Anitas Rupeikas ilustrācija grāmatai “Negadījums zoodārzā”

Ik gadu 1. oktobrī Latvijā un citviet pasaulē atzīmē Starptautisko senioru dienu ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību iedzīvotāju novecošanās jautājumam un vecāka gadagājuma cilvēku problēmām. Cieņa pret veciem cilvēkiem sākas jau mazotnē, un viens no veidiem, kā to veicināt, ir grāmatu lasīšana.

Nereti jaunākās un vecākās paaudzes pārstāvji viens otru uzlūko ar neuzticību, aizdomām vai pat aizspriedumiem. Bērni vecus cilvēkus uzskata par nūģiem vai pārlieku pareiziem un stingriem, turpretī no vecākās paaudzes ik pa laikam mēdz izskanēt apgalvojumi: “Kad mēs augām, tad gan tā nebija!” un tamlīdzīgi.   Patiesībā vecumam nav nozīmes – seniori dzīvo, mīl, izklaidējas un pat ālējas tāpat kā jebkura cita vecuma cilvēki, nereti pat azartiskāk un dzīvespriecīgāk kā jaunieši.

Lūk, septiņas grāmatas, kas mazajam un, iespējams, arī lielajam lasītājam ļaus palūkoties uz vecāka gadagājuma cilvēkiem no cita skatpunkta, kā arī atklās, ka draudzība un siltas attiecības starp vecāko un jaunāko paaudzi ir ne vien iespējamas, bet pat ļoti ieteicamas. Abas paaudzes viena otrai var gan daudz sniegt, gan viena no otras daudz ko mācīties.

Ērika Gavare, “Negadījums zoodārzā”

Latviešu autores un latviešu ilustratores kopdarbs – krāšņi ilustrēta bērnu bilžu grāmata lasīšanai kopā ar vecākiem vai patstāvīgi. Komisks stāsts par seniores Sarmītes un viņas trīs draugu piedzīvojumiem zoodārzā. Pensionāre Sarmīte bauda nesteidzīgu rītu, kad avīzē izlasa, ka zoodārzam pievienosies trīs jauni eksotiskie dzīvnieki – degunradzis, žirafe un zilonis. Viņa to grib redzēt savām acīm! Sarmītei pat prātā neienāk, ka nevainīgs zoodārza apmeklējums varētu beigties ar viņas nocelšanu no Tropu mājas jumta. Labi, ka ir draugi – supervaroņi – trīs brāļi Armands, Artis un Linards, kas neatstāj kundzi nelaimē. Ilustrācijas grāmatai zīmējusi māksliniece Anita Rupeika, un ne viens vien par tām jau paudis atzinību, ka tās ir krāšņas, košas un saulainas.

“Manuprāt, pasaulē nav nekā jaukāka par maziem bērniem un vecākā gada gājuma cilvēkiem, un abas paaudzes viena no otras var daudz mācīties un viena otru papildināt. To centos atainot arī stāstā “Negadījums zoodārzā”, tādējādi laužot daudzus sabiedribā pastāvošus stereotipus, kas nereti novērojami, domājot par attiecībām starp jaunākās un vecākās paaudzes cilvēkiem. Stāstā par Sarmīti un trīs brāļiem esmu vēlējusies ielikt daudz siltuma un mīļuma, kā, manuprāt, nereti pietrūkst daudziem mūsdienu bērniem vecāku steigas, noguruma vai aizņemtības dēļ,” par grāmatu stāsta tās autore Ērika Gavare.

“Ļoti ceru, ka ikviena Latvijas bērna dzīvē ir tāda mīļa seniore vai seniors, kā Sarmīte grāmatā “Negadījums zoodārzā”. Bet ja nav, varbūt, izlasot šo grāmatu, mazais lasītājs aizdomāsies, ka šim dzīves gudrajam, mīļajam cilvēkam nav obligāti jābūt omītei, opim vai kādam citam tuvam radiniekam. Tā var būt arī kaimiņu tante vai kāds cits tuvumā dzīvojošs seniors, un pasaulē kļūs par kādu vientuļu cilvēku mazāk,” teic grāmatas autore.

Mira Lobe, “Omīte ābelē”

Mira Lobe ir Austrijas bērnu rakstniece (1913 – 1995), kura sarakstījusi daudzas populāras grāmatas bērniem. Viena no tām ir “Omīte ābelē”, kas pirmoreiz izdota 1965. gadā. Grāmatas galvenais varonis ir mazs zēns, kurš jūtas vientuļš, jo viņam nav ne vecmāmiņas, ne vectēva, tādēļ viņš bieži sēž ābelē pie savas mājas un sapņo, ka būtu lieliski, ja viņam būtu vecmāmiņa. Un tad pēkšņi viņa dzīvē (bet varbūt tikai iztēlē) parādās Omīte — pavisam neparasta vecmāmiņa, kura ir jautra un dzīvespriecīga, dara nedarbus un māca Andim skatīties uz pasauli ar humoru. Kopā viņi piedzīvo jautrus notikumus, kas atklāj, ka pat tad, ja kaut kā dzīvē pietrūkst, iztēle un draudzība spēj to aizstāt.

Galvenās tēmas, kas apskatīties Miras Lobes grāmatā, ir bērna vientulība un vajadzība pēc tuvības, iztēles spēks un draudzība.“Omīte ābelē” ir tulkota latviski un kļuvusi par daudzu bērnības mīļāko grāmatu. Tā ir piemērota gan bērniem, gan vecākiem, jo atklāj, ka bērnu fantāzija ir tilts uz prieku un mīlestību.

Uldis Auseklis, “Kā taureņi raibi”.

Dzejnieks Uldis Auseklis kā neviens cits prot ietērpt vārdos bērniem un vecākiem svarīgo. Raibi kā tauriņi ir krājuma dzejoļi, tajos uzmirgo Latvijas daba, mīļas ikdienas ainiņas un latviešu valoda visdažādākajās nokrāsās. Dzejoļus krāšņi papildina mākslinieces Gundegas Muzikantes ilustrācijas.

Ruta Skrebele, “Vectēva sēņpasakas”

Mazā Mārīte labprāt dodas sēņot kopā ar vectēvu. Jo kurš gan cits tik labi pazīst mežu un visus tā iemītniekus? Un nekas vetēvam nav mīļāks par sēnēm. Viņš pazīst tās visas – bērzlapes, apšu bekas, gailenes, baravikas, bīstamās mušmires – un zina par tām lieliskus stāstus. Grāmatā iekļautas klasiskas sēņu un meža pasakas ar moderniem elementiem, kas pārsteigs un uzjautrinās lielus un mazus lasītājus, ko papildina Lindas Kukares-Aldersones ilustrācijas.

Sabīne Bolmane, “Laipni lūgti pie šausmuļiem jeb kurš gan ir normāls”

Kurš gan ir normāls? Otīlija katrā ziņā tā nejūtas. Viņai īsti nepatīk runāt ar citiem vai izcelties skolā. Taču tad kaimiņos ievācas Šausmuļu ģimene ar trīs bērniem, vectēvu un… grīdas slotu? Nē, tas laikam ir suns. Pirmajā brīdī viņi šķiet kā pavisam normāla ģimene, bet, ja sāk pievērst uzmanību, sāk atklāties trakas lietas! Īpaši neparasts šķiet vectēvs, kurš nepavisam nespēj un pat negrasās iederēties “parasto” cilvēku pasaulē. Un izrādās – viņš nemaz nav cilvēks, bet gan meža gariņš. Bet kā tad īsti ir būt cilvēkam? Un vai ir tik svarīgi, ja kāds no ģimenes locekļiem neiederas? Jo ģimene taču ir ģimene. Stāstu no vācu valodas tulkojis Bernards Kudiņš, bet izdaiļo Daniela Šteidnera ilustrācijas.

Laura Jambuševa, “Diena, kuru es pārvērtu”

Šai bija jābūt izcilai dienai – mazā Marta dzimšanas dienai! Taču līst lietus, kūka ir pagalam un nekas nenotiek pēc plāna. Vai dienu vēl iespējams glābt? Par to Lauras Jambuševas aizkustinošajā un vienmēr aktuālajā stāstā ar mākslinieces Anetes Bajāres-Babčukas ilustrācijām.

Marks Uve Klings, “Diena, kad opis uz plīts uzlika elektrisko tējkannu”

Šajā grāmatā, kuras autors ir pazīstams arī ar stāstu “Diena, kad ome salauza internetu”, visu uzmanības centrā nonācis omulīgais vectētiņš, kuram ļoti patīk visu remontēt. Kad opis bija mazs, elektrisko tējkannu vēl nebija. Tolaik cilvēki vārīja ūdeni tējkannās uz plīts. Tas bija pilnīgi kas cits. Kannā ielēja ūdeni, uzlika uz plīts un ieslēdza riņķi. Un ūdens uzvārījās. Pavisam vienkārši. Ome un opis atkal ieradušies pieskatīt bērnus. Tifānijai, Maksim un Luīzei gan ir skaidrs, kuram kurš jāpieskata. Tomēr viņi uz brīdi atstāj opi virtuvē vienu pašu, un tā izrādās kļūda!

Marks Uve Klings ir vācu rakstnieks, dziesminieks un satīriķis, kurš raksta bērnu grāmatas, bet brīžos, kad neraksta, izgudro spēles vai arī rada mūziku. Savukārt grāmatas māksliniece Astrīda Henna pēc studijām sākumā strādāja par dizaineri dažādās Hamburgas reklāmas aģrentūrās, tur kādu laiku cīnījās ar skaistumkopšanas līdzekļu un paciņu zupu ražotājiem, līdz viņai tas bija līdz kaklam. Kopš tā laika viņa strādā par ilustratori un zīmē bērnu grāmatas.

Lasiet arī: 

«Vecrīga ir brūnāka par Sabili melleņu laikā!» – bokseris Zutis par migrantiem

Progresīvie mudina Siliņu parādīt sabiedrībai, ka JV vēl arvien vada valdību

«Krievija vienmēr nākusi kā atbrīvotāja!» – apgalvo Medvedevs, Eiropu salīdzinot ar frigidu veceni

Mēness harmonijā ar Marsu – trīs zodiaka zīmēm dzīve pasniegs īpaši retu iespēju

«Viņam Krievija patīk labāk nekā Latvija,» – prokurors par spiegošanā vainoto Ādamsonu

VIDEO | Edvards Strazdiņš publicē jaunu dziesmu, kas pašam varētu kļūt par vienu no mīļākajām