Jurģis Liepnieks un Lato Lapsa. Ekrānšāviņš no Youtube.

Viedokļa raksts.

Visi zina, ka atņemt bērnam konfekti ir slikti. Līdz tādai cūcībai nenolaidīsies pat dedzīgie pašmāju “atmaskošanas speciālisti” Jurģis un Lato. Viņi, iespējams, atraduši citu veidu lētticīgu un trūcīgu pilsoņu apčakarēšanai – par nieka simt eiro atlīdzību jau tā dzīves apdalītiem ļautiņiem uzkarot kaklā pamatīgus nodokļu parādus. Vismaz tā liek domāt VID Nodokļu un muitas policijas priekšnieka Kaspara Podiņa teiktais.

Polittehnologs Jurģis Liepnieks nemaz neslēpj, ka par attiecīgu samaksu mēdz nodrošināt negatīvu publicitāti par klientam netīkamu personu un meklē “ceļus un variantus, kā arī šādai informācijai atrast vietu publiskajā telpā”. Spriežot pēc tā, cik čakli tādi “mēslu spaiņi” ceļo starp Liepnieka sievas Puaro.lv un Lato Lapsas Pietiek.com, problēmu ar vietas atrašanu nav. Tāpat kā acīmredzot nav problēmu ar pasūtītājiem, kuri gatavi par oponentu vai konkurentu nomelnošanu maksāt brangas summas.

Toties problēmas ir ar nodokļu nomaksu, precīzāk, kategorisku nevēlēšanos šķirties no naudas. Tieši abu kungu iespējamās naudaskāres dēļ  VID Nodokļu un muitas policija tagad izmeklē aizdomas par fiktīvu darījumu ķēdi, kuros iesaistīti, kā norāda VID, “vienas personu grupas” kontrolē esoši uzņēmumi. Shēma vienkārša – kad nodokļu parādi uzkrāti līdz zināmai robežai, visticamāk, apmēram 25 tūkstošiem eiro, steigšus tiek meklēts “jauns virsnieks, kurš nolaidis uz grunti plaukstošu uzņēmumu”. Neliela grāmatvedības ekvilibristika ar nenotikušu darījumu atspoguļošanu, un visi nodokļu parādi paliek lētticīgajam fiktīvajam īpašniekam. Pēc tam kantoris tiek likvidēts, un visi gali ūdenī.

Un te nu jāatgriežas pie līdzības ar bērnu un konfekti, jo jau tā mazturīgais firmas fiktīvais īpašnieks var iebraukt tādās ziepēs, kad nodokļu parāda segšanai viņam tiek atņemts viss – nauda kontā, ja tāda ir, kustamā un nekustamā manta. Cilvēks, kurš par nieka 100 eiro atlīdzību piekritis “parakstīt papīrus”, var palikt kā bez sava vecā auto vai velosipēda, tā arī bez datora, televizora un jumta virs galvas. Fiktīvais īpašnieks ir dziļā tintē, bet apsviedīgie zēni, kā saka, šokolādē.

Publiski izskanējušajā informācijā par Lato Lapsas un Jurģa Liepnieka, iespējams, valstij dažādas shēmošanas ceļā nodokļos nenomaksātajiem vairākiem simtiem tūkstošu  eiro, visvairāk šokē tas, ka šajā stāstā fiktīvā īpašnieka godā parādījies arī kāds puisis “zemu izglītības līmeni”, kurš uzzinājis par nodokļa parāda summu, izbrīnā vien plātījis muti un prasījis, “kā tā pie mums var būt”. Kā izrādās, var. Jo šādu uzņēmumu bijušos īpašniekus ne tik, cik melns aiz naga neinteresē, vai cilvēks nepaliks bez iztikas līdzekļiem, vai viņa ģimene nenonāks uz ielas un vai viņa bērniem, ja tādi ir, rīt būs ko ēst. Un tas jau ir vairāk nekā nožēlojami.