Kad runa ir par jaunajā gadā nospraustiem mērķiem, loti daudzi nedaudz pārspīlē ar tiem. Mēs sev iestāstām, ka šis būs gads, kad beidzot iesim ik vakaru skriet, ka atmetīsim sliktos ogļhidrātus vai atmetīsim smēķēšanu.

Neizbēgami pēc trīs nedēļām esam turpat, kur iesākām. Kādēļ tā? 

Kad runa ir par mērķu nospraušanu, kas saistīti ar mūsu veselību, īpaši, ja tie ir tādi mērķi kā “visu vai neko”. Bieži šādi mērķi ir pārāk nereāli, un mums nav telpas, kurā nedaudz nolaist tvaiku, beigu beigās visi mērķi izgāžas ar lielu blīkšķi. 

Tikai 8% no cilvēkiem, kas izvirzījuši sev kādus augstus, nopietnus mērķus, tos patiesībā sasniedz. Tomēr ir neskaitāmi iemesli, kādēļ ļoti daudziem tas neizdodas. Pārāk ambiciozu un ierobežojošu mērķu nospraušana, piemēram, cukura atmešana brīdī, kad pirms tam neesi darījis neko, lai tā patēriņu ierobežotu, jau pats par sevi signalizē par to, ka ir nopietns signāls, ka viss izgāzīsies.

Kaut arī tagad šķiet, ka mērķi, kurus esam nosprauduši 2017. gadam, ir bezgala vilinoši un izpildāmi, tā var nešķist, līdz saprotam, cik to izpildei nepieciešamas pūles un darbs. 

Mazas, nelielas dzīvesveida izmaiņas, var šķist mazāk stresainas, tomēr būs daudz efektīvākas un ar lielāku iespējamību, ka tiks realizētas. 

ASV atpazīstams dietologs Roberts Andings uzskata, ka palēnināta dzīvesveida maiņa (vai jebkuru citu mērķus nospraušana) sniegs labākus rezultātus un visdrīzāk pie tā izpildes neapstāsies jau februārī, bet gan lēnām piepildīsi vēlamo. 

Kad nospraužam sev ambiciozus un skarbus mērķus, mēs cīnāmies, lai tos piepildītu, un brīžos, kad mums kaut kas nesanāk, zaudējam drosmi un iedvesmu, kā rezultātā mērķim atmetam ar roku. Tā vietā nospraud vienkārši izpildāmu, ilgtermiņa mērķi, kas, protams, no tevis neprasīs lielas pūles, bet mazinās iespēju kļūdīties.