Foto: Pexels/ T Leish

Viduslaikos uzskatīja, ka “parasto mirstīgo” likumi pret raganām nedarbojas, tāpēc baznīcai tika uzdots izdomāt jaunus noteikumus speciāli šim nolūkam – burvju sodīšanai –, un tika rīkotas nežēlīgas raganu prāvas, kas kļuva par ierastu praksi un turpinājās vēl vairākus gadsimtus, vēsta “National Geographic”.

Viena no populārākajām apsūdzībām, par kuru varēja nonākt tiesas priekšā, bija manipulēšana ar laika apstākļiem. Raganām piedēvēja spēju nelaikā “izsaukt” sniegu, lietu, krusu, negaisu, salu, sausumu, salnas un citas dabas parādības, kurām bija arī pavisam loģiski izskaidrojumi.

Tolaik raganu mednieki galvenokārt apsūdzēja sievietes, bet nedaudzos gadījumos arī vīriešus. Viņus vainoja līgumā ar velnu un Dieva zaimošanā. Burves, zīlnieces, vārdotājas, gaišreģes un citas zintnieces tiesāja un teju visos gadījumos sodīja ar nāvi. Šādas prāvas turpinājās līdz pat 18. gadsimtam.

Lai panāktu atzīšanos, bieži tika izmantota arī spīdzināšana. Piemēram, raganu ar sasietām rokām un kājām iemeta ūdenstilpē, un, ja viņa uzpeldēja, tad vaina bija pierādīta. Taču vairumā gadījumu apsūdzētie vienkārši noslīka.

Zīmīga ir Turaidas raganu prāva 17. gadsimtā, kuras centrā bija sieviete vārdā Anna. Tolaik robeža starp ticību un māņticību bija tik trausla, ka baznīcas centieni nostiprināt savu ietekmi pār garīgo dzīvi un vietējo iedzīvotāju ikdienu ņēma virsroku. “Turaidas raganu” apsūdzēja burvestībā un vārdošanā, kas it kā esot izraisījusi dažādas nelaimes citiem vietējiem iedzīvotājiem. Kaut arī konkrētu pierādījumu un liecinieku nebija, uz aizdomu pamata Annu sodīja ar nāvi.

Lūk, dažas no slavenākajām raganu prāvam Eiropā, Amerikā un arī Latvijā:

Pirmā raganu prāva Eiropā

Vēsturnieki uzskata, ka pirmā raganu prāva Eiropā norisinājās 15. gadsimta vidū tagadējā Šveices kantonā Valē. Ir pamats domāt, ka šīs raganu medības prasīja vismaz 367 upuru dzīvības. To vidū bija gan vīrieši, gan sievietes, tomēr jāatzīst, ka faktiskais upuru skaits var būt vēl lielāks.

Raganu vajāšana sākās 1428. gada augustā un turpinājās teju divdesmit gadus – līdz 1447. gadam. Delegāti no septiņiem dažādiem apgabaliem pieprasīja izmeklēšanu pret visām apsūdzētajām raganām un burvjiem. Viņi noteica, ka, ja kāds cilvēks tika apsūdzēts burvestībā trīs reizes, viņu arestēja.

Tos, kuri atzina savu vainu burvestību piekopšanā, sadedzināja uz sārta. Tos, kuri neatzina, spīdzināja, līdz viņi atzinās. Lai gan Valē tiesas prāva bija slikti dokumentēta, ir daži rakstiski avoti, kas saglabājušies no vietējā tiesas sekretāra, un tie ļauj spriest par notikušo.

Raganu prāva, kas iedvesmoja Viljamu Šekspīru

Kad Skotijas karalis Džeimss VI (1566–1625) ar kuģi devās uz Kopenhāgenu, lai tur apprecētu Dānijas princesi Annu, jūrā plosījās tik spēcīga vētra, ka viņš bija spiests izkāpt krastā Norvēģijā, kur nelabprātīgi pavadīja vairākas nedēļas. Karalis vētras izraisīšanā vainoja burvjus un turpmāk veltīja daudz laika un pūļu raganu medībām. Viņš kļuva tik apsēsts ar zintnieču sodīšanu, ka pat uzrakstīja grāmatu ar nosaukumu “Daemonologie” jeb “Demonoloģija”.

Viena no pirmajām karaļa raganu medību upurēm bija Džilija Dankana. Apsūdzēta ārstniecisko līdzekļu izmantošanā, viņa tika pakļauta ilgstošai spīdzināšanai, līdz atzinās, ka noslēgusi līgumu ar pašu velnu. Viņa par ellišķīgo noziegumu tika sadedzināta uz sārta. Kopumā burvestībās tika apsūdzēti 70 cilvēki, tostarp vairāki Skotijas muižniecības pārstāvji, lai gan patiesais nogalināto skaits joprojām nav zināms.

Šie notikumi uz cilvēkiem atstāja ļoti lielu iespaidu, un tas daudziem liek domāt, ka izcilais dramaturgs Viljams Šekspīrs vairākas šā tiesas procesa daļas, tostarp spīdzināšanas rituālus, izmantoja kā iedvesmu savai lugai “Makbets”. Tā saucamās Ziemeļbervikas raganu prāvas bija pirmie lielākie tiesas procesi Skotijā, taču tiem sekoja daudzi citi, kopumā no 1560. līdz 1707. gadam prasot aptuveni 3000 – 4000 cilvēku dzīvību.

Viena no lielākajām raganu prāvām Eiropas vēsturē

Trīre ir Vācijas vecākā pilsēta, un tur no 1581. līdz 1593. gadam norisinājās viena no lielākajām raganu prāvām Eiropas vēsturē. Šo masveida raganu medību motīvi visticamāk bija politiski. Proti, gandrīz trešā daļa upuru bija muižniecības pārstāvji, ieņēma amatus valdībā vai vietējā pārvaldē, bija tiesneši, birģermeistari, padomnieki, kanoniķi vai draudzes priesteri.

Vēlēdamies pierādīt savu lojalitāti jezuītiem, jaunieceltais arhibīskaps Johans fon Šēnbergs pavēlēja iznīcināt trīs iedzīvotāju grupas: protestantus, ebrejus un… raganas.

Tikai retie no tiem, kas bija apsūdzēti burvestībā, tika atbrīvoti. Laikā no 1587. līdz 1593. gadam 368 notiesātie no 22 ciemiem tika sadedzināti dzīvi, gandrīz visi vēl pirms tam tika nežēlīgi spīdzināti.

Raganu prāvas notika arī Latvijā

Viduslaikos arī Latvijas teritorijā notika vairākas raganu prāvas, kas bija daļa no Eiropas mēroga raganu medību ažiotāžas, īpaši aktīvi tās risinājās 16. un 17. gadsimtā. Raganu prāvas Latvijā nebija tik intensīvas kā citviet, piemēram, Vācijā vai Šveicē, tomēr tās ir iegājušas vēsturē ar vairākiem ievērojamiem notikumiem.

16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā Rīga, kas tolaik bija Livonijas bīskapijas centrs, piedzīvoja vairākas prāvas pret iespējamiem burvjiem un raganām. Tās galvenokārt bija saistītas ar vietējo iedzīvotāju un baznīcas konfliktiem. Apsūdzības bieži izvirzīja pret sievietēm no sabiedrības nabadzīgākās daļas. Daudzos gadījumos apsūdzētie tika spīdzināti, lai iegūtu atzīšanos, kas pēc tam noveda pie viņu notiesāšanas un sodīšanas ar nāvi.

Zīmīga ir arī Turaidas raganu prāva 17. gadsimtā, kuras centrā bija sieviete vārdā Anna. Tolaik robeža starp ticību un māņticību bija tik trausla, ka baznīcas centieni nostiprināt savu ietekmi pār garīgo dzīvi un vietējo iedzīvotāju ikdienu ņēma virsroku. “Turaidas raganu” apsūdzēja burvestībā un vārdošanā, kas it kā esot izraisījusi dažādas nelaimes citiem vietējiem iedzīvotājiem. Kaut arī konkrētu pierādījumu un liecinieku nebija, uz aizdomu pamata Annu sodīja ar nāvi.

Tāpat 17. gadsimta vidū Bārtas un Priekules apkārtnē, Kurzemē, notika vērienīgi tiesas procesi pret vairākiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri arī tika apsūdzēti burvestībā. Tie galvenokārt bija cilvēki, kas piekopa tautas medicīnas metodes vai vienkārši bija atšķirīgi no citiem.

Salemas raganu prāva: slavenākā vēsturē

Realitātē tās bija vairākas tiesas prāvas, kas 1692.–1693. gadā norisinājās Amerikas Savienotajās Valstīs, Masačūsetsas štata Salemas pilsētā.

1692. gada 1. martā Salemā kā pirmās tika arestētas trīs sievietes. Viņas tika uzskatītas par raganām pēc īpašām pazīmēm. Proti, viņas nebija jaunas, bija vientuļas, ar kašķīgu raksturu un reti apmeklēja baznīcu. Drīz pēc tam tika arestēti vēl vairāki cilvēki, tostarp arī kāds garīdznieks, kurš pats neticēja burvestībām, un četrus gadus veca meitenīte.

Dažas no Salemas raganu prāvām ilga tikai aptuveni desmit minūtes un apsūdzības balstījās galvenokārt uz māņticību un aizspriedumiem.

Kopumā Salemas prāvās par buršanos apsūdzēja 19 cilvēkus, un visi tika notiesāti uz nāvi. Vēl aptuveni 150 cilvēki tika ieslodzīti, vairāki apcietinājumā mira, vienu ar tiesas spriedumu pārdeva verdzībā, bet vēl viens izbēga.

Lasiet arī:  Rosina Lāčplēša dienu pasludināt par svētku dienu, bet 11.novembra krastmalu veidot par gājēju promenādi

Lasiet arī:  Lāčplēša dienas pasākumu dēļ jau no sestdienas ierobežos satiksmi Rīgas ielās