Ja vēlaties uzzināt, cik “uzpūstas” izskatās ēdienu porcijas, tad neejiet uz lielveikaliem, ejiet uz antikvariāta veikaliem. Tur jūs varat redzēt, kā mazi šķīvīši pārvērtās lielos.  Agrāk pusdienu šķīvji vairāk atgādināja bļodiņas.

Atgriežoties uz savu moderno virtuvi, tu ieraudzīsi, kā ar laiku viss ir neapstrīdami palielinājies. Tā šķīvis ar 28 cm diametru kļuva par normu tajā laikā, kad vēl 20. gadsimta 50. gados par normu uzskatīja 25 cm. Protams, tas fakts, ka mēs ēdam no lielākiem šķīvjiem, nenozīmē, ka mēs apēdam vairāk nekā vajag. Tomēr biežāk tā arī notiek.

Psihologs Braiens Vansinks  savos eksperimentos ir pierādījis: tu vari cerēt uz savu sātīguma mēru, tomēr lielāka izmēra šķīvji visticamāk liks apēst daudz vairāk. Ar lielu karoti tu noteikti paņemsi vairāk saldējuma, nekā ar mazu, bet īsā, platā glāzē ieliesi vairāk sulas.

Tā ir kontrasta izmēra ilūzija: salīdzinājumā ar lieliem šķīvjiem, šķiet, ka ēdiena tajos ir mazāk, un mēs neapzinoties liekam vēl, kamēr tas proporcionāli piepilda šķīvi. Galvenā šādu “virtuvju lamatu” problēma ir tāda, ka mums liekas, ka mēs pret to esam aizsargāti.

Imunitāte pret lielām porcijām

Īstenībā vienīgie cilvēki ar imunitāti pret lielām porcijām ir bērni.  Līdz 3-4 gadiem visiem bērniem piemīt apskaužama īpašība – neapēst porciju līdz galam, kad viņiem iestājas sāta sajūta. Vēlāk bada regulēšanas prasme pazūd, un dažiem cilvēkiem nesanāk to apgūt vispār. Tas ir kulturāls fenomens, ko var novērot no Londonas līdz Pekinai.

Kādā pētījumā zinātnieki no ASV secināja: kad trīsgadīgam bērnam piedāvā mazas, vidējas un lielas makaronu porcijas, viņi vienmēr apēd vienādu daudzumu. Savukārt piecgadīgi bērni apēd daudz vairāk, kad viņiem piedāvā lielo porciju.

Pasaulē, kurā vienmēr ir ēdiens, daudzi no mums kļuva līdzīgi Alisei “Brīnumzemē” – mūs pārvalda pīrādziņi, uz kuriem rakstīts “ apēd mani”  un pudeles , kas saka “izdzer mani”. Problēma ir tāda, ka mums liek ēst vairāk un vairāk.

Kā mainījās ēdiena izmērs

2013. gadā Britu fonds, kas nodarbojas ar sirds slimību problēmām, publicēja atskaiti pat to, kā mainījās ēdiena izmērs Lielbritānijā no 1993. gada. Ja kādreiz parasts mafins vidēji svēra 85g, tad 20 gadus vēlāk bija grūti atrast mafinu ar svaru vismaz 130g. Jau gatavie ēdieni arī ir “izauguši” savos izmēros. Piemēram, pīrāgs ar vistu kļuva lielāks par 49%, bet kartupeļu sacepums ar gaļu  gandrīz divtik ( no 210g līdz 200g).

Tādā vidē ir grūti nepārēsties, un stāsts pat nav par izturību. Psihologi saka, ka jebkurš cilvēks vēlas novest lietu līdz galam. Ja lietu skar ēdiens, tad tas ir jādara īpaši apzinīgi: jo lielāka porcija, jo vairāk jāapēd.

Mums liekas, ka porcija ir kaut kāda daļa no kaut kā, neatkarīgi no izmēra.  Pat ja tā ir vienas picas šķēle, kas satur 2 000 kcal.

Rekomendētās porcijas reālajā dzīvē

Laikā, kad porcijas kafejnīcās un restorānos kļūst lielākas, rekomendētās porcijas no ātri pagatavotiem groziem ir nesalīdzināmi mazas. Lielākai sauso brokastu daļai  rekomendējams mērs ir 30g. Ieteicamā kukurūzu pārslu deva ir tikai 17g.  Sešpadsmitgadīgam pusaudzim tas burtiski ir “uz viena zoba”. Pieaugušiem vajag daudz vairāk.

Kad 2013. gada pētījumā pieaugušos palūdz piepildīt bļodu ar kukurūzas pārslām, 88% iebēra vairāk nekā 30g. Vidējais rezultāts – 44g.

Problēma ar izmēriem vairāk ir saistīta ar kulināro tradīciju zaudējumiem. Tā, piemēram, Lielbritānijas veselības ministrija ziņo, ka ideāla brokoļu porcija ir 2 ziedkopas, bet ziedkāpostu – 8. Piekritīsi, ka vakariņām tas būtu par maz? Tomēr aptauja, kas tika veikta starp cilvēkiem gados Dienvidkorejā, nodemonstrēja diezgan augstu gatavošanas tradīciju ietekmi.  Gandrīz visi korejieši piekrita tam, ka balto rīsu porcijai ir jābūt vidēji 75g, saldo kartupeļu – 120g, spinātu – 40g.

Bez līdzīgiem kopējiem standartiem mēs paliekam rūpniecības pārtikas varā. Lielas konkurences dēļ pārtikas kompānijām ir divas stratēģijas. Pirmā – pārdot mazākas porcija  par lielāku cenu. Otrā – izplatītākā – mēģināt pārdod vairāk ēdiena.

Mūsu problēma ar porcijām slēpjas te: nevienam nepatīk jēdziens “mazāk”. Mēs no bērnības pierodam pie pilnām glāzēm un galdiem. Vieglākais veids, kā risināt šo problēmu mājas apstākļos – izmantot mazākus šķīvjus.

Pareizais porcijas izmērs

Pagājušā gadā zinātnieki no Kembridžas Universitātes veica eksperimentu vietējā bārā. Parasto glāžu vietā (300ml) vīnu izsniedza lielākajās glāzēs (370ml). Standarta vīna porcijas (175g) pārdošanas ienākums pakāpās līdz 9%. Lielo glāžu dēļ cilvēkiem likās, ka viņi dzer mazāk nekā ierasts, tāpēc viņi dzēra vīnu ātrāk.

Pētnieki cer, ka valdība pievērsīs uzmanību līdzīgu eksperimentu rezultātiem un kaut kādā mērā sāks rīkoties lielo porciju mazināšanas ziņā. Tomēr pats pētījums radīja pretēju efektu: tagad šajā bārā vīnu pārdod lielajās glāzēs.

Uztura eksperta viedoklis

Džeiss Reiners (Jay Rayner). Britu žurnālists, rakstnieks, televīzijas seja, restorānu kritiķis 

“Mana pieeja porciju kontrolē – absolūts mantojams. Es pārņēmu to no saviem vecākiem. Viņi auga nabadzībā Otrā pasaules kara laikā, kad bija ēdiena deficīts. Tāpēc, kad viņi paaugās un izveidoja ģimeni, galds mājās vienmēr bija pilns.  Tāda bija ebreju tradīcija – gatavot ciemiņiem vairāk nekā vajag, kas izplatījās to ebreju vidū, kuri neinteresējas par reliģiju un dīvainām diētu tradīcijām.  Kaut kur DNS paliek nospiedumi, ka rīt var atbrauks Kossaksi un jums nāksies viņus ar kaut ko cienāt, un kurš to lai zina, varbūt garām ies Rozenbaumi, kurus arī vajadzēs ar kaut ko pabarot.

Mana māte uzskatīja, ka, ja mājās ir pietiekami tikai ģimenes locekļiem – ēdiena nav gana daudz.  Un es arī izjutu līdzīgas domas. Es brīvi paziņoju, ka man nav ne mazākās nojausmas, kā noteikt normālu porcijas izmēru. Kad vajag pagatavot pusdienas no dažādām sastāvdaļām, teiksim , katram cūkas karbonādi  vai zivs fileju, es sāku uztraukties – jo nav nekādas jēgas gatavot vairāk, nekā ieradušos cilvēku skaits. Man labāk patīk, kad porcijas izmēru var izvēlēties patstāvīgi – kad gatavo, piemēram, sautētus dārzeņus, ragū vai makaronus.  Vari būt pārliecināts, ka daļa no ēdiena paliks pāri. Un, ja es mācētu kontrolēt sevi ēdiena ziņā, tad no manis iznāktu labs restorānu kritiķis.”

Ierastā Džeisa diena

Brokastīs parasti viena porcija ar musli, jogurtu vai pienu. Kafijas tasīte ( ar pienu, bez cukura), pēc tās parasti seko otra. Pusdienās es ēdīšu ceptas vistas pārpalikumus un salātus. Ja nejūtos formā, tad tostu ar sieru. Vakariņās es parasti gatavoju kaut ko līdzīgu taizemiešu karijam, kas gatavots no četrām vistu krūtiņām, ziedkāpostiem un zaļajiem zirnīšiem. Tas tiek pasniegts ar rīsiem. Es gatavoju pārāk daudz, tāpēc vakariņu daļā dodos uz ledusskapi. Ja es gribu vakarā iedzert, tad tie būs trīs 175ml baltā vīna glāzes. Ja esmu izdzēris vīnu, tad apēdīšu arī saldējumu. Kaut kas viens vienmēr velk aiz sevis citu.

Secinājums

Trauki kļūst lielāki. Porcijas kļūst lielākas. Mēs ēdam pārāk daudz. Tas ir izdevīgi ražotājiem, bet nav izdevīgi mums. Vienīgā iespēja kā to labot – iemācīties kontrolēt optimālo ēdiena daudzumu. Labāk atstāj uz rītdienu, nevis piestūķē organismu ar bezjēdzīgiem pārpalikumiem.

Avots