Rīgas apgabaltiesa šodien pilnībā noraidīja Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) būvnieku – pilnsabiedrības “Nacionālo būvkompāniju apvienība” – prasību par 12 134 532 eiro piedziņu no valsts, aģentūra LETA uzzināja tiesā.

Pirmās instances tiesa bija apmierinājusi prasību daļā par parāda pamatsummas 9 272 319 eiro piedziņu un noraidījusi prasību daļā par nokavējuma procentu un līgumsoda piedziņu 2 862 212 eiro apmērā. Ņemot vērā to, ka Rīgas apgabaltiesa bija noraidījusi prasību par pamatsummu, apelācijas instances tiesai nebija pamata vērtēt prasību daļā par nokavējuma procentu un līgumsoda piedziņu, pieņemto nolēmumu skaidroja Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnesis Valdis Vazdiķis.

Lietas būtība ir par to, vai Latvijas valsts Kultūras ministrijas personā ir pilnībā norēķinājusies ar pilnsabiedrību “Nacionālā būvkompāniju apvienība” par LNB būvniecību atbilstoši līgumā par LNB būvniecību pielīgtajam.

“Pušu starpā ir strīds par to, kādi būvniecības izmaksu izmaiņu koeficienti piemērojami atbilstoši līguma Speciālo noteikumu 13.8.apakšpunktā pielīgtajam – cēloņsakarīgi, par cik katrā ceturksnī palielinājušās vai samazinājušās būvniecības izmaksas inflācijas/deflācijas ietekmē,” skaidroja Vazdiķis.

Tiesnesis skaidroja, ka attiecīgi tiesa vērtēja prasītājas pozīciju, ka līgums ir neskaidrs un divējādi saprotams. Līdz ar to iztulkojams tā, ka puses vienojušās par faktiskām būvniecības izmaksu izmaiņām piemērotāko koeficientu izmantošanu, un prasītājas ieskatā tie ir darbaspēka izmaksu indekss būvniecības nozarē, būvniecības izmaksu indekss materiāliem birojiem un būvniecības izmaksu indekss mehānismiem birojiem.

Savukārt atbildētājas pozīcija bija, ka prasītāja nav ievērojusi līgumā pielīgto strīdu ārpus tiesas izšķiršanas kārtību un prasība atstājama bez izskatīšanas. Atbildētāja arī uzskatīja, ka prasībai iestājies noilgums un tas ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai vai tiesvedības izbeigšanai lietā, kā arī prasība ir nepamatota pēc būtības, jo līgums ir skaidrs un nav divējādi saprotams, līdz ar to tas ir jāpiemēro tā, kā tas ir ierakstīts līgumā – “būvniecības izmaksu indeksi resursu grupām”, lietas apstākļus skaidroja tiesnesis.

Izskatot lietu, tiesa atzina, ka nepastāv pamats prasības atstāšanai bez izskatīšanas, un atbildētājas apelācijas sūdzība šajā daļā ir nepamatota, kā arī prasībā iekļautajiem prasījumiem daļā par parāda 7 209 468 eiro piedziņu ir iestājies noilgums, līdz ar ko prasība šajā daļā noraidāma, bet atbildētājas apelācijas sūdzība šajā daļā ir pamatota.

Tiesa arī atzina, ka prasība daļā par parāda pamatsummas 2 062 850 eiro piedziņu ir noraidāma kā nepamatota, bet atbildētājas apelācijas sūdzība šajā daļā ir pamatota jo, pirmkārt, ar lietas materiālos esošajiem pierādījumiem nav apstiprinājušies prasībā norādītie apgalvojumi par līguma neskaidrību, par “darbaspēka izmaksu indeksa būvniecības nozarē” pielīgšanu un par piemērotāko izmaksu izmaiņu indeksu piemērošanas pielīgšanu līgumā.

Tāpat nav apstiprinājies prasītājas apgalvojums par to, ka līgumā puses pielīgušas “būvniecības izmaksu indeksu materiāliem birojiem” un “būvniecības izmaksu indeksu mehānismiem birojiem”, jo līguma parakstīšanas brīdī Centrālajā statistikas pārvalde šādus indeksus neaprēķināja un nepublicēja, skaidroja tiesnesis.

Tiesas spriedumā arī minēts, ka prasītāja nav minējusi nevienu tiesvedības gaitā apstiprinājušos iemeslu tam, kāpēc bez iebildumiem vairāk nekā trīs gadus pieprasījusi Centrālajai statistikas pārvaldei un piemērojusi tādus izmaksu izmaiņu indeksus, kurus vēlāk, prasību ceļot, norādījusi par neatbilstošiem līgumam, norādīja tiesnesis.

Tā kā prasība daļā par parāda pamatsummas piedziņu ir pilnībā noraidīta, tiesa atzinusi, ka nepastāv tiesisks pamats prasības apmierināšanai daļā par procentu un līgumsoda piedziņu, un prasība šajā daļā, kā arī pretapelācijas sūdzība ir noraidāma.

Rīgas apgabaltiesas spriedumā arī konstatēts, ka, pēc līguma noslēgšanas iestājoties ilgstošai deflācijai un korekcijas rezultātā samazinoties naudas summām, kuras prasītājai pienācās par izpildītajiem darbiem, prasītāja ir vēlējusies panākt līguma grozīšanu. Kad to nav izdevies panākt, prasītāja sākusi izmantot argumentāciju par līguma atšķirīgu iztulkošanu, taču šāda rīcība tiesas ieskatā ir pretrunā Civillikuma 1587.pantam.

“Tiesa pauž uzskatu, ka prasītājai, pirms vērsties pret otru līguma pusi ar prasību, būtu jāizvērtē savu darbinieku un pilnvaroto personu darbība vai bezdarbība līguma noslēgšanas procesā, ja līgums prasītājai ir bijis jau sākotnēji neizdevīgs un radījis zaudējumus, kā prasītājas pārstāvis apgalvoja apelācijas instances tiesas sēdē,” uzvēra Vazdiķis.

Viņš arī atklāja, ka tiesa uzskatīja par vispārzināmu faktu, ka prasītājas sastāvā ietilpstošās komercsabiedrības – AS “RBSSKALS”, SIA “Re&Re” un SIA “Skonto būve” – ierindojas starp Latvijas desmit lielākajiem būvniecības uzņēmumiem ar ilgstošu un plašu pieredzi dažādu būvniecības objektu celtniecībā un celtniecības finansēšanā. Šī iemesla dēļ tiesa atzinusi, ka prasītājai, balstoties uz pieredzi un zināšanām būvniecības un tās finansēšanas jomā, bija jāzina un jāparedz – lielu objektu būvniecība vairāku gadu garumā ietver sevī riskus, tajā skaitā finanšu. Līdz ar to prasītāja, Līgumu noslēdzot, varēja un tai vajadzēja paredzēt visus iespējamos riskus, tostarp tādus, kas saistīti ar inflāciju, deflāciju, būvniecības izmaksu izmaiņām un to sekām.

Ja pilnsabiedrība “Nacionālā būvkompāniju apvienība” nav pietiekami šos riskus izvērtējusi, tad par to nevar būt atbildīga Latvijas valsts Kultūras ministrijas personā, – tiesas spriedumu skaidroja Vazdiķis.

Rīgas apgabaltiesas spriedums ir pārsūdzams Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentā 30 dienu laikā no sprieduma pieejamības dienas iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā.

Jau vēstīts, ka Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 1.martā daļēji apmierināja būvnieku prasību un no KM par labu būvniekiem piedzina 9 272 319 eiro, kā arī tiesāšanas izdevumus 60 083 eiro apmērā, aģentūra LETA uzzināja tiesā.

Tiesā skaidroja, ka būvnieku prasība apmierināta daļēji, proti, prasība apmierināta daļā par parāda piedziņu, taču noraidīta daļās par līgumsoda, kavējuma procentu un procentu par laikā nesamaksāto procentu piedziņu.

KM uzskata, ka valsts ir pilnībā izpildījusi līgumu, tostarp pilnībā norēķinājusies par Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas būvniecību, astoņu gadu laikā būvniekam samaksājot 195,6 miljonus eiro.

Tāpat ministrijas ieskatā, būvnieks nodokļu maksātājiem izvirzījis un tiesa pirmajā instancē ir apmierinājusi nepamatotas prasības, proti, finansējuma pieprasījumu, kas starp KM un būvnieku noslēgtā līguma ietvaros nav nedz pamatots, nedz apmierināms.

Jau vēstīts, ka saskaņā ar pieteikumu tiesai, pilnsabiedrības pārstāvji uzskata, ka tai par LNB ēkas būvniecības procesu pienākas parāda summa teju 10 miljonu eiro apmērā, līgumsods un nokavējuma procenti.

Kultūras ministrijas pārstāve Lita Kokale aģentūrai LETA 2018.gada martā pauda pretēju nostāju, norādot, ka, saskaņā ar 2008.gada 15.maijā noslēgto līgumu, kā arī LNB būvuzrauga “Hill International” izdoto noslēguma maksājuma apstiprinājumu, KM līdz 2016.gada 31.decembrim veikusi pēdējo maksājumu 104 904 eiro apmērā par LNB būvniecību.

“Nacionālā būvkompāniju apvienība” aģentūrai LETA toreiz norādīja, ka prasība tiesā iesniegta pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem strīdā panākt ārpustiesas risinājumu.

Ziņas avots: LETA