Itālijas vēsturnieks – ekonomists Karlo Čipollo ļoti nopietni pievērsās jautājumam par cilvēka stulbumu. 1976. gadā viņš publicēja eseju “The Basic Laws of Human Stupidity”, kurā sīki aprakstīja cilvēku stulbumu un kāpēc no tā ir jāizvairās. Daudzi pētījumu gadi noveda viņu pie 5 universālu likumu noformulēšanas, kuri strādā jebkurā sabiedrībā. Izrādās, ka stulbums pats par sevi ir daudz bīstamāks, nekā mēs vienmēr esam uzskatījuši.

Pirmais likums

Cilvēks nekad reāli nevar novērtēt, cik daudz idiotu ir  viņam apkārt.

Izklausās ļoti triviāli un snobiski, bet dzīve pierāda, ka tā ir patiesība. Lai arī cik augstu jūs novērtētu kādu cilvēku, jūs vienmēr saskarsieties ar šādām situācijām:

Cilvēks, kurš izskatās pēc gudras un racionālas personas, galu galā izrādās vienreizējs idiots.

Dumji cilvēki vienmēr uzrodas pašā negaidītākajā brīdi, lai izbojātu jūsu plānus.

Otrais likums

Daudzu gadu novērojumi un pieredze pārliecināja mani tajā, ka cilvēki nav vienādi – vieni ir gudrāki, otri nav, un šīm īpašībām jāpasakās dabai, nevis kultūras faktoriem. Cilvēks ir tik pat dumjš, cik rudmatains ruds. Viņš tāds jau ir dzimis un ar izglītību tur nav nekā kopīga. To ir apstiprinājuši vairāki eksperimenti, kas tika veikti starp piecām sociālajām grupām: studenti,  ofisa darbinieki, apkalpošanas personāls, administrācijas darbinieki un pasniedzēji. Kad es analizēju zemākas kvalifikācijas grupu, dumju cilvēku skaits bija lielāks, nekā es biju iedomājies (pirmais likums), un es norakstīju to uz sociālajiem apstākļiem: nabadzība un zema izglītība. Tomēr, kāpjot augstāk pa sociālajām “trepēm”, tieši tādu pašu rezultātu es ieraudzīju starp studentiem un ofisa darbiniekiem, bet vēl interesantāk bija fiksēt tādu pašu rezultātu arī starp profesoriem – nav atkarīgs no tā, izvēlējos es mazu provinces skolu vai arī prestižu universitāti, tāda pati pasniedzēju daļa nebija gudrāka par neizglītotiem cilvēkiem. Es biju tik ļoti pārsteigts par rezultātiem, ka nolēmu testēt intelektuālo eliti  – Nobela laureātus. Ko jūs domājat? Tāds pats procentuāls daudzums kā iepriekš norādīja uz viņu stulbumu.

Otrā likuma ideju ir diezgan grūti pieņemt, bet atkārtoti eksperimenti apstiprina tā nesasniedzamību.

Trešais likums

Muļķis ir tas cilvēks, kura rīcība noved vienu vai cilvēku grupu pie zaudējumiem, turklāt nenesot nekādu labumu sev.

Trešā likuma uzskats ir šāds – cilvēki dalās 4 grupās:  parastie (P), gudrinieki (G), bandīti (B) un muļķi (M).

Kamēr Pēteris veic jebkādu darbību, kas nenāk viņam par labu, toties nāk par labu Valdim, tad viņš ir P grupā. Ja Pēteris dara kaut ko, kas sniedz labumu gan sev, gan Valdim, tad viņš ir G. Ja Pētera rīcība nāk par labu tikai viņam – viņš ir B, un visbeidzot, ja Pētreis rīkojas tā, ka nevienam nav labi, tad pats par sevi saprotams, viņš ir M.

Dumji cilvēki ir bīstami ar to, ka racionāliem cilvēkiem ir grūti iedomāties tāda cilvēka loģisko uzvedību. Gudrs cilvēks var saprast bandīta loģiku, jo bandīts ir racionāls – viņš vienkārši grib dabūt vairāk labumu un tajā pašā laikā nav pārāk gudrs, lai to nopelnītu. Prognozēt muļķa rīcību nav iespējams, tai nav racionālu struktūru.

Ceturtais likums

Muļķi pastāvīgi aizmirst par to, ar ko viņiem nākas sastapties ikdienā, jo darbs ar negudru cilvēku  jebkurā brīdī var pārvērsties par lielāko negaidīto kļūdu.

Cilvēki no P zonas parasti nespēj atmaskot muļķu bīstamību, kas nav brīnums, to reti izdodas atmaskot arī bandītiem un gudriniekiem, jo muļķu klātbūtnē cilvēki atslābinās un gūst baudu no savām intelektuālajām spējām.

Piektais likums

Muļķis – bīstamākais personības tips.

Viņš ir bīstamāks par bandītu.

Protams, ka sabiedrībai no tā nepaliek ne silti ne auksti. Ja visi sabiebrības dalībnieki būtu ideāli bandīti, viņi lēnām nīstu viens otru, bet katastrofas nebūtu nekādas. Šādu piemēru ir viegli saskatīt jebkurā valstī, kur valdība ir korumpēta, bet pilsoņi visu laiku apiet likumus ar līkumu.

Kad uz skatuves iznāk muļķi, pasākums pilnībā maina savu gaitu.

Vēsture apstiprina, ka jebkurā laika periodā progresējošas valsts priekšgalā stāv gudri cilvēki, kuri māk apieties ar aktīviem pamuļķiem.

P. S.: Neaizmirstam, ka šāds uzskats tika publicēts 1976. gadā, un visiem ir tiesības tam nepiekrist. Vai arī? …