Tu esi gudrs vai racionāls? Liekas, ka tas ir viens un tas pats, tomēr īstenībā starp šīm divām īpašībām ir liela atšķirība.
Šī jautājuma pētīšanas vēsture aizsākās 20. gadsimta 70. gados, kad psihologi Denimans Kanemans un Amos Tverskijs veica pētījumu virkni, kas pierādītu, to, ka pat paši gudrākie no mums var pieņemt lēmumu, balstoties drīzāk uz intuīciju, nevis loģiku. Lūk, viens no spilgtākajiem piemēriem:
Eksperimenta ietvaros dalībniekiem piedāvāja izlasīt sekojošo tekstu:” Lindai ir 31 gads, viņa nav precējusies, tieša un ļoti gudra. Studentu gados viņa bija ļoti uztraukta par diskriminācijas un sociālās vienlīdzības problēmām, kā arī piedalījās demonstrācijās pret atomkaru.” Vēlāk dalībniekiem jautāja, kas ir iespējamāk: (A) Linda strādā par bankas darbinieci vai (B) Linda strādā par bankas darbinieci un aktīvi piedalās feminisma kustībā. 85% izvēlējās B variantu, kaut gan sekojot formālai loģikai atbildei A ir lielāka varbūtība. ( Viņa paliek par bankas darbinieci, neskatoties uz saviem dzīves uzskatiem).
Uzdevumā par Lindu mēs kļūstam par loģikas kļūdas upuriem – uzskats ka divu notikumu salikums ir acīmredzamāks, nekā viens no tiem. Citos gadījumos mēs ignorējam informāciju par viena notikuma pārākumu, kad analizējam to varbūtību. Mēs nepievēršam uzmanību alternatīviem paskaidrojumiem. Mēs vērtējam pierādījumu atkarībā no mūsu uzskatiem un tā tālāk. Izskatās, ka mūsu iracionalitātei ir fundamentāls raksturs.
Tomēr, sākot ar 20. gadsimta 90. gadiem, zinātnieki sāka saprast, ka šāds uzskats nav pilnvērtīgs. Daži no mums demonstrē augstu racionalitātes līmeni. Bet kas tad ir šie racionālākie ļaudis? Laikam tie, kuri ir gudrāki, ne?
Izrādās, ka tas nav korekts uzskats. Psiholoģijas profesors Keits Stanovičs sarīkoja eksperimentu sēriju ar lielu dalībnieku grupu skaitu. Viņiem piedāvāja iziet testu ( līdzīgu Lindas uzdevumam), kā arī IQ testus. Pēc rezultātu salīdzināšanas kļuva skaidrs, ka iracionalitātei maz kā kopīga ar intelekta koeficientu. Intelektuāļi cieš no iracionalitātes tikpat bieži, dažreiz pat biežāk, nekā cilvēki ar zemāku IQ. Pēc sava atklājuma rezultātiem Stanovičs ar kolēģiem piedāvāja racionalitātes koeficienta konceptu. Līdzīgi IQ testam, kas vērtē intelekta līmeni, testam RQ vajadzētu vērtēt reflektīvās domāšanas noslieces – spēju vērtēt savu domu gājienu no malas un koriģēt to pareizā virzienā.
Eksistē pierādījumi, ka racionalitāti, atkarībā no prāta var attīstīt. Piemēram, psihologs Kerijs Morvedžs ar kolēģiem organizēja sekojošo eksperimentu: dalībniekiem ( apmēram 200 cilvēku) piedāvāja iziet testu, kas nosaka kļūdu līmeni, lēmumu pieņemšanā. Vēlāk daļai no dalībniekiem piedāvāja noskatīties mācību filmu, kas skaidro kļūdu pamatu, kamēr otra daļa spēlēja interaktīvo datorspēli, kas simulēja reālo lēmumu pieņemšanu. Pēc katras atbildes spēles dalībnieks dabūja savas atbildes vērtējumu un skaidrojumu. Vēlāk visus testēja no jauna – pēc apmācības, kā arī divus mēnešus vēlāk.
Eksperimenta rezultātā tika secināts, ka apmācība statistiski pazemināja kļūdu līmeni lēmumu pieņemšanā. Bet datortreniņi izrādījās efektīvāki nekā filmas noskatīšanās. Un neskatoties uz to, ka pierādījumi tam, ka jebkādi smadzeņu treniņi ietekmē intelekta attīstību, ir diezgan niecīgi, eksistē cerības, tam, ka iemācīt cilvēku pieņemt racionālus lēmumus ir reāli.
Diezvai mēs varam cerēt, ka kādreiz cilvēki pilnība pārstās veikt kļūdas, tomēr, attīstot racionālos testus, zinātnieki ir spējīgi virzīt mūs pareizā leņķī.
Secinājums: ģeniāls cilvēks var būt iracionāls, bet vidēji intelektuāla personā var būt racionāla. Tā teikt: “Nekas nav ideāls.”
