Man šķiet, ka mēs par daudz sūdzamies, par daudz ienīstam viens otru, par daudz esam tendēti uz negatīvo. Un tas, manuprāt, ir nepamatoti.

Protams, pie mums ir acīmredzama korupcija, kurā daudzi piedalās, un bezgaumīgi tv ekrāni pie Ministru kabineta labas mājas vērtībā, saprotams, arī ir totāla izšķērdība. Protams, mums ir izcili netīra un nesakopta galvaspilsēta, salīdzinot ar daudzām pasaulē redzētām pilsētām. Protams, mums daudz kur ir aizauguši un neapkopti lauki un ceļmalas. Bet.

Mēs kopumā dzīvojam reālā pārticībā. Pie mums badā nomirt nevar, ja vien cilvēks vēlas strādāt un nenodzerties. Pie mums gandrīz nav iespējams atrast brīvas vietas lielveikalu stāvvietās pat karstākajā darba laikā (tātad ļoti daudziem ir nauda). Pie mums kopumā ir ļooooooti droši, salīdzinot arī ar tām sakoptajām pilsētām, par kurām iepriekš minēju. Pie mums ir laba medicīna ar lieliskiem ārstiem ar pasaules slavu (ja ir nauda, jo būtu tikai godīgi pateikt, ka bezmaksas medicīnai ir jābeidzas, tāpēc, ka bez maksas dzīvē nekas nevienam nepienākas). Pie mums ir iespēja iegūt konkurētspējīgu izglītību, ja vien vēlies būt konkurētspējīgs. Pie mums bērnus ir izcili ērti izvadāt uz jebkuru nodarbību kaut piecreiz nedēļā, tam netērējot īpaši daudz laika. Mums nav piesārņota vide (izņemot Rīgas centru, varbūt vēl dažas vietas), un mēs ikviens varam ēst visdabiskākos produktus cauru gadu gan mājās, gan salīdzinoši lētos, bet labos restorānos. Mums ir izcili sportisti, mūziķi, režisori, inženieri, jau manis minētie ārsti. Mums ir izcili cilvēki, kur vien paskaties. Ja šodien mūsu lielākā problēma ir nicināt Šleseru, kuram ir daudzbērnu (uzsvēršu – latviešu) ģimene un kuram nav cik tur tās mīļākās, cik nu tas zināms, tad mums viss ir kārtībā. Bagātība nav netikums, starp citu (un es šeit neaizstāvu vai nenolieku Šleseru, bet izmantoju tikai šo piemēru salīdzinājumam).

Jā, mums vara ir daudziem komunistiem un to sabiedrotajiem, bet ja tas kādam nepatīk, tad ej taču Doma laukumā, krastmalā, partijā vai vienalga kur, bet beidz sēdēt internetā un sūdzēties. Tava sūdzēšanās ir ar tikpat lielu vērtību kā Kimas Kardašjanas dibena foto. Nu nevienam tas dibens tā globāli taču neinteresē.

Nē, mums visi nav ar sabojātu reputāciju, lai kā mēs censtos to sabojāt ikvienam, kurš dara un cīnās. Nē, mums nav latviešu un krievu problēma, jo mēs viens otram spējam siltu tēju pasniegt nelaimē. Turklāt, tie, kuri būs gudri, mācēs abas valodas, un tie, kuri būs ar pašapziņu, runājot svešvalodā, savas saknes tāpat nepazaudēs.
Mums viss ir kārtībā, ja jau esam par slinku vai bailīgu mainīt to, par ko burbuļojam virtuvē, dīvānā un savos skārienjūtīgajos telefonos par 500 vai 1000 eur gabalā.
Citiem vārdiem – ja nepatīk, ej un izmaini. Tas ir vienīgais ceļš, jo izmaiņas, lai cik banāli tas neskanētu, var notikt tikai mūsos pašos.

Autors: Aldis Gobzems