Kādā pieticīgā Quezon pilsētas apkārtnē, netālu no pašvaldības bibliotēkas un policijas iecirkņa atrodas vietējais cietums.

Neilgā braucienā no Manilas (atkarīgs no satiksmes), redzama cietuma ēka, kas nav nedz īpaši iespaidīga, nedz īpaši liela. Cietuma kopējā platība ir nedaudz lielāka nekā 2700 kvadrātmetru. Un cietumā šobrīd atrodas vairāk nekā 4000 ieslodzīto. Tiek uzskatīts, ka šis ir visapdzīvotākais “stūris” Filipīnās.

Cietumsargi stāsta, ka cietums vienmēr ir bijis pārapdzīvots, tomēr tikai nesen tas ir kļuvis vēl piepildītāks. Kritiķi uzsver, ka šāds rezultāts bija paredzams, jo prezidents Rodrigo Duterte uzsācis nopietnu karu pret narkotikām.

Apstākļi cietumā ir neapskaužami. Katra telpa ir pārblīvēta ar dzeltenos T kreklos tērptiem vīriešiem. Visi vīrieši, kas atrodas cietumā (60% no tiem par noziegumiem, kas saistīti ar narkotikām), savas dienas pavada stāvot un tupot,  reāli smokot Manilas tveicē.

Ieslodzīto skaits nemitīgi pieaug. Šā gada sākumā cietumā bija teju 3600 ieslodzīto. Septiņu nedēļu laikā, kopš Duterte ieņēma savu jauno amatu, uzsākta valsts “attīrīšana”, un nu skaits pieaudzis līdz 4053.

Quezon pilsētas cietums tika izveidots 1953. gadā, sākotnēji, lai ieslodzītu vien 800 noziedznieku. Tomēr ANO apgalvo, ka cietums nedrīkstētu izmitināt ne vairāk kā 280 cilvēku. Tikai nieka 20 apsargi uz visiem ieslodzītajiem. Ikvienam ieslodzītajam nākas iespiesties šajās cietuma sienās, pievelkot pie sevis plecus un rokas.

Ieslodzītie tiek modināti piecos no rīta un tiek saskaitīti, kas noteikti nav viegli, ja katru dienu jāsaskaita vairāk nekā 4000 cilvēku.

Šeit ir drošāk, nekā uz ielas.

Aleks Beltrans (29 gadi), kurš cietumā ir jau vairākus mēnešus, stāsta, ka ēdiens ir briesmīgs. “Ir neiespējami atrast vietu, kur gulēt, īpaši, ja līst.”

“Dzīve “iekšā” ir daudz grūtāka jaunajiem, “ stāsta Aleks. Viņa līdzbiedrs Romeo Pajho (38 gadi) ir jauniņais un stāstījis, ka viņam bijis bail šeit ienākt. “Šeit nemaz tik briesmīgi nav, tikai trūkst vietas, kur atpūsties un nedaudz privātuma.”

“Šeit es jūtos daudz drošāk, nekā ārā, kur policisti mani jebkurā brīdī var nošaut,” piebilst Aleks.

Daudzi, kas nokļūst “sistēmā” jau no sākta gala ir saistīti ar kādu bandu. Piemēra, “Sique-sique Sputnik” (935 no bandas locekļiem atrodas šajā cietumā), “Commando” (386), “Bahala Na banda” (874) un Batangas pilsētas cietums (740). Tikai ceturtajai daļai no ieslodzīto nav nekāda sakara ar bandām.

Katrai bandai ir savs sektors, kurš norobežots ar krāsainiem gleznojumiem uz sienām, un katru reizi, kad tiek atvesti jauni ieslodzītie, uz tiem tiek vērsti īpaši skatieni.

Ļoti daudzi ieslodzītie varētu doties mājās, bet nevar atļauties drošības naudu, kas var būt tik zema kā 4000 līdz 6000 peso (75 – 114 eiro).

Galvenais policijas priekšnieks stāsta, ka viss, ko amatpersonas darīja narkotiku lietā, notika tik ātri, ka nebija laika domāt par īpašu, jaunu ieslodzījuma vietu. Nebija laika un iespēju paplašināties.

Ik dienas, tikko uzlecot saulei, ārpus cietuma gaida simtiem ieslodzīto ģimeņu, kas vēlas redzēt savus vīrus, brāļus un dēlus. Tiem nākas gaidīt stundām, līdz tiek ievesti iekšā. Jāpiemin, ka šim cietumam nav īpašas apmeklētāju telpas; apmeklētāji pulcējas vienuviet ar ieslodzītajiem. Apmeklētāji tiek marķēti ar īpašām atpazīšanas zīmēm, lai būtu atšķirami.

Kaut arī apmeklētāji tiek īpaši pārmeklēti, joprojām cietumā parādās nelikumīgas preces, galvenokārt narkotikas. Vispopulārākā narkotika Filipīnās ir “shabu”, vietējais nosaukums metamfetamīnam.

Trīsstāvīgas gultas.

Kopmītnēs, kuras sauc par “barangays”, ieslodzītie ir atstāti savā vaļā, lai atrastu vietu, kur gulēt. Dvieļi un krekli tiek izmantoti par aizkariem. Pat dažādi dēļi tiek izmantoti par aizslietņiem, lai vismaz kaut nedaudz iegūtu privātumu. Tomēr tas ir visai neiespējami šādās pārpildītās telpās.

Teju 19 kvadrātmetru lielā telpā atrodas aptuveni 85 ieslodzītie. Citā, nedaudz lielākā atrodas 131 ieslodzītais. Taču oficiāli vieta paredzēta vien 31 cilvēkam.

Gultas atrodas trīs stāvos, un nereti iespējams redzēt, ka ieslodzītie guļ arī zem gultām, lai tikai būtu vieta, kur nosnausties. Un viņiem pat nav tādas kā komforta sajūtas, ka šis ir tikai pagaidu variants. Tiesu sistēma šeit strādā gliemeža ātrumā.

Bezgalīgas gaidas.

Amena Tara Jence savu vīru, kurš cietumā ir jau vairāk nekā sešus gadus, apciemo sešas reizes nedēļā. Šobrīd viņš atlabst no insulta. Amena stāsta, ka šeit ir tāds karstums, ka vīrieši vienkārši mēdz pakrist un vairs nepamosties. Viņas vīram oktobrī paredzēta kārtējā noklausīšanās, taču abiem ir sajūta, kam tam visam nav redzams gals. “Šeit nav taisnīguma,” stāsta Amena.

Otrā stāva “mērs” Ramons Go – ieslodzītais, kas atbildīgs par 900 citiem ieslodzītajiem – cietumā atrodas jau 16 gadus. Viņš ir viens no tiem, kas sagaidījis tiesu. Apsūdzēts policista slepkavībā kāda reida laikā. Tikai pirms nedaudz vairāk nekā diviem gadiem viņam beidzot piesprieda sodu, kuru viņš bija gaidījis vairāk nekā desmit gadus.

No jūnija veikti tūkstošiem arestu, kas saistīti ar narkotikām, un ieslodzīto skaits krasi pieaug. Ieslodzītajiem vien atliek gaidīt, kad atkal varēs atgūt brīvību.

 

Saistītās tēmas: cietumsFilipīnasnarkotikaspārslogotība

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube