Wired žurnāliste Olīvija Solona intervēja rakstnieku, vēsturnieku un domātāju, kurš pauda savus uzskatus par to, kā, visticamāk, varētu izskatīties tuvākā nākotne, kādu prognozē cilvēka un robota visciešākā mijiedarbība.

Cilvēce ir sasniegusi ievērojamu veiksmi cīņā ar badu, slimībām un kariem (dažreiz mums liekas, ka tā nav, taču tā ir patiesība). Tagad homo sapiens ir uz sava veida upgrade sliekšņa. Laikā, kad mēs sasniedzam aizvien vairāk mākslīgā intelektā, Big Datas un algoritmu sfērās, kas ir spējīgi uz visu – no automašīnu grafika regulācijas līdz vēža diagnostikai, mēs pamazām transformēsimies jaunajā supercilvēkā. Par to stāsta vēsturnieks un daudzu bestselleru autors Juvals Harārijs savā jaunajā grāmatā Homo Deus: A Brief History of Tomorrow. Tas, protams, ir vienreizēji, taču tāpat nozīmē to, ka mūsu dzimta kļūs par nekonkurētspējīgu – jo mūsu vērtība raksturota tikai ar informāciju, ko mēs ģenerējam. Izdevniecība Wired parunāja ar Harāriju par šo gaidāmo Matricas dzīvi pirms rakstnieks iegrima savā ikgadējā 45 dienu ilgajā meditācijā, kuras ietvaros viņš neizmanto tehniku.

Wired: Jūs grāmatā pareģojat divu pilnīgi jaunu reliģiju rašanos. Kādas tieši?

Harērijs: Tehno humānisms, kas tieksies uzlabot cilvēkus, izveidojot kiborgus, un veiks cilvēku pieslēgšanu pie datoriem, taču joprojām redzēs cilvēces interesi un vēlmi kā Visuma augstāko vērtību.

Un Dataisms  – jauna ētiska sistēma, kas saka: jā, cilvēki ir īpaši un ļoti svarīgi, jo līdz šim mācēja apstrādāt sarežģītākās Visuma sistēmas informāciju, taču tā vairs nav. Lūzuma punkts – ārējais algoritms, kas jūs saprot: jūsu jūtas, emocijas, izvēli, vēlmes – labāk nekā jūs saprotat tās pats. Tas ir moments, kas tiks apzīmogots ar pāreju no cilvēka uzlabošanas mēģinājuma līdz tam, lai pasludinātu viņu par nevajadzīgu.

Kā tas ir?

Paņemiet, piemēram, Google Maps vai Waze. No vienas puses tie uzlabo cilvēka iespējas – jūs varat tikt līdz nepieciešamai vietai ātrāk un vieglāk. Taču tajā pašā laikā jūs paļaujaties uz algoritmu un zaudējat spēju patstāvīgi meklēt ceļu.

Ko tas nozīmē homo sapienam?

Mēs kļuvām mazāk svarīgi, iespējams, pat nenozīmīgi. Humānisma gadsimtā pieredzes vērtība rodas pati no sevis. Dataistiskā laikmeta jēga ģenerējas ar ārējo informācijas apstrādes sistēmu. Jūs ejat uz japāņu restorānu, lieliski pavadāt laiku un viss, kas jums nepieciešams – uzņemt foto ar telefonu, publicēt Facebook un paskatīties, cik daudz laikus tas savāks. Ja jūs nedalāties ar savu pieredzi, tā nekļūst par informācijas apstrādes daļu, un tad tam nav jēgas.

Vai pāreja uz Dataismu ietekmēs politiku?

20. gadsimtā politika bija kara lauks lielām idejām par cilvēces nākotni. Uzskati bija balstīti uz rūpniecības revolūciju un jautājumiem par to, ko darīt ar jaunajām tehnoloģijām, tādām kā elektrība, vilcieni un radio. Lai arī kāds nebūtu jūsu viedoklis par tādām personām ka Ļenins vai Hitlers, jūs nevarat apvainot viņus par ideju trūkumu. Šodien politikā nevienam nav uzskatu: tehnoloģijas kustas pārāk ātri, bet politiskā sistēma nav spējīga to sagremot.

Kurš to var saprast?

Vienīgā vieta, kur eksistē idejas par cilvēces nākotni – Silikona ieleja, tādām personām kā Īlons Masks vai Marks Cukerbergs. Ļoti nedaudziem cilvēkiem ir savādāki uzskati. Politiskā sistēma nepilda savu darbu.

Tad sanāk, ka tehnoloģiju kompānijas ir mūsu jaunie līderi un pat dievi?

Kad jūs runājat par Dievu un reliģiju, galu galā tas viss ir varas jautājums. Kas jums ir augstākais varas avots, kad jums uzrodas problēmas? Pirms tūkstoš gadiem jūs vērstos pie baznīcas. Šodien mēs sagaidām, ka algoritmi sniegs mums atbildes: ar ko tikties, kur dzīvot un kā risināt ekonomiskās problēmas. Tāpēc  šīm korporācijām rodas  aizvien vairāk un vairāk varas.

Vai tam var pretoties?

Vienkāršākā atbilde: nē. Ārkārtīgi grūti atslēgties no tehnoloģijām, jo tās ir iekļuvušas arī veselības aprūpē, aizvien vairāk un vairāk paļaujoties uz sensoriem, kas ir pieslēgti internetam. Cilvēki būs gatavi atteikties no privātās dzīves apmaiņā pret medicīniskiem pakalpojumiem, kas ļaus diagnosticēt agro vēža stadiju. Tādā veidā mēs varam sasniegt stāvokli, kad atslēgties no tīkla jau būs neiespējams.

Uz ko mēs varam cerēt?

Uz daudz ko. 20 – 30 gadu laikā miljoniem cilvēku, kuriem tagad nav pieejas pilnvērtīgai veselības aprūpei, ir pieeja mākslīgā intelekta pakalpojumiem savos mobilajos telefonus, kas piedāvās labāku apkalpošanu, nekā tas eksistē īstenībā. Bezpilota auto nenovērsīs visas avārijas, taču strauji samazinās to skaitu.

Fuh… kam mēs esam nolemti?

Cilvēce pierādīja savu spēju atbildēt izaicinājumiem, ko mums sviež jaunas bīstamas tehnoloģijas – 20. gadsimta 50.  un 60. gados daudzi gaidīja, ka aukstais karš beigsies ar kodolkatastrofu. Tas nenotika. Pirms tūkstoš gadiem, kad uzskatīja, ka karš ir cilvēka neatņemamā dabas daļa, mēs mainījām starptautiskās politikas funkcionēšanas veidu. Es ceru, ka mēs tāpat spēsim atbildēt arī tehnoloģijām, tādām kā mākslīgais intelekts un gēnu inženierija, taču mums nav tiesību kļūdīties.

Foto: WIRED/LEVON BISS

Avots: wired