums ir zināms par smadzenēm un atmiņu pārāk maz, un pagaidām neprotam pilnībā dzēst nevēlamas atmiņas.

Tomēr aizmirstība ir ļoti veselīga. Mēs to varam izmantot traumu vai emocionālo sāpju vieglākai pārdzīvošanai. Aizmirst lietas ir nepieciešams, lai attīrītu smadzenes no nevajadzīgās informācijas.

Eksperimenta laikā dalībnieki aizmirsa parastas lietas: attēlus un vārdus. Tomēr reālas atmiņas sastāv no desmitiem sīku detaļu, emocijām un sajūtām, tāpēc izdzēst no galvas kaut ko spilgtu nav nemaz tik vienkārši, lai kā mēs arī necenstos to izdarīt.

Neskatoties uz visu, šis pētījums ir diezgan virspusīgs, tomēr tas spēra vienu no pirmajiem soļiem uz kaut kā intriģējoša pusi, un mēs ceram, ka drīzumā mūsu spēkos būs kontrolēt smadzenēs glabājamo informāciju.