Viedokļa raksts

Neraugoties uz to, ka Ministru kabineta izsludinātā ārkārtējā situācija beigsies vien 14.aprīlī, veselības ministre Ilze Viņķele jau tagad grib tās pagarināšanu vēl uz trim mēnešiem. Vai ministrei ir zināma kāda sabiedrībai nezināma informācija par saslimstības ar COVID-19 tālāko izplatību, vai arī pēc pandēmijas sākuma laika bezdarbības Viņķele, demonstrēdama aktivitāti, tikai zīmējas?

Veselības ministres Viņķeles rosīšanās pagaidām drīzāk rada iespaidu par «dūmu aizsegu» nepadarītā aizsegšanai, nevis konstruktīvu pieeju reālai COVID-19 krīzes ierobežošanai. Cilvēku pasargāšanai no inficēšanās ir nepieciešami indviduālie aizsardzības līdzekļi, taču ļoti lielai daļai mūsu valsts iedzīvotāju naudas to iegādei nav. Visiem palīdzēt nevar arī pašvaldības, jo līdz pat šim laikam gan lielas, gan mazas vietvaras sejas aizsargmaskas un dezinfekcijas līdzekļus cenšas sarūpēt pašu spēkiem. Veselības ministre šīs situācijas risināšanai nav darījusi neko, un civilo nozaru vajadzību apzināšanu un nodrošināšanu ar aizsargmaskām deleģējusi Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam. Taču arī šis solis ir sperts par vēlu, jo tikai marta beigās bija apkopota informācija par «13 prioritāšu grupām» nepieciešamo aizsargmasku un respiratoru apjomu.

Tikmēr Latvijas iedzīvotājus uztrauc eksistenciāli jautājumi – kur ņemt naudu dīkstāves apstākļos, kā pabarot ģimenes un kā izdzīvot, ja ārkārtējais stāvoklis ieilgs. Uz šiem jautājumiem ministrei Viņķelei atbildes nav – ministre tik vien spēj kā medijos un TV ekrānos klāstīt par saslimstības «lēzeno gaitu», aicināt ievērot sociālo distancēšanos un mazgāt rokas. Taču lielākai mūsu valsts iedzīvotāju daļai finansiāla drošības spilvena krīzes pārvarēšanai nav, un daudz vajadzīgāka palīdzība būtu bezmaksas indviduālo aizsarglīdzekļu regulāra izdalīšana ikvienai Latvijas mājsaimniecībai.

Latvijā jau nedēļu notiek COVID-19 transmisija sabiedrībā, un daudzos gadījumos epidemioloģiskā ķēde vairs nav nosakāma. Tas liecina, ka epidēmijas sākumstadijā tās ierobežojošie pasākumi nav bijuši pietiekami. Lielā mērā te vainojama veselības ministres Ilzes Viņķeles un arī  iekšlietu ministra Sanda Ģirģena bezdarbība pēc lielā repatriantu pieplūduma. Līdz pat pēdējam repatriācijas reisam 27.martā, speciāls transports repatriantiem organizēts netika, un ļoti daudzi atbraucēji no COVID-19 smagi skartajām valstīm mājupceļam izmantoja sabiedrisko transportu, tā radot riskus sabiedrības drošībai.

Eksperti lēš, ka katra inficētā persona nodod vīrusu tālāk 2,5 citiem cilvēkiem un inficēšanās iespēja ir ļoti augsta. Vai ministrei Viņķelei ir zināms, cik lielus inficēšanās riskus pārējiem Latvijas iedzīvotājiem nesa repatriantu nekontrolētā pārvietošanās? Ja riski nav tikuši apzināti, tad jārunā par ministres nekompetenci. Vēl jo vairāk tādēļ, ka saslimušo skaits ar katru dienu aug, bet katra jauna ārkārtējās situācijas nedēļa uzņēmējiem, darba ņēmējiem, un līdz ar to arī valsts tautsaimniecībai, rada arvien lielākus zaudējumus.

Jau pirmās divas ārkārtējās situācijas apstākļos aizvadītās nedēļas bija nopietns trieciens daudziem Latvijas uzņēmējiem un nodarbinātajiem. Līdz 29.martam Valsts ieņēmumu dienests dīkstāves pabalsta piešķiršanai bija saņēmis iesniegumus no 539 uzņēmumiem kopumā par 3 059 darbiniekiem. Nav grūti prognozēt, ka šādu iesniegumu skaits lavīnveidīgi augs. Ir lielas bažas, ka vēl trīs mēneši ārkārtējā stāvokļa režīmā Latvijas ekonomiku var novest līdz  kolapsam, bet kritiski lielu mazo un  vidējo uzņēmumu masu līdz bankrotam. Valdības piedāvātie atbalsta pasākumi palīdzēs daudziem, taču ne visiem. Jāņem vērā, ka ir virkne ierobežojumu, kuri uzņēmējiem liedz kvalificēties dīkstāves pabalsta saņemšanai.

Saskaņā ar likumu Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli, ārkārtējo situāciju uz noteiktu laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem, izsludina Ministru kabinets, arī pagarināt to iespējams uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem. Tā kā valdība atbalstījusi likumprojektu, kurš Ministru kabinetam paredz tiesības ārkārtējo situāciju pagarināt vairākas reizes, nav skaidrs, kādēļ ministre Viņķele joprojām iestājas tieši par trīs mēnešu, nevis, teiksim, mēneša vai divu ilgu ārkārtējās situācijas pagarināšanu. Vai to pieprasa epidemioloģiskā situācija vai arī ir kādi citi, plašākai sabiedrībai nezināmi apsvērumi?

Ministru kabinets ārkārtējo situāciju ar savu lēmumu var atcelt arī ātrāk – ja apdraudējums ir novērsts vai pārvarēts. Taču līdz tam valdībai un visiem atbildīgajiem dienestiem jādara viss, ne tikai COVID-19 izplatīšanās palēnināšanai, bet arī lai nepieļautu Latvijas ekonomikas sabrukumu. Diemžēl trūkst pārliecības, ka veselības ministre, kura laikus nesaskatīja visus ar COVID-19 izplatību saistītos riskus, spēs pietiekami atbildīgi un profesionāli vadīt ar pandēmijas apturēšanu saistītos pasākumus.