Raksta ilustrējošā attēlā nav attēlots Draņķozols, bet gan viens no mistiskajiem apkārtnes kokiem.

Pāris kilometrus uz ziemeļiem no Tukuma pilsētas atrodas mītiem un nostāstiem bagāts apvidus – Āžu kalns, Zirgezers un centrālais apvidus objekts – Dranķozols. Diemžēl 2015. gada decembrī Draņķozols tika iznīcināts, un no tā pāri palicis līdz 3 metriem augsts celms un pats koks, kurš guļ blakus celmam. Taču apvidus burvība un misticisms apvidū ir labi jūtams arī šobaltdien.

Tālāk rakstā seko izraksts no grāmatas “Kurzemes vilkaču nostāsti”, autors Ralfs Kokins.

Šis ir viens no dīvainākajiem stāstiem, kādu esmu dzirdējis. Tas liecina ne tikai par sastapšanos, bet arī par negaidītu un mums grūti izprotamu sarunu ar vilkaci, un tā ieved mūs vēl dziļāk esības noslēpumos.

Tautas pasakās un teikās liecināts, ka īpašos apstākļos ar maģisku darbību palīdzību cilvēki ir spējuši pārvērsties par vilkiem vai vilkačiem. Bet Kurzemes vilkaču stāstos sastopamies ar ļoti īpatnējām būtnēm, kas laikam vienmēr bijušas tieši tādas – milzīgi pirmlaiku spoki, ēnas, kurām drīzāk varētu būt kāda līdzība ar ķeltu “lielajām, stiprajām ēnām”, latīniski sauktas fortibus umbris. Nezināmu iemeslu dēļ šie fenomeni tikpat kā nav pētīti un aprakstīti.

Tukuma pusē netālu no Engures šosejas, skaistajos, paugurainajos Raudas mežos dīvaina purva vidū ir uzkalns. Uz tā atrodas jau miris, daudzus gadsimtus vecs, ļoti resns ozols ar tumšu dobumu apmēram trīs metrus virs zemes; tas savus milzīgos, aplūzušos, sūnām un ķērpjiem apaugušos zarus spokaini pacēlis pret debesīm kā stiegrainas rokas. Ozols atrodams, ejot pa teikām apvītā Melnezera (ļoti dziļš meža ezers ar vairākiem dibeniem) pāri stāvajiem kalniem apmēram pusotru kilometru uz ziemeļiem.

Par Draņķozolu un tā noslēpumaini skaisto apkārtni tiek stāstīti vismaz kādi pieci vilkaču stāsti un apmēram trīsreiz vairāk spoku stāstu. Bet visvairāk tiek pieminēts “vadātājs”: neskaitāmi sēņotāji, ogotāji un tūristi ir maldījušies līdz pagurumam, atkal un atkal neizskaidrojamā veidā nonākot atpakaļ pie minētā ozola un tad piedzīvojot bailes un izmisumu.

Draņķozols ir vismaz sešsimt gadu vecs, tas minēts jau 15./16. gadsimta Tukuma miesta un apkārtējo baznīcu hronikās kā ļoti liels, pieaudzis ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi. Nav skaidrs, kāpēc ticis izvēlēts tieši šis ozols, kas atrodas tik tālu no apdzīvotām vietām, dziļi mežā, purvu vidū. Varbūt ir bijusi kāda cita zināšana par šo vietu? Dzimtbūšanas laikā ozola zaros kārušies līdz izmisumam novestie apkārtnes zemnieki. Arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas vairākas mīklainas pašnāvības un cilvēku bezvēsts nozušanas.

To, ka ozola apkārtne ir ļoti, ļoti neparasta, pirmatnēji skaista vieta ar stipri īpatnēju auru, bez visiem nostāstiem zināju jau bērnībā. Parasti tajā pusē pie omītes pavadīju skolas brīvdienas, arī vasaras brīvlaikus trīs mēnešu garumā. Esmu rīdzinieks, bet Rīgā nekad neesmu juties kā mājās. Kad biju laukos, jutu, ka patiesi dzīvoju un manā dzīvē kas notiek.

Omītes mājas bija pie Engures ceļa, uz šo mežu kopā ar brāli, brālēniem un citiem vienaudžiem gājām spēlēties. Visu plašo meža masīvu starp Melnezeru, Cērksti, Milzkalni, Raudu, Āžu kalniem un Engures ceļu pārzināju līdz pēdējam kokam un strauta līkumam. Man šķiet, ka tas ir viens no skaistākajiem un daudzveidīgākajiem mežiem Latvijā. Tur atrodami visi mežu tipi, pārsteidzoši augsti un stāvi uzkalni, meža ezeri, purvi un strauti. 

Uz dienvidiem no Draņķozola, netālu no gandrīz nedabīgi stāvā Maijpuķīškalna, vecām eglēm apaugušu pauguru augšdaļā ir atrodami reti dabas veidojumi – tā saucamie burbuļavoti, kas no zemes dzīlēm ar lielu spēku izverd ļoti aukstu, kristāldzidru ūdeni. Vietās, kur ūdens izverd no zemes, zem lielu koku sak­nēm, ir pāris metru plata, ieapaļa kustīgu smilšu “acs”. Tur pat ar gara koka palīdzību nav iespējams aizsniegt dibenu. Kad apa­ļajā smilšu “acī” iestumj kādu garāku priekšmetu, tad avots it kā sadusmojas, sāk traki mutuļot un ar lielu spēku izmet to ārā. No šiem avotiem veidojas vesela strautiņu sistēma, tie kā tievas, ņipras dzīsliņas ved no kalna lejup Melnezera virzienā. Apkārt­nes iedzīvotāji iecienījuši šo avotu dziednieciskās īpašības.

Ejot no ozola uz Zirgezera pusi, tūlīt aiz lielajiem akačiem atrodamas kādas milzīgas, vecas, nezin kad nolūzušas egles celms ar tukšu vidu. Labākais ir tas, ka caurums celmā ir vismaz kārtīgas akas dziļumā! Tur dzirdamas spokainas, slāpētas atbalsis. Celma tuvumā ir ļoti daudz sēņu un ogu, jo cilvēki no tās vietas vairās. Runā jau, ka tā esot izeja no pazemes rūķu vai pat troļļu pasau­les. Daži saka: tā esot daļa no ļoti plaša seno ķeltu svētvietu kompleksa, kas gan ir maz ticams. ( Turpinājums sekos.)

Apvidus atrodams, braucot pa šoseju P131 Tukums – Engure. Izbraucot no Tukuma pilsētas robežām – aptuveni pusotru kilometru uz ziemeļiem, jāgriežas pa labi Raudas virzienā. Tad jānobrauc nedaudz vairāk nekā kilometrs un atkal jāgriežas pa labi, un jābrauc vēl pusotrs kilometrs. Esat nonākuši mistiskajos Raudas mežos! Draņķozols atrodas pa labi mežā aptuveni 400 metru attāluma. Pie koka celma ir nolikta informatīva zīme, ka šis ir Draņķozols.