Pierasts domāt, ka Helovīna svētki (31. oktobris) ir vien tādas ēverģēlības ar pārģērbšanos par mošķiem, ķirbju grebšana un saldumu diedelēšana.

Jāteic, Latvijā šī tradīcija nav tik izteikta, kāda tā ir ASV, jo, kā izrādās, Helovīna svētki nav saistīti tikai ar pārģērbšanos, ķirbjiem un tamlīdzīgām lietām. Kā izrādās, šiem svētkiem ir visai dziļa vēsture.

Pagāniskā izcelsme

Tiek uzskatīts, ka Helovīns cēlies no seno ķeltu Saman (Samhain) svētkiem, kad cilvēki dedzināja lāpas un ģērba dažādus spoku kostīmus, lai atvairītu to uzbrukumus.

Ķelti, kas dzīvoja pirms 2000 gadiem tagadējā Īrijas, Lielbritānijas un Ziemeļfrancijas teritorijā, 1. novembrī svinēja jauno gadu. Šis datums iezīmēja vasaras un ražas beigas, un tumšās, aukstās ziemas sākumu. Šis laiks tika asociēts ar cilvēku nāvi. Ķelti ticēja, ka vienu dienu pirms jaunā gada iestāšanās, tas ir, 31. oktobrī, zūd visas robežas starp dzīvo un mirušo pasauli.

31. oktobrī uzskatīja, ka mirušo gari atgriežas uz zemes. Papildus tam, ka tika uzskatīts, ka šie spoki un gari rada vienas vienīgas problēmas, ķeltu priesteri un druīdi uzskatīja, ka šis ir ideāls laiks, kad pareģot nākotni.

Cilvēkiem, kuri paļāvās tikai uz dabu un tās labumiem, šie pareģojumi bija vitāli nozīmīgi, un tie vadīja cilvēkus cauri tumšajai un garajai ziemai.

Lai atzīmētu šo notikumu, druīdi cēla milzīgus svētās uguns ugunskurus, ap kuriem pulcējās ķelti, nesot dažādus upurus ķeltu dieviem. Svētku laikā ķelti valkāja dažādus tērpus (galvenokārt dzīvnieku galvas un ādas vai pārtapa par rēgiem, lai iejuktu pūlī un šie regi/spoki uzskatītu viņus par savējiem) un devās uzzināt savu nākotni. Pēc svētkiem tie atkal savos pavardos iededza gaismu, ko ņēmuši no svētā ugunskura, lai tā pasargātu viņus no ziemas.

Ķirbjus parasti greba tādēļ, lai no mājas aizbaidītu nelabvēlīgos spokus un garus. Šobrīd ASV ķirbju audzēšana ir viena no populārākajām lietam, jo oktobrī šis ir visienesīgākais produkts, ko izmanto ikviena ģimene.

Kristietiskā izcelsme

1. novembris kristietības vidē ir Visu Svēto diena, kuru pārņēma no ķeltu Saman, bet 31. oktobris – Visu Svēto dienas priekšvakars, kas tiek dēvēts arī par Helovīnu – palikšanu nomodā pirms šīs dienas svinībām un sagatavošanos svētkiem ar lūgšanu – tādā veidā pieminot visus svētos un mocekļus. Šos svētkus tradicionāli svin Romas katoļu un anglikāņu baznīcās, un tos iedibināja jau 8. gadsimtā.

Jauni cilvēki saņēma naudu, vīnu un citādus labumus par to, ka tie cilvēkiem stāstīja jokus, dziedāja un lasīja dzeju, tā arī radās šī saldumu diedelēšana, kas tik labi pazīstama mūsdienās.

Raganu sabatu uznāciens

Pastāv uzskats, ka kristīgā Baznīca vēlējās likvidēt vai aizstāt druīdu mirušo dvēseļu festivālu, ieviešot alternatīvu – Visu Svēto dienas svinību ceremoniju, tomēr tautas masām saistošāka izrādījās pagānu Samhain ceremonija. Viduslaiku periodā, kad bija īpaši izplatītas dažādas burvestības, šī kulta ietvaros notika „raganu sabati”, kuru laikā notika dzīres un raganas lidoja uz slotas kātiem melnu kaķu pavadībā. Tieši nostāsti par šiem sabatiem ir Helovīna folkloras avots, jo tā laikā norisinājās galvenais raganu sabats.
Vēlāk Helovīna pagānu tautas ieražas uzplauka Anglijā un tās tuvumā. Šajās vietās iedzīvotāji 31. oktobra vakarā piekopa pagāniskas māņticīgas tradīcijas, dažādas nerātnības un postījumus.

Mūsdienu Lielbritānijas un Īrijas imigranti aizveda savas Helovīna tradīcijas uz ASV, kur tas kļuva populārs pēc 1840. gada, kad daudz īru emigrēja uz ASV. Raganas, melni kaķi, mirušā galva, kura izgriezta ķirbī, sveces, maskas, spēles, spokošanās, dzīres… Tas atspoguļoja Amerikas protestantu attieksmi pret Baznīcas lielajiem svētkiem.

19. gs. pēdējos gados Helovīna it kā nevainīgās draiskulības bieži pārvērtās par vandālisma aktiem, tādēļ civilā vara mēģināja to apkarot.

20. gs. sākumā ASV un citur pasaulē Helovīnam parādījās vairāk komerciāls raksturs, kam ar kristietību un pagānu reliģiju palika arvien mazāks sakars.