Jau izsenis zinātnieki ir apgalvojuši, ka tie par sievietēm zina vairāk nekā pašas sievietes.  Aptaujas, eksperimenti un dažādas teorijas (īpaši, par sieviešu attieksmi pret seksu) šķiet, liek vīriešiem-pētniekiem bez iemesla būt pārāk priecīgiem un kaitinoši pārliecinātiem.

Jaunākais satraukums ir par to, ka pēkšņi sievietes pievēršas savam dzimumam un aizbēg ar pirmo sievieti, ko satiek.

Eseksas Universitātes Psiholoģijas departaments informēja, ka vīrieši, kuri sevi uzskata par heteroseksuāliem, tādi arī ir, bez liekiem jautājumiem, tomēr sievietes – heteroseksuāles slepeni jūt iekāri arī pret sava dzimuma pārstāvēm.

Doktors Gerulfs Rīgers uzskata, ka sievietes ir vai nu biseksuālas vai arī homoseksuālas, taču nekad pilnībā heteroseksuālas. Pēcāk viņš laboja, ka “nekad” būtu pārāk skarbi apgalvots, tomēr “lielākā daļa sievietes, kuras sevi uzskata par heteroseksuālām, tādas nebūt nav, ja ir runa par seksuālām attiecībām”.

Pētījumā, kurā piedalījās 345 sievietes, tika atklāts, ka, skatoties seksuāla rakstura videomateriālus, sievietes kļūst uzbudinātas no abu dzimumu pārstāvjiem, savukārt lesbietes nebūt neiekāro vīriešus un heteroseksuāli vīrieši uzbudinās, vien skatoties uz kailām sievietēm.

Šis eksperiments noteikti nāca kā atvieglojums visiem heteroseksuālajiem vīriešiem.

Šobrīd, kad palēnām mirst ierastā stigma un geju attiecības sabiedrība sāk pieņemt, jau tiek pierasts pie idejas par viena dzimuma attiecībām.

Jāteic, ka lielākā daļa no mums skaidri apzinās, kas viņi ir un kam dod priekšroku. Savā ziņā apgalvošana, ka tā nebūt nav, var kaitēt mūsdienu jaunatnei un viņu prātos radīt vēlmi izmēģināt šo biseksuālismu – ļauties kaislei un pēc tam atgriezties pie ierastā heteroseksuālā dzīvesveida. Šāda veida uzvedība negatīvi ietekmē tās sievietes un arī vīriešus, kuri tiešām ir lesbietes vai geji, jo tiek izmantoti vien pētnieciskiem, izziņas nolūkiem un pēc tam nodoti.

Pieņemt faktu, ka seksuāla dažādība nav nekāda slimība vai perversija nav tas pats, kas seksuālās vajadzības pārvērst par ambīciju, dzīves stila izvēli vai revolucionāru ticību. Taču tā vien šķiet, ka šobrīd tas ir ārkārtīgi populāri un nomelno tos, kas skaidri apzinās, vai ir homoseksuāli vai biseksuāli.

Slavenais neirologs Zigmunds Freids bija viens no pirmajiem, kas publiski runāja par jēdzienu – iedzimta biseksualitāte. Visa pamatā bija fakts, ka agrīnās attīstības stadijās cilvēks iziet cauri hermofrodītisma periodam. Balstoties uz to, tika secināts, ka visi cilvēki piedzimst kā biseksuāli, taču tālākā psiholoģijas attīstībā pievēršas konkrētai vienai seksualitātei, biseksualitāti atstājot latentā stāvoklī.

Tas nozīmē, ka mūs visus var saistīt abi dzimumi, taču kāda no šīm seksualitātēm ir spēcīgāka par otru.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ja vīrietis stājies seksuālās attiecībās ar vismaz vienu sava dzimuma pārstāvi, viņš teju vai visos gadījumos tiek uzskatīts par homoseksuālu. Šī senā kulturālā ideja efektīvi noliedz iespējamību, ka viņu varētu piesaistīt abi dzimumi. Turpretim, ja sieviete kaut reizi dzīvē bijusi attiecībās ar sievieti, viņa netiek uzskatīta par lesbieti, bet visdrīzāk par biseksuāli.

Pat tie, kuri sevi identificē kā biseksuālus, bieži tiek uztverti kā homoseksuāli, kuri vēl nav pilnībā to pieņēmuši. Dažkārt sabiedrībā valda uzskats, ka biseksuāli cilvēki “vienkārši nezina, ko grib”.

Tas nozīmē, ka šie cilvēki tiek pakļauti dubultai diskriminācijai kā no heteroseksuālu, tā arī homoseksuālu puses.

Būtībā mūsu seksualitāte tiek pārāk definēta un limitēta, kā rezultātā liedz mums iespēju būt brīviem un atvērtiem. Cilvēkiem ir tieksme ātri novērtēt un izdarīt secinājums, balstoties uz novecojušām kultūru idejām par dzimuma normām. Bet vai tam lēnām pienāk gals?

Foto: Shutterstock