Demagoģija par obligātu veselības apdrošināšanu, kas uzliktu tiešu papildu maksājumu slogu iedzīvotājiem, neiztur nekādu kritiku, žurnālistiem pauda Tiesībsargs Juris Jansons.

“Jebkura demagoģija par kaut kādu obligātu veselības apdrošināšanu, kas uzliktu tiešu un diezgan palielu papildus maksājumu slogu iedzīvotājiem neiztur nekādu kritiku. Pamatu pamats ir, ka valdībai un parlamentam jābūt pietiekami atbildīgiem, lai saprastu, ka no sasaluma punkta mums ir jāpaceļas, ir jāmaina domāšana. Līdzekļi ir jāatrod – gribi vai negribi. Pretējā gadījumā arī Veselības ministrijas (VM) piedāvātais modelis nedarbosies,” pauda Tiesībsargs.

Jansons norādīja, ka atbalsta VM izstrādāto pirmo veselības aprūpes finansējuma modeli, kurš paredz palielināt veselības aprūpei novirzītos valsts budžeta līdzekļus. Viņš uzsvēra, ka beidzot ir piedāvāts viens pārdomāts un ilgtspējīgs modelis, kas attīstīs veselības aprūpes sistēmu tādā veidā, ka tā kļūs pieejamāka un caurspīdīgāka. Turklāt to ieviešot sabiedrības veselība stipri varētu uzlaboties.

“Mēs varam grozīties kā gribam, mēs varam rakstīt daudz dažādas koncepcijas, bet finansējums valsts veselības aprūpes sistēmai ir nepietiekams un tie nav tikai veselības ministres apsvērumi vai aprēķini, uz to norāda arī Pasaules Veselības organizācija (PVO) un arī citas organizācijas,” pauda Tiesībsargs.

Turklāt Jansons arī norādīja, ka veselības aprūpes finansēšanas modelis jāskatās arī valsts ilgtspējas kontekstā, jo ir zināma statistika, ka vairāki tūkstoši cilvēku gadā vai nu mirst, vai nepietiekamas vai ne pārāk kvalitatīvas veselības aprūpes dēļ nav bijuši spējīgi samaksāt, kā rezultātā tas beidzies ar nāvi. Turklāt, ja nav pieejama pietiekami kvalitatīvi finansēta veselības aprūpe jebkurš iedzīvotājs, kurš izkrīt no ekonomiskās aprites, automātiski no ekonomiskā viedokļa skatoties valstij ir ar “mīnus zīmi”.

Tiesībsargs uzsvēra, ka politiķiem ir jāieklausās veselības ministrē Andā Čakšā, lai varētu pietiekami atbilstošā apmērā finansēt veselības aprūpes pakalpojumus. Tāpat Čakša arī norādīja, ka reformas pamatā ir tas, lai pacients tiešām ātrāk nokļūtu pie ārsta un tam ir nepieciešams papildu finansējums.

“Ar 35 miljoniem, par ko runā budžeta deficīta ietvarā, varēs izdarīt tikai visakūtākās lietas, tie ir onkoloģiskie pacienti un dzemdību speciālistu atalgojums, jo ir būtisks uztraukums par to vai būs kāds kas pieņem dzemdības. VM ir izstrādāts plāns ar papildu 41 miljonu, kas ir nepieciešams, lai samazinātu rindas pie speciālistiem, uz izmeklējumiem un dienas stacionārā. Jo īpaši, lai iedzīvotājus var laicīgi atgriezt darba tirgū, jo, ja ilgstoši netiek pie ārsta, tad ir ilgas slimošanas,” pauda Čakša.

Aģentūra BNS jau ziņoja, ka VM ir pabeigusi darbu pie trīs veselības aprūpes finansēšanas modeļiem, kurus pēc starpnozaru saskaņošanas iesniegs izskatīšanai MK.

Pirmais modelis, ko atbalsta pati ministrija un nozares pārstāvji, paredz uz esošā finansējuma bāzes palielināt veselības aprūpei pieejamo naudas apjomu iekšējas nodokļu pārdales rezultātā, piemēram, daļēja sociālu iemaksu vai cita papildus finansējuma novirzīšana veselības aprūpei. Pēc VM norādītā, ieviešot šo modeli, netiktu palielināts kopējais nodokļu slogs un tiktu nodrošināta vienlīdz pieejama un kvalitatīva veselības aprūpe visiem Latvijas iedzīvotājiem. Veselības obligātā maksājuma noteikšana, piemēram, 1% apmērā no sociālo iemaksu objekta, ļautu gadā piesaistīt papildus veselības aprūpei ap 70 miljoniem eiro.

Otrais modelis paredz veselības maksājumu, kas iedzīvotājam būtu jāveic, papildus valsts nodrošinātajai veselības aprūpei. Par valsts budžeta līdzekļiem segtu tikai neatliekamo medicīnisko palīdzību, bet paralēli ieviestu arī veselības maksājumu, kas ļautu saņemt pakalpojumus atbilstoši veiktajām iemaksām, paralēli nodrošinot iespēju brīvprātīgi apdrošināties. Šajā gadījumā būtu daudz sabiedrības grupu, par kurām apdrošināšanas maksājumi būtu jāveic valsts budžetam, piemēram, pensionāri, bērni, invalīdi, norāda ministrijā

Savukārt trešais modelis paredz veselības aprūpes finansēšanu, ko nodrošina valsts un privātais apdrošinātājs. Šajā variantā apdrošinātai personai būtu jāveic prēmijmaksājumi izvēlētajam apdrošinātājam, bet valsts un darba devēji veiktu iemaksas riska izlīdzināšanas fondā. Fonds būtu nepieciešams, lai piemaksātu valsts vai jebkurai citai apdrošināšanas kompānijai, kurai maksājumi būs lielāki par parakstītajām prēmijām. Šajā modelī pakalpojumu grozs būtu atkarīgs no izvēlētā apdrošinātāja un polises.

Informācija: BNS

Publicitātes foto