Par laulātu pāri, labākajiem draugiem un ceļa biedriem Alīnu un Jēkabu Andrušaitiem varētu teikt tā – avantūristi, kuri savu dzīvi piepilda ar pieredzi un stāstiem, bauda dzīvi, iekarojot pasauli kopā! Alīna un Jēkabs ir ceļotāji, kuri sešu gadu laikā apceļojuši teju 60 dažādas pasaules valstis, kā arī vijuši laulības saites pasakaini eksotiskā vietā – Seišelu salās, Āfrikā. Alīna pastāstīs par pieredzi, precoties paradīzes salā, kā arī dalīsies interesantos stāstos par ceļošanu.

Kā vienmēr, sāksim ar iepazīšanos – Alīna un Jēkabs. Ikdienā Jēkabs strādā informāciju tehnoloģiju sfērā, taču Alīna darbojas medicīnas preču tirdzniecības jomā. Respektīvi, abi ir pilna laika darbinieki. Ceļo tik daudz, cik ļauj atvaļinājums, taču pēdējos gados klāt nākuši arī komandējumi ārpus Latvijas, kas deva iespēju reizē ceļot!

Precēties kā otrdienas romantiskā vakara filmās. Paradīzes nostūrī Āfrikā – Seišelu salās

Pieņemot lēmumu par pāra savienību, esot bijuši apmēram pieci mēneši līdz interesējošajam datumam, kā piecu mēnešu laikā izdevās visu saorganizēt, ja laulību ceremonija ir Āfrikā?

“Jāsāk ar to, ka kādreiz mums nebija ideja par to, ka laulāsimies ārzemēs, tad vienā brīdī visi mums sāka jautāt, kurā pasaules malā tad precēsieties? Mēs sapratām, ka tā nemaz nav slikta doma. Mums ļoti patika ideja par Maldīvu salām, taču tur ceremonija nebūtu juridiski saistīta, jo tā ir musulmaņu ticīga valsts un līdz ar to viņi nevar oficiāli salaulāt. Tad mēs sapratām, ka mums vajadzēs palīdzību no kāda, kurš to darījis iepriekš.”

“Mēs painteresējāmies kādā no tūrisma aģentūrām un tur kāda meitene jau bija organizējusi vairākiem pāriem kāzas ārpus Latvijas. Lūdzot ieteikumus, viens no variantiem bija Seišelu salas. Man uzreiz runāja šī ideja. Veiksmīgas sagadīšanās pēc šai meitenei bija komandējums uz salām, viņa bija uz vietas un varēja izpētīt, vai viss atbilst patiesībai tam, ar ko iepazinos internetā es. Bija ļoti interesanti, ka viņas viedoklis pilnībā sakrita ar to, ko es biju internetā izlasījusi, viņa mums palīdzēja visu orgaizēt,” īsumā stāsta jaunā sieviete.

Un nākamais… Āfrika, kāzas, laulību ceremonija? Kādi dokumenti bija nepieciešami, kas bija laulību liecinieki, un galu galā – kas viņu salaulāja?

Alīnas smejas, ka nevar iepriecināt ar ļoti sarežģītu stāstu, jo patiesībā viss bija salīdzinoši vienkārši. “Iepriekš bija jāaizsūta dokumenti – tulkotas pases, dzimšanas apliecības, nekas daudz tur nebija. Mūsu kāzās kopumā bija 12 cilvēku, mēs divi un mūsu ģimenes, un fotogrāfs. Mēs atbraucām divas dienas pirms ceremonijas.”

Un kā tad dzīve bez maziem vai lieliem jokiem – aizkavējās bagāža, par laimi, kleita Alīnai bija līdzi: “To es neizlaidu no rokām, mantas atnāca nākamajā dienā, bet zināms uztraukums jau bija. Arī radus bijām pabrīdinājuši, lai visu svarīgo liek rokas bagāžā, viņiem gan aizkavēšanās nebija.”

“Sarunāšana gan bija ļoti vienkārša, iepriekšējā vakarā sarunājām, kādu kūku gribēsim, kādas dekorācijas izlikt. Bez nekāda stresa. Piedāvājumā bija iekļautas vakariņas. Man ar visu to organizatorisko pusi negribēju ņemties, negribēju saskaņot krāsas un visu citu, Seišelās tas viss jau bija uz vietas. Es to noteikti iesaku darīt, atkrīt tik daudz problēmu,” stāsta Alīna.

“Nākamajā dienā mums iedeva dokumentus ar tiem pašiem uzvārdiem, bet, atgriežoties atpakaļ Rīgā, iesniedzot dokumentus Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, man jautāja, vai vēlos paturēt savu līdzšinējo uzvārdu vai mainīt vīra, es uzvārdu mainīju, tieši tik vienkārši,” smaidot stāsta Alīna.

Vienlaikus viņa saka, ka, protams, katram ekspektācijas par kāzām ir atšķirīgas, bet: “Ja salīdzina kuplākas kāzas tepat Latvijā, tās izmaksas varētu būt līdzvērtīgas ar mazākām kāzām Seišelās. Es kā tagad atceros to viesu sajūsmu acīs, jo tā ir pilnīgi cita pieredze nekā tad, ja tas būtu ar muzikantiem un pirti. Neaizmirstami – palmas un kristāldzidrais ūdens, kurā var redzēt katru zivtiņu.”

Es un viņš, un vēl mēnestiņš!

“Mūs salaulāja laulību dzimtsarakstu nodaļas darbinieks, ja tā var teikt, latviski sakot  – “zaksa” reģistrators, mūsu kāzas bija uz mazākas salas, un vienīgā noruna bija par to, ka no lielākās salas atbrauks reģistrators, un bija jāsaskaņo laiks ar ķuģīša kursēšanas grafiku. Mūsu liecinieki bija manas mammas brālis un vīra māsa. Ja būtu vajadzība, uz vietas paņemtu kādu darbinieku kā liecinieku. Interesanti bija tas, ka dokumentā, kuru mums izsniedza, bija jāmin liecinieku profesijas, nekur citur nebiju dzrdējusi, ka tas ir jādara,” pieredzē dalās ceļotāja.

Ar pilnu raksta metriālu iespējams iepazīties šeit, spiežot uz saites – https://chillpill.lv/chillpill-sarunajas-ka-jau-aktiviem-celotajiem-pieklajas-laulibu-ceremonija-afrika-un-citi-interesanti-stasti/.

! Foto aizliegts pārpublicēt.