Kurš gan nav dzirdējis par Stirnu buku? Šis ir pasākums aktīviem cilvēkiem – kā lieliem, tā maziem, kuri joņo caur meža takām un biezokņiem, garākajā distancē mērojot pat 70 kilometrus. Stirnu buks nav tikai iekšēja sacensība katram pašam ar sevi, tie ir arī svētki visai ģimenei. Aizvdītajā nedēļas nogalē bija paredzēts Stirnu buka pēdējais posms Kandavā, taču tas tika atcelts, lai mazinātu COVID-19 izplatību. Sportiskā sarunā laipni piekrita aprunāties viens no Stirnu buka organizatoriem – Gints Konošonoks. Patīkamu lasīšanu!

Sarunās klejojām gan par iniciatīvas Stirnu buks pirmsākumiem, gan par skrējējiem kopumā.

Šī ir jau septītā Stirnu buka sezona, kas nu jau ir aizvadīta ar trīs posmiem šajā gadā. Jāmin, ka pēdējais posms, kas bija paredzēts šajā nedēļas nogalē, COVID-19 dēļ tika atcelts.

Bet vienmēr ir nākamais gads, vai ne?

Šķiet, ka teju ikviens Latvijas iedzīvotājs ir dzirdējis vārdu salikumu – Stirnu buks, taču atgādināsim par to, kā šī ideja radās. Gints Konošonoks stāsta: “Ideja radās, pašiem skrienot. Skaidrs, ka skraidīt var pa pilsētu (asfaltu), pa plakanām vietām, bet šad un tad gribas arī paskraidīt pa mežu.”

Melnezers

Stirnu buks nāk no Tukuma

Tāpat jāmin, ka ideja par Stirnu buku nāk no Tukuma puses. Šķiet, ka ikviens tukumnieks ir iemīlējis Melnezeru, tā ir vieta gan relaksējošai atpūtai, gan sportiskām aktivitātēm. Izrādās, ka turpat nedaudz tālāk, ieejot meža biezoknī, ir Āža kalns, par kura eksistenci dažs labs tukumnieks nezina vēl šodien. “Āža kalns bija tā vieta, kur paši sākām skraidīt.” Kā jau daudz ģeniālu ideju rodas, runājot ar savējiem, arī šī ideja tapa pēc sarunas pirtī. Šī ir visai izslavēta versija par to, kā tad radās ideja par Stirnu buku.

Gints ir tas cilvēks, kurš izveido trases, izliek marķējumus, lai skrējēji varētu sekot līdzi norādēm, kas paredzētas izvēlētajai distancei. “Sākotnēji mēs speciāli nedalījām lomas, kurš ko darīs, tas sanāca pavisam dabīgi. Tā nu es esmu tas, kurš marķē šīs trases. Pirmajos gados mēs ļoti aktīvi paši bridām visas takas, lai iepazītu mežu. Šobrīd mums jau ir izveidojies liels paziņu loks, es teiktu, ka katrā izvēlētajā pilsētā mums ir pretī tikpat aizrautīgi entuziasti, kuri iepazīstina ar saviem mežiem. Tas tomēr atvieglo, ka pašam nav jāiet un jāmeklē, mežs tomēr ir mežs.”

Gints Konošonoks

Tomēr Gints stāsta, ka pirms sacensībām takas tiek izietas ar kājām, tiek iekoptas, lai takas būtu skrienamas, nebūtu bīstamas. “Trīs dienas pirms sacensībām marķējam šīs trases, pēc tam arī atmarķējam.”

Par pašu nosaukumu [Stirnu buks] jautājām Gintam. “Kā tad citādāk varētu nosaukt skrējienu mežā?! Latvijā tas ir visbiežāk dzirdētais lēcējs, skrējējs pa mūsu pašu mežiem. Patiesībā jau tad, kad 2014.gadā tika radīts pirmais skrējiens, sākotnēji tika izveidota viena distance, kurā kopā ar draugiem, radiem, paziņām bija doma, ka vienkārši izskriesim.”

Protams, ka jāatgādina, ka Stirnu bukam ir arī īpaši nosaukumi katrai distancei, kas ir, Susurs (1 km), Vāvere (4–6 km), Zaķis (10–13 km), Stirnu buks (18–23 km), Lūsis (27–35 km), šogad pievienojās arī Vilks (65–70 km).

Tad, kad šī ideja pamazām sāka uzņemt apgriezienus, bija jāsāk domāt arī par vairākām distancēm. “Protams, ka skrējēji ir dažādi. Viens skrien vairāk, cits mazāk, attiecīgi bija nepieciešams tapināt jaunas distances.”

“Domājām, kā mēs varētu nosaukt distances. Prātā iešāvās meža kuilis… Bet, ja to skrien sieviete, izklausītos taču pilnīgi aplami,” smejoties atceras Gints.

“Sarunās ar draugiem un paziņām sākām attīstīt un virpināt idejas par nosaukumiem. Briedis kaut kas ļoti liels, alnis atkal negausīgs… un tā mēs pamazām domājām par Latvijas meža iemītniekiem, līdz nonācām pie šiem nosaukumiem. Idejas prezentējām saviem līdzcilvēkiem, arī viņiem šie nosaukumi šķita saistoši. Tā tas arī palika.”

Gints atklāj, ka visbiežāk joprojām smejas par “Vāverēm”. “Tā ir distance tiem, kuri nesen uzsākuši skriet, pamazām iepazīstot meža vidi. Dažreiz jau ir interesanti, ka finišā ieskrien simtkilogramīgs tēvainis. Un meitene, kura kar medaļu kaklā, jautā “Tu esi vāvere?””

Sākuma pamata idejā bija Stirnu buka distance, kas ir pusmaratons jeb 21 km. “Sākotnējā ideja jau bija 5, 10, 20 un 30 km distances. Taču meža reljefs ir dažāds, takas un celiņi ir dažādi, līdz ar to arī garumi mēdz atšķirties. Ir arī saņemti pārmetumi, piemēram, par Zaķa distanci, kas ir 10–13km, taču uzreiz jāsaka, ka tie, kuri 10 km var noskriet pa asfaltu, var arī pievarēt 13 kilometrus mežā.”

Piedomā arī par to, lai neciestu meža vide

Protams, ka tiek pastiprināti domāts arī par to, lai mežs neciestu, tāpēc, turpinot sarunu par distanču garumiem, Gints norāda, ka jaunas takas netiek veidotas, tiek izmantotas esošās tieši šī iemesla dēļ, lai tīši nebojātu meža vidi. “Trase tiek veidota tā, lai būtu interesanti, lai arī kāds apskates objekts būtu, jo tas nav nekāds noslēpums, ka cilvēki nezina, kur iet, šķiet, ka ir mežs, bet tālāk jau nav kur iet. Tas pats pierādījās arī Tukumā, ja runājam par Āža kalnu, kā jau minēju, daudzi nezināja, ka aiz Melnezara ir vēl kur iet un ko redzēt.”

Pēc traumas pievērsās skriešanai 

Un interesanti noskaidrots, kā pats Gints aizrāvās ar skriešanu, jo tik bieži ir dzirdams – “skriešana nav man”. “Skriešanas apavos es iekāpu 2013.gada nogalē. Iepriekš es biju aizrāvies ar MTB riteņbraukšanu, taču nopietnas traumas dēļ man riteni nācās nolikt malā. Tā kā vairāk tika traumētas rokas, kājas man bija gatavas skriet. Pamazām Rimants  (Stirnu buka izveidotājs Rimants Liepiņš) mani tajā ievilka, sakot, ka skriet ir ļoti forši.”

Vai zināji par virtuālo skrējēju klubu? 

Labi draugi Gintam ieteikuši virtuālu skrējēju klubu noskrien.lv, “katru nedēļu var piedalīties virtuālās sacensībās ar kādu citu skrējēju, tas ļoti aizrāva. Nākamais, kāpēc daļai šķiet, ka skriet ir garlaicīgi, jo skrien pa pilsētu. Tie, kuri skrien mežā, es ne no viena neesmu dzirdējis, ka kādam būtu garlaicīgi mežā skriet.”

Uzzini, ko vēl Gints stāstīja, lasi pilnu publikāciju, lasi, spiežot ŠEIT.

Foto: Facebook/Stirnu buks