Bieži vien, kad cilvēki nolemj iegādāties mājdzīvnieku, viņu ceļš ved uz dzīvnieku patversmi, kur savus saimniekus gaida daudz un dažādi dzīvnieki. Tā ir iespēja ne vien cilvēkam tikt pie mīluļa, bet arī dzīvniekam nonākt mājās, tādā veidā arī atbrīvojot vietu patversmē kādam citam bēdu brālim. Tas ir ļoti labs darbs, tomēr dzīvnieka pieņemšana ģimenē ir atbildīgs lēmums, kas kārtīgi jāapdomā. Kā izdarīt pareizo izvēli un uz ko jābūt gataviem adoptējot dzīvnieku no patversmes, stāsta dzīvnieku patversmes “Dzīvnieku draugs” pārstāve LAURA KARNĪTE.

Nevarētu teikt, ka cilvēku atsaucība, adoptējot dzīvniekus no patversmēm, ir maza. Dzīvniekus adoptē, tomēr ja mēnesī mājas atrod trīsdesmit kaķi, tikpat tiek uzņemti vietā, kas liecina par to, ka joprojām arī pamesto dzīvnieku skaits ir liels. Šobrīd patversmē “Dzīvnieku draugs” dzīvo tikai kaķi, tomēr agrāk savus saimniekus tur gaidīja arī suņi un citi dzīvnieki. Kā stāsta patversmes pārstāve Laura Karnīte, vairāk no patversmes tiek adoptēti kaķi, tomēr šis skaitlis ir lielāks tādēļ, ka kaķi gluži vienkārši patversmē ir vairāk par suņiem. Vēl viens iemesls šādai statistikai ir patversmes atrašanās vieta – tā atrodas pilsētā un turēt lielu suni pilsētas apstākļos ir grūtāk. Ir pieprasījums pēc maza izmēra sunīšiem, tomēr tādi patversmēs nonāk salīdzinoši retāk. Šis laiks gadā pazīstams kā kucēnu un kaķēnu laiks, tāpēc mazāk tiek adoptēti pieaugušie dzīvnieki, priekšroka tiek dota mazākajiem patversmes iemītniekiem.

Ar ko sākt?

Lai adoptētu dzīvnieku no patversmes, lēmums ir kārtīgi jāpārdomā. Tās būs rūpes un atbildība daudzu gadu garumā. “Lēmums jāapsver ne vien no viedokļa – gribu vai negribu, varu to atļauties vai nevaru. Tā ir atbildība uz 10 vai 15, dažkārt pat 20 gadiem,” piebilst Laura. Tas nozīmē, ka ir jāredz savu nākotni, plānus, lai saprastu, kas var atgadīties un kā tas ietekmēs dzīvnieku. “Tas nav tā – šodien viņš man ir un rīt nav. Diemžēl, mēs ļoti bieži saskaramies ar situācijām, kad cilvēks lēmumu nav izvērtējis no šādas puses. Protams, var gadīties visādi, bet cilvēks paņem kaķīti un pēc gada atnes to atpakaļ uz patversmi, jo brauc mācīties uz ārzemēm. Kad jautājam, vai tiešām pirms tam nepieļāvāt, ka tā var notikt, mums atbild – tāda doma bija, bet īsti izlemts vēl nebija. Tātad, lēmums uzņemt dzīvnieku nebija sasaistīts ar lēmumu darīt citas lietas”, – saka Laura. Šāda dzīvnieka atgriešana patversmē ir traumējoša arī dzīvniekam, tādēļ patversmes darbinieki cenšas no šādām situācijām maksimāli izvairīties, rūpīgi izvērtējot katru potenciālo saimnieku. Ja cilvēks tomēr lēmumu adoptēt dzīvnieku no patversmes ir kārtīgi pārdomājis un apzinās visus iespējamos riskus, viņu laipni gaidīs patversmes darbinieki, kuri palīdzēs adopcijas procedūru virzīt tālāk.

Kā notiek adopcijas process

Laura Karnīte stāsta, ka patversmē ir vesela virkne dažādu jautājumu, kas tiek uzdoti potenciālajiem saimniekiem. Jautājumu mērķis ir noskaidrot, cik pārdomāts ir šis lēmums, ieverot sevī dažādus aspektus, to skaitā nākotnes plānus. “Uzdodam arī jautājumus, lai noskaidrotu cilvēka materiālo stāvokli. Protams, nejautājam izziņu par ienākumiem, bet tiek jautāts vai ir darbs, kāds un cik stabils tas ir. Skaidrs, ka mūsdienās dzīvnieks ir dārgs prieks”. Dzīvnieki tiek atdoti materiāli stabiliem un nodrošinātiem cilvēkiem, kuri dzīvnieku varētu pienācīgi uzturēt un nodrošināt veterināro aprūpi, ja tas nepieciešams. Tāpat tiek uzdoti jautājumi par to, vai plānots dzīvnieku sterilizēt (ja patversmē tas vēl nav izdarīts nepietiekama vecuma dēļ), vai potenciālais saimnieks ir informēts par vakcināciju, kas ik gadu jāveic un vai viņš grasās to darīt. “Mēs jautājam to, kas ir saistīts ar cilvēka un dzīvnieka attiecībām nākotnē un dzīvnieka turēšanu ģimenē”, – stāsta Laura. Ja runa ir par ģimeni, bet adoptēt dzīvnieku ieradies tikai viens cilvēks, ļoti svarīgs ir aspekts, vai mīluļa ienākšanai ģimenē piekrīt visi ģimenes locekļi. Līdz ar to, dzīvnieki netiek nodoti adopcijai nepilngadīgām personām. Pat, ja jaunais saimnieks būs bērns vai jaunietis, pie adopcijas procesa klāt ir jābūt pieaugušajam, kurš apliecina, ka ģimene ir gatava uzņemties šīs rūpes. Kad potenciālajiem saimniekiem tiek uzdoti pirms adopcijas jautājumi, vienmēr tiek uzsvērts, ka salīdzinot ar, piemēram, Lielbritāniju vai Vāciju, Latvijā adopcijas procedūra ir ļoti vienkārša. Citās valstīs tā sastāv no trīs daļām – vispirms rakstiskas anketas, kam seko intervija ar adoptētāju un trešajā kārtā vairākām tikšanās reizēm ar patversmes darbiniekiem, sākotnēji bez izvēlētā dzīvnieka un pēc tam jau ar dzīvnieka klātbūtni. Šāds process reizēm aizņem pat mēnesi, kamēr Latvijā visbiežāk dzīvnieku mājās var vest jau tajā pašā dienā.

Procesa formālā puse nav ļoti sarežģīta – adoptētājam jābūt līdzi personu apliecinošam dokumentam; tiek aizpildīta adopcijas apliecība, kas satur datus par dzīvnieku, potenciālo saimnieku un paredz pašas elementārākās apņemšanās, kas jaunajam saimniekam turpmāk būs jāpilda. Par dzīvnieku jāmaksā ziedojums, kura apmērs ir atkarīgs no vairākiem faktoriem – vecuma, izmēra, dzīvnieka uzturēšanās ilguma patversmē, veiktajām medicīniskajām manipulācijām u.tml. Piemēram, par kaķēnu parasti tie ir 15 eiro, par pieaugušu kaķi 25 eiro, par suni – sākot no 30 eiro. “Dažkārt cilvēki to uztver tā, it kā dzīvnieki šeit tiek pārdoti, bet tā absolūti nav. Šis ziedojums palīdz patversmei daļēji nosegt tos izdevumus, kas konkrētajā dzīvniekā ir ieguldīti, jo visi mīluļi, kas tiek atdoti, ja sasnieguši atbilstošu vecumu, tiek sterilizēti, vakcinēti, attārpoti un atblusoti. Mēs garantējam, ka uz to brīdi, kad dzīvnieks tiek nodots adopcijai, viņš ir pilnīgi vesels un viņam ir izdarītas visas nepieciešamās procedūras, lai arī turpmāk viņš paliktu vesels”, – skaidro Laura. Šī ziedojuma summa pat nenosedz visus patversmes izdevumus, tomēr tā ir palīdzība tiem dzīvniekiem, kuri paliek patversmē. Savā veidā to var nosaukt arī par jauno saimnieku pārbaudi, jo ja cilvēks nav gatavs samaksāt šo salīdzinoši nelielo naudas summu mīluli adoptējot, rodas jautājums vai viņš būs gatavs maksāt daudz lielākas summas, kas būs nepieciešamas, piemēram, ja dzīvnieks saslims.

Adopcijas noteikumi tiek veidoti balstoties uz Ministru kabineta noteikumiem, kas regulē patversmju darbu, tomēr tajos noteikti ļoti vispārīgi principi, tādēļ detalizētāk tos pielāgo katra patversme pati. Patversmes “Dzīvnieku draugs” pārstāve Laura stāsta, ka visbiežāk tomēr Latvijas patversmēs tiek ievērotas vienas un tās pašas prasības attiecībā uz potenciālajiem dzīvnieku saimniekiem, pamatideja ir viena, atšķiras vien dažas nianses, piemēram, lauku patversmēs dažkārt netiek prasīts ziedojums, jo tas samazinātu adoptēto dzīvnieku skaitu.

Ar ko jārēķinās potenciālajam saimniekam

Ja cilvēks izvēlas sniegt mājas kucēnam vai kaķēnam, jārēķinās ar to, ka pašam viņu būs jāaudzina un jāapmāca. Tāpat būs jāpārcieš zaudējumi, ko rotaļīgs kucēns vai kaķēns var sastrādāt. Kādreiz tie var būt sagāzti puķu podi, sagrauztas kurpes vai piečurāts paklājs. Šādā gadījumā saimniekam ar dzīvnieku būs jāstrādā un kopīgi jāmācās. Ja mājās tiek ņemts jau pieaudzis dzīvnieks, jārēķinās, ka katram jau ir savs raksturs, jāsaprot, ka dzīvnieki, kas nonākuši patversmē, pat, ja raksturā labdabīgi un mierīgi, tomēr ir pārdzīvojuši fizisku vai emocionālu traumu, jo citādi viņi patversmē neatrastos. Pret dzīvnieku jāizturas ar izpratni. Viņam var būt savas īpatnības, ar kurām jārēķinās un kuras jāņem vērā. “Nevar cerēt, ka dzīvnieks uzreiz būs “gatavs un foršs”. Jebkuram no viņiem ir vajadzīgs vairāk vai mazāk laika, lai iejustos un, protams, jo vairāk dzīvnieks iepriekšējā dzīvē ir cietis, jo ilgāks un grūtāks var izrādīties adaptācijas process”, – paskaidro Laura.

Pirmās dienas jaunajās mājās

Atvedot mājās dzīvnieku, jārēķinās, ka zināmu laiku – dienu vai pat nedēļu būs jāvelta tam, lai palīdzētu mīlulim iejusties jaunajā vidē. Šīs pirmās pārmaiņu pilnās dienas jāveido pēc iespējas labākas un patīkamākas. Pats galvenais – nevar atvest mājās suni un nākamajā dienā uz visu dienu doties prom. Dzīvnieks, atstāts viens pats, svešā vidē, var sastrādāt nedarbus vai justies ļoti nelaimīgs; šādas situācijas tikai palielina stresu un rada neizpratni dzīvniekā. Tādēļ iepriekš jāizplāno, vai nākamajās dienās pēc dzīvnieka adopcijas mājās būs visa ģimene vai ar dzīvnieku paliks kāds konkrēts cilvēks, tomēr vienu viņu atstāt noteikti nevajadzētu. Sevišķi tas attiecas uz suņu un kucēnu adopciju, jo kaķi nemēdzot sastrādāt tik lielas blēņas kā suņi, no pieredzes stāsta Laura. Tādas ideālās pirmās dienas mājās nav, galvenais nodrošināt dzīvniekam sabiedrību, neatstāt to mājās vienu un pienācīgi aprūpēt.

Visbiežāk pieļautās kļūdas 

Mēdz gadīties, ka dzīvnieki tiek adoptēti un atvesti atpakaļ. Tādas situācijas rodas nepārdomātu lēmumu dēļ. Nereti arī patversmes darbiniekiem neizdodas saprast, ka cilvēka lēmums adoptēt dzīvnieku nav līdz galam pārdomāts. Daži cilvēki mēdz ieraudzīt televizora ekrānā skaistu dzīvnieciņu, kas iedveš žēlumu un nākamajā dienā dzīvnieks no patversmes tiek adoptēts. Pēc kāda laika tiek saprasts, ka suni sešos no rīta jāved ārā, kaķis ir nokārtojies ārpus kastītes un tas ir jāsatīra – tajā brīdī cilvēks saprot, ka patiesībā viņš nemaz to nevēlas. Ne ļoti bieži, bet vismaz pāris reizes nedēļā patversmes darbinieki potenciālos saimniekus sūta mājās, jo saprot, ka cilvēks nav gatavs uzņemties šādas rūpes un atbildību.

Otra biežāk pieļautā kļūda – cilvēks meklē dzīvnieku, kas būtu tāds pats kā iepriekšējais mīlulis. Ir jāsaprot, ka dzīvnieki, tāpat kā cilvēki, nav vienādi. Katram ir savs raksturs un īpatnības. Nevar cerēt, ka jaunais mājdzīvnieks būs tieši tāds pats kā vecais un no dzīvnieka nevar prasīt to, ko viņš vienkārši nespēj sniegt, jo kāda konkrēta īpašība viņam nepiemīt.

Liela kļūda ir vecāku pakļaušanās bērnu kaprīzēm – gribu sunīti vai kaķīti! Bērns ļoti vēlas mājās dzīvnieciņu un vecāki tam piekrīt, neapzinoties, ka brīdī, kad bērnam apniks rūpēties par dzīvnieku, šo atbildību būs jāuzņemas vecākiem.

Vecāka gada gājuma cilvēkiem nav ieteicams par mājdzīvnieku izvēlēties jaunu dzīvnieku, jo bieži vien cilvēkam pēc pāris gadiem sākas veselības problēmas, kļūst aizvien grūtāk un grūtāk parūpēties par kaķīti vai izvest ārā sunīti, un arī ģimene un tuvinieki atsakās palīdzēt, lai gan iepriekš solījuši to darīt. Un atkal dzīvnieks atgriežas patversmē… Tādēļ gados vecāki cilvēki tiek aicināti pieņemt savā ģimenē pieaugušus, gados vecākus dzīvniekus, lai kopā varētu laimīgi novecot.

Tāpat dzīvniekus nekādā gadījumā nedrīkst dāvināt. Ja dosieties uz patversmi, lai tur atrastu dāvanu, jūs sūtīs mājās, jo šāda rīcība uzskatāma par nepārdomātu – iespējams, dāvanas saņēmējs būs nelaimīgs par šādu dāvanu un nevēlēsies uzņemties atbildību.

Pozitīvais un negatīvais 

Kā pozitīvo Laura Karnīte uzsver to, ka dzīvnieki visbiežāk tomēr patversmē uzkavējas ilgāku laiku, kas ļauj patversmes darbiniekiem iepazīt dzīvnieku, tā raksturu un paradumus. Tā ir priekšrocība, jo šādā veidā darbinieki var piemeklēt atbilstošāku dzīvnieku adoptēt gribētājam, tādā veidā pārliecinoties par to, ka ģimenē būs saskaņa un saimnieka vēlmes sakritīs ar to, ko dzīvnieks var sniegt.

Adoptējot dzīvnieku no patversmes tiek dota ne vien iespēja mīlulim nonākt mājās, kur viņu mīlēs un aprūpēs, bet tādā veidā arī tiek atbrīvota vieta patversmē kādam citam nelaimīgajam. Šis nenoliedzami ir ļoti labs un sirsnīgs darbs.

No otras puses – ja dzīvnieks nonācis patversmē, viņa dzīvē ir notikusi kāda nelaime, kas vairāk vai mazāk viņu ir ietekmējusi emocionāli. Tas atstāj iespaidu gan uz dzīvnieka raksturu, gan izturēšanos un ar to ir jārēķinās, ka kaut kur, kādā brīdī šī trauma var izpausties. Visbiežāk psiholoģiskās traumas atstāj lielākas un paliekošākas sekas kā fiziskās, jo tās tomēr sadzīst.

Jāsaprot arī, ka pieņemot ģimenē pusaugu dzīvnieku, viņu būs jāsocializē. Patversmē darbiniekiem ir daudz dzīvnieki un pat gribēdami tie nevar katram no viņiem veltīt pietiekami daudz laika individuāli. Visbiežāk dzīvnieki dzīvo četrās patversmes sienās, labākajā gadījumā būrī vai voljērā. Protams, ir pastaigas ar brīvprātīgajiem palīgiem, tomēr arī tas nav pietiekami. Elementārs piemērs – atvedot mājās dzīvnieku un ieslēdzot televizoru, dzīvnieks var sabīties, jo patversmē televizora nav un dzīvnieks nesaprot, kas tas ir.

Ja cilvēku nebiedē atbildība un rūpes, viņš ir gatavs tās uzņemties un pildīt saimnieka pienākumus daudzu gadu garumā, viņš tiek aicināts doties uz tuvējo patversmi, lai jau mājās dotos kopā ar jauno mīluli. Izdari sirds darbu atbildīgi! 

Kaķu foto: no patversmes “Dzīvnieku draugs” arhīva. Bildēs redzamie kaķi pieejami adopcijai!

Suņu foto: privātie arhīvi, izmantoti ilustratīvos nolūkos.