Foto: Lyudmila _ F/Flickr

Krievijas politiskā sistēma ilgstoši ir bijusi relatīvi stabila. Taču karš Ukrainā, un it īpaši tā ieilgšana un Ukrainas un Rietumvalstu pretestība, ir palielinājusi spriedzi ne tikai sabiedrībā, bet arī politiskajā elitē. Režīms īsteno dažādas taktikas, lai nodrošinātu status quo saglabāšanu, taču no tā izriet arī ilgtermiņa riski, norāda Satversmes aizsardzības birojs (SAB).

Pašreizējais Krievijas politiskais režīms ir rezultāts vairāk nekā 20 gadu ilgai varas konsolidācijai ar izteiktu varas centru Krievijas valsts prezidenta Putina personā.

Viens no izveidotās sistēmas uzdevumiem ir nodrošināt stabilitāti un tās līdera – Putina izolēšanu no kritikas, tā vietā demonstrējot viņu kā sekmīgu līderi un Krievijas un tās sabiedrības aizstāvi.

SAB norāda, ka esošā režīma vājā vieta ir strauja un sistēmiska nestabilitāte situācijā, kad prezidents vairs nav spējīgs vai netiek uzskatīts par spējīgu pilnvērtīgi aizsargāt valsts vai ietekmes grupu intereses. Ilgstoši darbojoties esošajā ap Putinu veidotajā sistēmā, iekšēji nepastāv procedūras kā rīkoties esošā līdera nomaiņas gadījumā, kas var novest pie cīņas par to, kura no grupām kontrolēs prezidenta amatu.

Ņemot vērā šauro loku, kurā tika pieņemti lēmumi par iebrukumu un tam sekojošās neveiksmes, Krievijas karš Ukrainā rada spiedienu uz Putina pozīcijām un izveidoto sistēmu, piespiežot vairāku ietekmes grupu pārstāvjus atklātāk izteikt neapmierinātību ar grupām, kas atbildīgas par kara gaitu. Taču joprojām tieši Putina publiska kritizēšana ir bīstama, lai arī atsevišķi gadījumi ir novēroti publiskajā telpā.

SAB uzskata, ka pašreizējā situācijā apvērsuma iespējamība ir vērtējama kā zema. Esošā konkurence un nesaskaņas starp grupām, kas saistāma ar politisko oportūnismu, faktiski notiek izveidotās sistēmas ietvaros, bet neapdraud stratēģisko politisko kursu vai sistēmas pastāvēšanu. Pašlaik elites mēģina izvairīties no atbildības uzņemšanās par neveiksmēm, un uz šī fona agresīvā kara aizstāvji cenšas vairot savu politisko kapitālu un ietekmi ne tikai karalaukā, bet arī iekšpolitiski. Turpretī Krievijas Aizsardzības ministrija un bruņotie spēki ir padarīti par galvenajiem grēkāžiem, kas vājina viņu pozīcijas un padara viņus par pievilcīgu mērķi citu oportūnistu ambīcijām.

Pašreizējos apstākļos elites ieguvumu aprēķinos sacelšanās pret režīmu rada pārāk lielu risku, lai būtu attaisnojama. Lai neapdraudētu savas pašreizējās pozīcijas un piekļuvi resursiem, elite kopumā spiesta pielāgoties esošajai situācijai, tai skaitā konsolidējoties ap Putinu. Elites aprēķinus var mainīt Krievijas bruņoto spēku neveiksmes kaujas laukā, kas var likt pārskatīt risku un ieguvumu aprēķinus, jo elite nevēlas nonākt zaudētāju lomā. Elites rīcību var ietekmēt arī strauja Putina veselības stāvokļa pasliktināšanās, kas ietekmētu viņa spējas vadīt valsti, taču pašlaik nav pamata pieņemt, ka viņa veselības stāvoklis būtu tāds, kas apdraudētu režīma stabilitāti.

Kremlis pēdējo gadu laikā ir spēris agresīvus soļus pret jebkāda veida politisko opozīciju un neatkarīgajiem medijiem, drastiski samazinot viņu spējas iesaistīties lēmumu pieņemšanā un ietekmēt Krievijas stratēģisko kursu. Iekšpolitiskajā retorikā regulāri tiek izmantoti argumenti par Krievijas izdzīvošanu un cīņu pret Krievijas nodevējiem. Tas attur potenciālus aktīvistus no rīcības, preventīvi nomelnojot ikvienu, kuram ir iebildumi pret Kremļa īstenoto politiku. To ilustrē Krievijā izsludinātā mobilizācija, kas veicina un arī veicinās sabiedrības neapmierinātību līdztekus sociālekonomiskajai spriedzei Krievijā. Tomēr bez opozīcijas līderiem un spēcīgiem, neatkarīgiem medijiem Krievijas sabiedrība tiecas pielāgoties situācijai, lai neizsauktu režīma pretreakciju. Šī iemesla dēļ pašlaik nav sagaidāmi plaši sabiedrības nemieri, lai gan lokāla neapmierinātības reizēm norit un nav izslēdzama arī turpmāk. Nepieciešamība nodrošināt sabiedrības konformismu un politisku apātiju ir viens no iemesliem, kāpēc uz notiekošā kara fona savas iekšpolitiskās pozīcijas ir stiprinājuši izlūkošanas un drošības dienesti, norāda SAB.

Potenciāla politiska nestabilitāte arī raisa diskusijas par iespējamu Krievijas teritoriālu sairšanu, un arī tā šobrīd ir vērtējama kā mazticama. Atsevišķās teritorijās, piemēram, Ziemeļkaukāzā un nacionālajās republikās, pastāv iedīgļi pretestībai, it īpaši vadoties pēc etnoreliģiskajām atšķirībām no Krievijas kopumā.

Taču Krievijas reģioni kopumā ir cieši saistīti ar valsti un no tās atkarīgi, piemēram, finansiāli un enerģētiski. Būtiski, ka reģioniem arī trūkst politiskās patvaldības instrumentu un pieredzes. Reģionu vadība ir pakļauta Maskavai, kas ierobežo reģionu spēju rīkoties autonomi. Prasības pēc autonomijas vai pat neatkarības var aktualizēties tad, ja Maskavas pozīcijas vājinātos, piemēram, iekšpolitisku cīņu rezultātā, kas arī ietekmētu izlūkošanas un drošības dienestu spējas kontrolēt vietējos iedzīvotājus, teikts SAB publikācijā.

Ekonomikā Krievija līdz šim ir spējusi nodrošināt finansiālu stabilitāti, lielā mērā pateicoties augstajām energoresursu cenām. Taču pastāvošā nepieciešamība novirzīt resursus ekonomikas stabilizēšanai apvienojumā ar pieaugošajām kara izmaksām nozīmē, ka Krievijas izdevumi sāk pārsniegt tās ieņēmumus. Sagaidāms, ka tendence turpināsies vairākus gadus. Lai to kompensētu, Krievija ir veikusi līdzekļu uzkrājumus, kā arī pastāv iespēja mobilizēt ekonomikas resursus. Tas Krievijai paver iespējas segt zaudētos ienākumus, vienlaikus apdraudot ekonomikas tālāku attīstību.

Lasiet arī: Sludinātājs Jencītis strādās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā

Kopumā pašlaik varas maiņa Krievijā, Putinam zaudējot savas pozīcijas veselības iemeslu vai apvērsuma rezultātā, ir maz iespējama. Krievijas elite ir daļēji konsolidējusies ap Putinu kā esošās sistēmas garantu. Saglabājoties esošajai Krievijas politiskajai elitei, izmaiņas nav sagaidāmas arī Krievijas ārpolitiskajā kursā. Tā turpinās īstenot pasākumus, lai nezaudētu kontroli par tās iedomāto ietekmes sfēru un veiks darbības citu valstu politikas iespaidošanai Krievijai vēlamā virzienā, norāda SAB.