Facebook” lietotājs James Kristaps savā profilā dalījās ar vakardien piedzīvoto, kas neatstāja vienaldzīgu, lai neteiktu vairāk…

Ap plkst. 18:15 puisis devās caur vienu no Teikas daudzdzīvokļu namu pagalmiem, neko nedomādams, viņu pārsteidza skaļš sauciens: “Eu, es atvainojos!” Sauciens nācis no turpat blakus noparkotā neatliekamās medicīniskās palīdzības busiņa. Puisim klāt piesteidzies feldšeris: “Vai vari, lūdzu, palīdzēt?” Uz puiša jautājumu: “Kā tieši?” – saņēmis atbildi, ka no 5. stāva esot jāpalīdz nonest cietušais. Feldšeris esot kopā ar divām meitenēm un viens nespēšot to izdarīt.

Pa ceļam uz dzīvokli, feldšeris atvainojies par tādu uzrunu un skaidrojis, ka šajā stundā un rajonā bieži cilvēki nav sastopami. Uzturot sarunu, puisis jautājis, kādēļ tad saliktas tādas maiņas, uz ko mediķis atbildējis, ka neviens jau pa 350 eiro mēnesī nevēlas staipīt slimniekus. “Mēs te puse esam brīvprātīgie, kam tas nav darbs, bet sirdslieta.”

Uzejot dzīvoklī, priekšā stāvējušas divas jaunas un smalkas ārstes un 90 gadus vecs kungs. “Nonesām cietušo, ar feldšeri paspiedām viens otram roku, cietušais pamāja man ar galvu, un es ar ļoti divdomīgām sajūtām devos tālāk. Jā, it kā palīdzēju, malacis, uzsitu sev pa plecu, +10 karmai, viss kārtībā. Bet, nu, atvainojiet, piedodiet…”

Jauneklis pēc šāda piedzīvotā bija visai lielā neizpratnē un šokā: “Kas notiek mūsu valstī? Vai tas ir normāli, ka neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, atrodoties izsaukumā, glābjot cilvēku, ir jāmeklē palīdzība uz ielas?”

Kā informē puisis, tad šajā gadījumā cietušajam nebija dzīvības draudu un feldšerim bija pietiekami daudz laika, lai uzmeklētu palīdzību.

“Bet, ja situācija būtu kritiska? Ok, es pieņemu, ka kritiskā situācijā viņi pa trijiem, ņemot palīgā cietušā meitu, pa četriem, to opi būtu dabūjuši līdz busiņam. Bet vai sievietēm, ārstiem tas ir jādara? Kāda var būt cena šādai situācijai kritiskā brīdī, kad no minūtēm var būt atkarīga cilvēka dzīvība?
Mēs daudzi sevi uzskatām par patriotiem, mēs dzīvojam savā valstī, mums ir sava nacionālā identitāte, par ko mēs tik ļoti lepojamies. Mums ir ģimenes, radi, draugi, mājas, daba, jūra, viss tas, ko mēs tik ļoti mīlam. Tas viss veido mūsu valsti, Latviju, ko mīlam. Taču tādās situācijās, kā es aprakstīju, tu saproti, cik mūsu mīļā valsts ir iepuvusi no iekšas.”

Viela pārdomām…


Avots

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube