Publicitātes foto

Karš Ukrainu plosa jau astoto mēnesi. Bēgļu gaitās devušies miljoniem ukraiņu, daļa no viņiem par savu šā brīža mājvietu izvēlējušies Latviju. Arī Olena Rešetniaka un Valentīna Kuharčuka. Lai arī ilgas pēc dzimtenes ir milzīgas, viņas ir pateicīgas par Latvijas viesmīlību un šeit sākušas dzīvi no jauna – atradušas darbu savā specialitātē Jelgavas poliklīnikā, bērni skolojas vietējās mācību iestādēs, ģimenes cītīgi apgūst latviešu valodu.

Olena Rešetniaka darbu “Jelgavas poliklīnikā” uzsākusi vienā no ģimenes ārsta praksēm kā papildus ārsts dr. Brigitas Kļavkalnes praksē ģimenes ārsta dr. Alda Siliņa uzraudzībā. Ārpus darba laika viņa apgūst latviešu valodu un, pieņemot pacientu, jau prot teju skaidrā latviešu valodā iepazīstināt ar sevi. “Komunicēju latviešu valodā, cik protu,” pēc pirmās aizvadītās darba nedēļas poliklīnikā smaidot nosaka ārste, piebilstot – kamēr latviešu mēlē pilnvērtīga saruna vēl nesanāk, saruna ar pacientiem šobrīd notiek svešvalodā.

Ukrainā Olena kā ģimenes ārste praktizēja kopš 2012.gada. Dzīvojusi Doņeckas apgabalā, vēlāk pārcēlusies uz Ukrainas rietumiem. Taču karš rimto dzīves ikdienu sagrieza kājām gaisā un augusta vidū Olena ar ģimeni ieradās Latvijā.

Abi viņas bērni ir iejutušies Jelgavas izglītības iestādēs. Atrasts arī mājoklis, kā arī atsāktas darba gaitas. Par atgriešanos dzimtenē Olena patlaban nedomā. „Ukrainā ir palikušas tikai drupas. Elektrība, gāze, ūdens – nekas no tā nav pieejams. Nav iespējams nodrošināt normālus dzīves apstākļus. Būs nepieciešams ļoti ilgs laiks līdz šī Ukrainas daļa spēs atgūties,” Olenas balss aizlūzt, domājot par dzimteni.

Savukārt kopš aprīļa Jelgavas poliklīnikā strādā medicīnas māsa Valentīna Kuharčuka no Kijivas. Sākoties karam, viņa neplānoja doties prom no Ukrainas, taču meita un mazdēls pierunājuši.

“Vairāk baidījos viņus vienus palaist, nekā palikt. Sapratu arī, ka drošība ir pirmajā vietā, tāpēc ātri kravāju mantas un devāmies ceļā,” atceras Valentīna. Zināms bija tikai galamērķis. Latvija izvēlēta, jo meita strādā starptautiskā uzņēmumā, kas darbojas arī mūsu valstī, tāpēc bija cerība, ka vismaz vienam no ģimenes būs iespēja strādāt un nodrošināt pārējos. Ierodoties Latvijā, liels bija pārsteigums par atsaucību un sistēmu, kas izstrādāta, lai sniegtu atbalstu bēgļiem. “Es pat iedomāties nevarēju, ka tik ātri kāds man piedāvās darbu,” savu pārsteigumu neslēpj sieviete. Valentīna priecājas, ka var atsākt darbu savā specialitātē un tagad, strādājot SIA “Jelgavas poliklīnika”, var pielietot 36 gadu garumā gūtās darba iemaņas. Viņa ļoti novērtē kolektīva atbalstu, kas allaž palīdz un nomierina.

Arī saziņa ar pacientiem norit veiksmīgi. Ikviens tiek informēts, ka speciāliste ir no Ukrainas, tādēļ nav iebildumu sarunā izmantot krievu valodu. Bet, ja pacientam ir grūtības runāt svešvalodā, tiek nodrošināts tulkojums.

“Latviešu valoda ir grūta, taču esmu motivēta to iemācīties,” apņēmīga ir medicīnas māsa. Lai arī Valentīnai mūsu valsts valodas apguve norit lēnām, ukrainiete priecājas par savu mazdēlu, kurš šobrīd izglītību iegūst vienā no Jelgavas sākumskolām un viņa latviešu valodas prasmes jau ir labā līmenī.

Kopumā Valentīna ir iejutusies pie mums. “Jelgava ir ļoti sakopta, skaista un mierīga pilsēta. Šeit dzīvo sirsnīgi un atvērti cilvēki. Vietējo atbalsts ļāvis justies pārliecinātākai un saglabāt mieru,” atklāj Valentīna. Tomēr viņa arī atzīst, ka ļoti gaida, kad situācija Ukrainā uzlabosies un varēs atgriezties dzimtenē.

Lasiet arī: Maskavā aktīvi labiekārto bumbu patvertnes

Jelgavas poliklīnikas pacientu ievērībai: ja pacientam ārstniecības pakalpojumu sniegs medicīnas persona, kas ir Ukrainas iedzīvotājs, tad pirms pakalpojuma saņemšanas pacients par to tiks informēts. Ja pacientam saziņā ar šo ārstniecības personu būs nepieciešama tulka palīdzība, par to jāinformē Jelgavas poliklīnikas reģistratūras darbinieks pirms pakalpojuma saņemšanas.