Déjà vu no franču valodas tulkojams kā “jau redzēts” – šī sajūta, iespējams, ir pazīstama ikvienam, liekas, ka tu atrodies kaut kur tur, kur jau esi bijis agrāk vai arī dari kaut ko, kas it kā sen jau būtu izdarīts. Eksistē ļoti daudz hipotēzes, kāpēc mēs izjūtam dežavū un kā tas rodas. Ievērojama zinātnieku daļa uzskata, ka tas saistīts to ar mānīgām atmiņām: Ennija Krili, zinātniece no Kolorado universitātes, uzskata, ka dežavū rodas tad, kad mēs redzam kaut ko līdzīgu tam, kas mums ir labi pazīstams ( piemēram interjers vai kaut kādas formas objekts), kas veido viltus atmiņas. Ārsts un psihologs Akira O’Konors atzīmēja, ka dežavū varētu būt saistīts savā ziņā ar smadzeņu nervu tīklu, kā ķermeņa muskuļu spazmas: smadzeņu daļas, kas ir atbildīgas par atpazīšanu un atmiņu vienkārši nostrādā nepareizi.

Vienas un noteiktas atbildes par to, kā un kāpēc rodas dežavū nav – daļēji tādēļ, ka tas parādās spontāni un iespēja to izmeklēt laboratorijā vienkārši nav iespējama.  Nesen zinātnieku grupa ar Akiru O’Konoru priekšgalā pamēģināja izveidot dežavū efektu laboratorijas apstākļos. Viņi pielietoja metodes, kurās tiek izmantotas viltotas atmiņas : lasīja dalībniekiem savstarpēji tematiski saistītus vārdus (gulta, spilvens, nakts un tā tālāk) , nenosaucot apvienojuma vārdu gulēt. Eksperimentos, kas ir saistīti ar viltus atmiņām, dalībniekiem tiek jautāts, vai viņi dzirdējuši vārdu “gulēt”, un viņi atbildējuši apstiprinoši, kaut gan tā nav taisnība.

Jaunajā eksperimentā zinātnieki nedaudz izmainījuši procesa gaitu: viņi jautāja, vai dalībnieki dzirdējuši vārdu uz “g” burta, un saņēma noliedzošu atbildi. Tad jautāts, vai viņi dzirdēja darbības vārdu “gulēt”, un šis jautājums samulsinājis eksperimenta dalībniekus: viņi teica, ka it kā dzirdējuši vārdu, bet pēc iepriekšējā jautājuma tas šķietot nespējami, tātad viņi izjuta dežavū. Rezultāti parādīja, ka dalībnieku smadzenēs tajā laikā vairāk aktīva bijusi tā daļa, kas atbild par lēmumu pieņemšanu, nevis atmiņu formulēšanu.

Tomēr, cik patiesa ir šī hipotēze, nav zināms.