Andrejs Legzdiņš. Foto izgūts no Facebook @Kārļa Skalbes “Saulrieti”

Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā šā gada sākumā mūžībā aizgājis 1936. gadā dzimušais latviešu dzejnieka un prozaiķa Kārļa Skalbes mazdēls Andrejs Legzdiņš.

Andrejs Legzdiņš bija Kārļa Skalbes meitas Ilzes un viņas dzīvesbiedra, arhitekta Roberta Legzdiņa dēls. Arī pats bija arhitekts, dizainers, profesors Stokholmas tehniskā augstskolā Zviedrijā. 1944.gadā, būdams astoņus gadus vecs, viņš kopā ar savu vectēvu Kārli Skalbi, bēgļu laivā izceļoja no Latvijas.

Aizkustinošu ierakstu, pieminot Legzdiņa aiziešanu mūžībā, vietnē “Facebook” publicējis Kārļa Skalbes memoriālais muzejs “Saulrieti” dzejnieka paša celtajā vasaras mājā Vecpiebalgā: “Šonakt pār Kalna māju, pār Tavu meža būdu un visu Vecpiebalgu pūta lieli vēji, locīdami jaunās egles, vecos bērzus un drebinādami ozolu milžus. Lietus, aumaļām, neprātīgi un skaļi līstot nežēlīgi triecās kažokā sētā palikušam runcim, sitās “Saulrietu” tumšajos logos un pārvērta melnās skumjās Incēnu kalnu, kas vēl nesen greznojās ziemas baltajā rotā. Zvaigžņu grāmata šajā naktī aizvērta. Kad citu nakti tā atkal lies klusu gaismu pār pasauli, līdzās vectēva Kārļa Skalbes zvaigznei tajā spoži mirdzēsi arī Tu, Andrej. Ar to vēl ilgi būs grūti sarast. Jo īpaši vasaras otrā pusē, kad ierasts klausīties, vai neatskan Tava braucamā troksnis, vai kalnā nerāpjas auto, kurā matiem plīvojot sēžat Jūs ar Ligitu.

Mēs vēl nezinām, kā būs stāstīt Tavus nedarbus un lepoties ar Taviem darbiem pagātnes formā. Par to, kā ar brālēnu Juri gājāt uz Kalna krogu pēc limonādes, par to, kā ķircinājāt kaimiņu mello bullīti, par pastaigām un filosofēšanu ar vectēvu, par kaktusadatu, kad patafona īstā adata nodilusi, par… Par braucienu pāri jūrai uz Gotlandi, kura laikā Tu ložņāji pa kuterīti, jo visu gribējās redzēt, kamēr vecāmāte mocījās ar jūrasslimību. Par sēņošanu un jauno radio uztveršanas sistēmu Dzegužsalā, par Taviem neprātīgajiem projektiem, dizaina brīnumiem, par Tavu savādo un tik viesmīlīgo māju, par Tavu aizraujošo dzīvi un piedzīvojumiem mūža garumā kopā ar Ligitu.

Vēji pār Kalna māju turpina savu skumjo deju, iepūš skurstenī, paceļ no zemes pērno lapu, bet “Saulrietu” paksī košs dzenis kaļ grūti atšifrējamus, negribētus gadu skaitļus 1936.- 2023.”

“Atvadīties, stāvot “Saulrietu” pagalmā pie Tava trakā auto ir tik viegli, apskāvieni, smaidi un atkalredzēšanās solījumi. Atvadīties šodien, atvadīties pa īstam ir neiespējami. Mēs Tevi gaidīsim saules rietā pār Vaktskalnu. Katru vasaru. Ar vīna glāzēm Tavās krāsās. Mūsu spēka vēlējumi, mīļuma domas un atbalsts caur attālumu Ligitai. Un tuviniekiem.”

Ar skumju ierakstu padalījusies arī Vecpiebalgā dzīvojošā rakstniece Inguna Bauere: “Kad pēdējo reizi tikāmies, viņš apsolīja turēties braši un nākamvasar kā parasti kopā ar Ligitu apciemot abiem tik mīļo meža būdu Vecpiebalgā. ,,Hej, Inguna,” viņš teica, ietverot mani savā draudzīgajā apskāvienā, ,,kāpēc tu izskaties tik skumja?” Taisnojos, ka nemaz, nemaz neesmu skumja, vienkārši nepatīk atvadas, tāpēc ,,atā, Andrejiņ,” es steidzīgi teicu un nepaliku kā parasti uz ielas, mājot ar roku, kamēr Legzdiņu mazais džipiņš pazuda skatienam, bet iesteidzos mājā, lai noslēptu šķiršanās asaras. Nu drīkstu raudāt neslēpjoties. Krītot slapjām sniegpārslām, Kārļa Skalbes mazdēls Andrejs devies pie savējiem uz debesīm. Palicis apskāviena siltums un mīļa cilvēka neaizmirstamās draudzības starojums.

Lasiet arī: Četri neparasti notikumi jeb kāpēc Valmiermuiža reiz bijusi lepnāka par pašu Valmieru

Andrejam nepatika pelēka garlaicība. Viņš bija košs un priecīgs. Kā pats atzinās savā grāmatā ,,Mani darbi un nedarbi”, viņam patika ,,runāt caur bildēm”… Tie ir tikai daži mirkļi, ko glabā fotogrāfijas. Kad bijām līdzās, nelikās svarīgi bildēties, svarīgi bija – kopā būt un izbaudīt. Ligitas maigumu un smieklus, Andreja labestību, atmiņu stāstus, jokus, saksofona spēli, viedo gudrību, mīlestību uz reiz zaudēto dzimteni Latviju, kas spraucās ārā pa visām porām…  Nezinu, kādiem vārdiem lai izstāstu, cik viņš bija lielisks. Bija. Negribu tam ticēt!”