Reiz dzīvoja zēns, kurš visu laiku zaudēja savaldīšanos. Zēna tēvs vēlējās pārmācīt dēlu un iedeva viņam maisu ar naglām. Viņš teica: “Ikreiz, kad tu zaudēsi savaldīšanos, ienaglo vienu naglu koka sētā.”

Pirmajā dienā zēns ienagloja 37 naglas koka sētā. Viņš bija ļoti dusmīgs. Nākamajās nedēļās zēns iemācijās nomierināties un naglu daudzums, ko viņš ienagloja sētā, būtiski samazinājās.

Nepagāja ilgs laiks, līdz zēns saprata, ka vieglāk ir nomierināties, nekā naglot naglas koka sētā. Pēc kāda laika pienāca diena, kad zēns nezaudēja savaldīšanos ne reizi un kļuva tik lepns, ka nevarēja vien sagaidīt, kad par to pastāstīs savam tēvam. Taču tēvs ierosināja, ka tagad par katru dienu, kad zēns spēs noturēt savaldīšanos, viņam jāizrauj ārā viena nagla.

Pagāja vairākas nedēļas… Taču pienāca brīdis, kad zēns lepni varēja izstāstīt tēvam, ka visas naglas beidzot ir izrautas. Tēvs paņēma dēla roku un aizveda viņu līdz sētai: “Dēls, tu esi izdarījis labu darbu,” viņš smaidot teica, “bet paskaties uz caurumiem uz sētas… Tā nekad vairs nebūs tāda, kā pirms tam”. Dēls turpināja uzmanīgi klausīties, jo tēvs turpināja: “Kad tu ko saki dusmu iespaidā, tu atstāj rētas, tādas pašas kā šīs. Un ir vienalga, cik reizes tu teiksi “Piedod”, rētas tāpat paliks turpat.”

Ja tev šis raksts šķita vērtīgs pārdomām, tad padalies ar saviem draugiem un tuvajiem cilvēkiem.