Faktu, ka cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks, bieži ir pieminējis arī Aristotelis. Psihologi uzskata, ka tieši šī īpašība ir mūsu sugas panākumu iemesls. Tomēr pastāvīgai nepieciešamībai pēc sabiedrības ir arī negatīvas sekas: izolācija un vientulība mums nodara kaitējumu. Zinātnieks un ģenētiķis Stīvs Kols sacīja, ka tieši vientulība ir tā, kas kaitē mūsu organismam.

Būt vienam un justies vientuļam – tas īsti nav viens un tas pats. Vientulība – tā ir sajūta, ka mums ir mazāk sociālo attiecību un sakaru, nekā mēs vēlētos. Protams, katram tas ir individuāli. Kādam komfortablai eksistencei pietiek ar vienu tuvu cilvēku, otram savukārt nepietiek ar desmit cilvēkiem. Tomēr zinātnieki apgalvo, ka arvien vairāk cilvēku pēdējā laikā jūtas vientuļi.

Saskaņā ar pētījumu, vientulība ir saistīta ar paaugstinātu asinsspiedienu un sirds problēmām.

Turklāt 2015. gadā 70 veikto pētījumu meta analīze parādīja, ka vientulība palielina iespējamo nāves risku par veseliem 26%. Savukārt depresija un neiroloģiskas slimības palielina nāves risku tikai par 21%.

Kā vientulība atspoguļojas šūnu līmenī

2007. gadā Kols kopā ar citiem zinātniekiem no Kalifornijas Universitātes ir veicis interesantu atklājumu. Tika konstatēts, ka to cilvēku šūnas, kuri cieš no hroniskām veselības problēmām, atšķiras. Zinātnieki ir pamanījuši divas galvenās ģenētiskās atšķirības starp vientuļiem un sabiedriskiem cilvēkiem.

1. Vientuļo cilvēku gēni, kas atbild par iekaisuma reakciju organismā, eksponē daudz lielāku aktivitāti. Un tas ir visai bīstami. Jā, iekaisums ir nepieciešams, lai mūsu organisms tiktu galā ar traumām. Bet, ja iekaisuma procesi notiek nepārtraukti, tas rada lielisku vidi aterosklerozes attīstībai, sirds un asinsvadu, kā arī neirodeģeneratīvo slimību un metastatiskā vēža attīstībai. “Tas ir viens no iemesliem, kāpēc vientuļi cilvēki ir vairāk tendēti uz slimībām,” sacīja Kols.

2. Tajā pašā laikā gēnu grupas aktivitāte, kas ir atbildīga par cīņu pret vīrusu infekcijām, tiek nomākta. Šie gēni ir atbildīgi par specifisku proteīnu ražošanu – pirmā tipa interferonu, kas aizkavē vīrusa proliferāciju organismā.

Iekaisuma reakcijas palielināšanās stresa laikā ir diezgan loģiska. Bet kāpēc organisms nevēlas cīnīties ar vīrusiem?

Pēc Kola domām, tas ir bioloģisks kompromiss. Ar iekaisumu organismā parasti cīnās baktērijas. Bet tipiska reakcija uz vīrusu rada labvēlīgu vidi baktērijām. Tāpēc organisms izvēlas, kuru no abām reakcijām pastiprināt. Kopumā Kols uzskata, ka reakcija uz hronisko vientulību stipri neatšķiras no citiem hroniskā stresa avotiem – no zema sociāli ekonomiskā statusa vai pēctraumas sindroma.

Kola secinājumi apstiprināja citu zinātnieku pierādījumus, kas norāda uz to, ka vientuļi cilvēki ir vairāk tendēti uz hroniskām slimībām un sliktāk ar tām tiek galā. Tas arī daļēji izskaidro lielo mirstību vientuļo cilvēku vidū.

Kā novērst vientulības sekas

Saskaņā ar dažiem pētījumiem, šūnu simptomi vājinās, kad rodas vientulības sajūta. Tomēr Kols uzskata, ka ar pierādījumiem par to, ka mēģinājumi padarīt cilvēku mazāk vientuļu tiešām palīdz, vēl nav pietiekami. Efektīvāki ir centieni atjaunot cilvēka dzīves jēgu. Piemēram, viena labdarības iestāde Losandželosā apvieno vientuļus vecus cilvēkus un pamatskolas bērnus. Gados vecāki cilvēki palīdz studentiem ar mājasdarbiem un pieskata tos, kas viņiem sniedz motivāciju un mērķi justies veselīgākiem.

Protams, laiku pa laikam cilvēka organismam ir nepieciešams stress. Un arī vientulība mums reizi pa reizei ir nepieciešama. Dzīves laikā vientulības periodi ir gluži dabiski. Bet saskaņā ar zinātnieka Kola domām, tagad vientulība pārvēršas epidēmijā, kas ir jāapkaro. Galu galā tā ir bīstamāka veselībai nekā trauksme vai pat depresija, no kā mēs parasti baidāmies.