Jau izsenis vietā, kur veidojusies mūsu latviešu tauta, tiek svētīti gadskārtu svētki. Ik gadu mēs pēc senlatviešu tradīcijas 21. decembrī  atzīmējam Ziemas saulgriežus, bet šiem svētkiem ir arī citi, senāki nosaukumi – tos dēvē gan par Bluķa vakaru vai par Kaļedām, vēl arī šiem svētkiem ir nosaukums Ķūķu vakaru – pēc ēdiena, ko šai vakarā ēd. Portāls ritakafija.lv piedāvā uzzināt, kas īsti ir Ziemas saulgrieži un kā tos īsti svinēt. 

Ziemas saulgriežos, līdzīgi kā vasaras saulgriežos – Jāņos, notiek kārtējā gaismas un tumsas cīņa, tikai šoreiz tumsa ņem virsroku, jo Ziemas svētku nakts ir visgarākā, bet diena ir visīsākā. Šī iemesla dēļ daudzas senlatviešu Ziemas svētku tradīcijas ir saistītas ar gaismas vairošanu, tādējādi atvairot tumsas spēkus. Kā vēsta seno latviešu ticējumi, no saules un gaismas labvēlības Ziemas saulgriežos bija atkarīga visa nākamā gada raža. Pēc Ziemassvētkiem, kā zināms, dienas paliek arvien garākas un gaišākas, līdz ar to Ziemassvētku svinēšanu varētu uzskatīt arī par gaismas atgriešanās svētkiem.

Atgriežoties pie zemkopju ieražu svētkiem, Ziemas svētki tika uzskatīti arī par beidzamajiem rudens ražas novākšanas un visu lielo darbu nobeigšanas svētkiem. Ja mūsdienās Ziemassvētki tiek uzskatīti par klusiem un mierīgiem svētkiem, tad senlatviešu tos svinēja lustīgi, nododoties dažādām jautrām un skaļām izdarībām.

Varbūt esat pamanījuši, ka nevienas senlatviešu gadskārtas svinības (Jāņi, Miķeļi, Lieldienas), izņemot Ziemas svētkus, netiek sauktas par svētkiem. Runājot par nosaukumu “Ziemas svētki”, jāpiemin analoģija, ka vārds “svētki” atvasināts no vārda “svēts”, kura sākotnējā nozīme ir balts, tīrs, gaišs un spodrs, kas lieliski parāda Ziemassvētku būtību.

Kā jau pieminēts, Ziemas svētki ir ziemas saulgrieži, bet tie ir arī Dieva dzimšanas laiks. Ņemot vērā to, ka senlatviešiem bija mītiskā domāšana, Dievs šajā gadījumā nebija kristīgās pasaules Dievs, bet gan debesis, debess gaisma un augstākais garīgais jēdziens, tāpēc šajā gadījumā divkāršā svētku nozīme nerada nekādas pretrunas, bet gan gluži pretēji – tā kā ziemas saulgriežos gaisma gūst uzvaru pār tumsu, un saule sāk savu augšupeju, tad analoģiski un simboliski to var attēlot kā Dieva dzimšanu.

Ja runājam par senlatviešu Ziemas svētku un ziemas saulgriežu jēgu, tad jāsaka, ka kopumā tie ir auglības, cerības un gaismas svētki. Ja Ziemas svētkus salīdzina ar citiem senlatviešu svētkiem, tad jāsaka, ka tieši ziemas saulgriežu svinēšana bija visbagātīgākā – galdā tika celts it viss, kas pavasarī un vasarā izaudzēts, un rudenī ievākts.

Kā jau pieminēts, Ziemas svētkos galdā cēla it visu, kas novākts rudens ražā, līdz ar to svētku ēdieni tika gatavoti no visa, kas pašu izaudzēts – gan dārzeņiem, gan augļiem, gan lopiem. Tā kā senlatviešu maģiskais skaitlis bija 9, kā arī 3, kas ir maģiskā devītnieka atvasinājums, uz svētku galda obligāti bija jābūt deviņiem dažādiem ēdieniem. Devītnieks, līdzīgi kā astotnieks,simbolizē bezgalību, bet ne tādēļ, ka tas atgādinātu bezgalības zīmi – lai arī kādas matemātiskās manipulācijas tiktu veiktas ar skaitli 9, rezultātā atkal tiek iegūts devītnieks. Šī iemesla dēļ skaitlis 9 simbolizē arī visa maģisko pirmsākumu. Ziemas saulgrieži, tāpat kā mūsdienu izpratnē, noslēdza saules gadu, bet, kā zināms, ar Ziemas svētkiem nekas nebeidzās – tie vienlaicīgi arī ievadīja jauno saules gadu un tika uzskatīti par laika un pasaules pārradīšanas brīdi. Iespējams tādēļ mūsu senčiem deviņu ēdienu, kā maģiskā pirmsākuma simbola, klātesamība ziemas saulgriežos bija tik būtiska.

Kā vēsta senlatviešu ticējumi, deviņi svētku ēdieni solīja pārtikušu un bagātu nākamo gadu, tāpēc varētu domāt, ka jo vairāk svētku ēdienu, jo labāk. Ja skrupulozi sekojam visiem senlatviešu Ziemas svētku svinēšanas priekšrakstiem, jāpiemin, ka svētku galdā bija jāceļ arī vismaz divtik daudz našķu.

Atgriežoties pie Ziemas svētku tradicionālajiem ēdieniem, Ziemas svētku galdā noteikti bija jāceļ pelēkos zirņus un pupas, lai nebūtu jāraud, speķa pīrāgus, lai dzīve nestu arvien jaunus pārsteigumus, burkānus un bietes, lai turētos laba veselība, piparkūkas, lai netrūktu mīlestības, apaļas formas mīklas cepumiem, lai būtu daudz saules, štovēti kāposti, lai būtu spēks, putna gaļa, lai gūtu panākumus, zivs gaļa, lai būtu nauda, cūkgaļa vai cūkas šņukurs jeb smeceris, lai vienmēr būtu laime. Jāatceras, ka zivju zvīņas nevis jāmet laukā, bet gan jāizžāvē un jātur naudas makos, lai nākamajā gadā piesaistītu naudu.

Neskaitot šos deviņus maģiskos ēdienus, galdā noteikti jāceļ arī maize, lai tās nākamajā gadā netrūktu, miežu un kviešu graudu biezputra ar cūkas galvu, zirņiem un pupām jeb kočs, putraimdesa, kā arī medalus vai alus, bez kura senlatvieši neiztika nevienā svētku reizē. Tie, kas alkoholiskus dzērienus nelietota, parasti dzēra kvasu, rūgušpienu vai paniņas. Ja nu tomēr kāds no šiem ēdieniem nav pieejams vai neiet pie sirds, var pagatavot arī, piemēram, sautētus kāļus, ķirbja ēdienus, krāsnī ceptus kartupeļus vai grūbu putru. Ja runājam par saldajiem ēdieniem, noteikti jāpiemin maize ar ievārījumu, rupjmaize ar dzērveņu sulu un medu jeb maizes biguzis, apaļus raušus, kā arī sklandraušus, kurus senlatvieši mēdza pildīt arī ar sēnēm.

Runājot par galda klāšanas tradīcijām Ziemas svētkos, noteikti jāuzsver, ka maize, sāls un uguns bija tie elementi, bez kuriem nekādā gadījumā nedrīkstēja iztikt, jo tie solīja svētību. Tāpat svētku galdu nedrīkst novākt visu Ziemas svētku nakti, lai arī nākamajā gadā varētu dzīvot pārticībā. Faktiski Ziemas svētkos galdā varēja celt praktiski jebkādus apaļas formas ēdienus, jo Ziemas svētkos, kas ir vieni no saulgriežiem, apaļas formas ēdieni simbolizēja Sauli, tādējādi cildinot un vairojot gaismu. Tomēr, galvenais svētku ēdiens bija ķūķis, jeb koča.

Ķūķis jeb koča ir mūsu senču iecienīts, spēcinošs gardums, kas gatavojams no grūbām un bagāts ar vitamīniem un minerālvielām. Vislabāk to gatavot tā saucamajā “pīlē” vai čuguna katlā, taču, ja tādu nav, derēs arī dziļāks cepeštrauks.

SASTĀVDAĻAS

• Grūbas– 300 g
• Cūkgaļas cauraudzis– 300 g
• Sviests Rimi – 50 g
• Sīpols – 1 gab.
• Ķiploks – 2 daiviņas
• Rozmarīna zariņus 2

Sakarsē cepeškrāsni līdz 200 ˚C. Cepampannā ieliek smalki sagrieztu bekonu, sīpolu, ķiploku un apcep brūnus. Ber pannā grūbas, uzliek rozmarīnu un sviesta gabaliņus. Pārlej ar verdošu ūdeni, lai noklāj 1–2 cm. Pannai uzliek vāku vai pārklāj ar foliju un cep 45 min–1 h.