Dorta Bigs ieiet pa mājas durvīm un uzreiz metas pie savas meitas Leslijas, kas kā embrijs satinies krēslā. Māte un meita sadodas rokās un uzsāk savu ikdienas rituālu, kas ir vienīgais veids, kā viņas spēj sazināties.

Roku berzēšana ir ritmiska, intīma, skaista un reizē arī sirdi plosoša. Leslija it kā sarosās, kad māte satver viņas labo roku un uzsit pa kreiso plecu. Leslijas sejā parādās neliels smaids. “Paskaties,” saka Dorta. “Vai tu smaidīsi? Vai vari pasmaidīt? Lūk, arī smaids!”

Kopš Leslija pirms 48 gadiem nāca pasaulē, Dorta ilgojas no savas meitas izdzirdēt kaut vienu vārdu. Viņa savas dzīves laikā ir izraudājusi vairāk asaru, nekā spējam iedomāties, šūpojot Lesliju katru nakti, gadu no gada. Viņa paguļ vien pāris stundas, pirms dodas uz darbu. “Tādēļ, ka tev pārāk rūp,” saka Dorta.

Kad Dortas grūtniecība bija ilgusi vien pāris nedēļas, atklājās, ka viņai ir masaliņas. Tajā laikā viņa vēl nemaz nezināja, ka gaida bērnu. Kaut arī viņai kļuva labāk, slimība iesakņojās augošā mazuļa kaulu, nervu un ādas šūnās. Leslija piedzima kurla, akla un ar smagiem smadzeņu bojājumiem. Vēl nepiedzīvojot savu pirmo dzimšanas dienu, viņa slimnīcā bija pavadījusi jau 100 dienas, un šo gadu laikā viņa piedzīvojusi vairāk nekā 20 dažādas operācijas, to starpā arī atvērto sirds operāciju 3 mēnešu vecumā.

Leslija jau kopš 2000. gada dzīvo aprūpes mājā Hjūstonā. Dorta, kurai šobrīd ir 77 gadi, dzīvo Oklahomā un apciemo savu meitu, cik vien bieži tas ir iespējams. Dorta, sniedzot roku savai meitai, apgalvo, ka nemaz nezina, vai meita viņu maz pazīst.

“Man šķiet, ka viņa nesaprot to, ka esmu viņas māte,” viņa stāsta. “Domāju, ka viņa saprot vien to, ka esmu kāds īpašs cilvēks, kas par viņu rūpējas.”

Šis ir bijis smags un grūts laiks abām. Dorta savam bērnam vēlas nesasniedzamo: lai viņa vienkārši spētu baudīt dzīvi.

Šobrīd Leslija dzīvo tumšā, klusā un izolētā pasaulē savā aprūpes namā, bez jebkādam iespējām komunicēt ar ārpasauli.

Pirms neskaitāmiem gadiem Dorta iesūdzēja tiesā savu ārstējošo ārstu par to, ka nepareizi un nelaikā tika noteikta masaliņu diagnoze, kā rezultātā pasaulē nāca slimā Leslija. “Ja es būtu zinājusi, ka mans vēl nedzimušais bērns būs tik ļoti slims, būtu uztaisījusi abortu,” atceras Dorta.

Pēcāk vēl 60 sievietes atbalstīja Dortas prasību tiesā. Pēc vairākām prāvām tika atzīts, ka Dortas grūtniecība bija atzīstama par “nelikumīgu”. Šāds atzinums šokēja visu sabiedrību. Tika plānots ieviest attiecīgu likumu, kas liegtu laist pasaulē šādus mazuļus, taču pēcāk augstākā tiesa noraidīja šo prasību, apgalvojot, ka neviena grūtniecība nedrīkstot tikt uzskatāma par “nelikumīgu”. Būtībā tas nozīmēja to, ka likums neatbalsta abortu, pat ja tas attiecīgajā situācijā būtu labākais variants.

Tajā laikā Dorta bija viens no nelaimīgākajiem cilvēkiem, un viņas dusmas par šādu lēmumu bija neizmērojamas. Šajā tiesas procesa laikā neviens nejautāja par to, kā jūtas Leslija un kas vispārīgi bija noticis ar Dortas grūtniecību.

“Ja viņi būtu man to jautājuši, būtu izstāstījusi, cik smaga ir bijusi Leslijas dzīve, kopš viņa nāca šajā pasaulē 1969. gada 8. martā. Tūkstošiem mērotu kilometru, neskaitāmi slimnīcu apmeklējumi, neskaitāmās operācijas…” stāsta Dorta. “Tās sāpes, kas rodas, skatoties uz savu bērnu, kas dzīvo pilnīgā ellē, ir neizturamas.”

Šausminošais vīruss, kas sagrāvis viņas meitas dzīvi, viņu motivēja uzrakstīt maģistra darbu par masaliņām un to postošo ietekmi uz grūtniecību.

“Es vēlos, kaut nebūtu piedzimusi,” stāsta Dorta. “Jo tad nebūtu piedzimusi Leslija, un viņai nebūtu jādzīvo šajā ellē.”

“Mocījos ar nelabumu, mani kauli trīcēja un visu laiku mocīja vēdera krampji,” Dorta atceras dienu, kad saslima ar masalām. Viņa kopā ar savu vīru bija devusies ceļojumā uz Teksasa piekrasti. “Uz manas sejas parādījās sarkani izsitumi, pēcāk tie parādījās arī uz pārejā ķermeņa, ieskaitot kājas. Man pat prātā nebija, ka varētu būt stāvoklī, jo tajā laikā nopietni izsargājāmies. Man jau bija dēls, un otru bērnu vēl neplānojām.”

Pēcāk Dorta sazinājusies ar savu ārstu, veikusi pārbaudes un atklājies, ka viņa ir stāvoklī, taču netika noteikta diagnoze, ka viņa saslimusi ar masalām. Tajā laikā masalas tika uzskatītas par tikpat smagu slimību kā šobrīd Zikas vīrusu.

Bija zināms, ka masalas izraisa aklumu, kurlumu, sirds slimības, nervu problēmas, lēkmes un citas smagas problēmas. Bija arī zināms, ka, ja topošā māte saslimst ar masalām pirmajos grūtniecības mēnešos, izārstējot tās vienalga turpina dzīvot embrijā.

“Tajā laikā man deva vienkāršas antibiotikas, jo uzskatīja, ka sarkanie izsitumi ir vienkāršs vīruss, nevis masalas,” atceras Dorta. “Uzzinot par grūtniecību, biju panikā, jo baidījos, ko masaliņas nodarīs manam bērnam, bet tā kā man teica, ka mani izsitumi nav masalas, priecājos par gaidāmo mazuli. Taču, ja es būtu zinājusi, ka sirgu ar masalām, būtu izdarījusi vislabāko, ko varētu savai meitai – būtu veikusi abortu.”

Līdz pat brīdim, kad Lelsija nāca pasaulē, Dorta nezināja, ka bija slimojusi ar masalām. Taču pēc tam, kad Leslija piedzima, bija skaidrs, ka izsitumi tomēr bijuši masaliņu dēļ. “Dakteris vēl šobaltdien neatzina, ka pieļāva savā diagnozē kļūdu.”

Neskaitāmus gadus Dorta tika nosodīta par to, ka vēlējusies savas meitas nāvi. “Esmu savas dzīves laikā piedzīvojusi miljoniem naidpilnu skatienu, nosodījumu par to, kā es spējot ko tādu domāt par savu bērnu. Taču, ja jūs gadu gadiem ik vakaru noskatītos sava bērna mocībās, arī jūs vēlētos kaut būtu lēmuši citādāk.”

“Jā, man ir bijis tas prieks redzēt, kā Leslija uzaug, taču to visu aizēno tās sāpes un ciešanas, ko viņa piedzīvo ik mirkli.”

Vai viņa joprojām vēlas kaut meita nebūtu nākusi pasaulē?

“Jā,” viņa atbild.