Iepazīstieties ar Normu Bastidu, 48 gadus vecu divu bērnu māti, kura piedalās ultra maratonā pāri Namībijas tuksnešiem un skrējusi dubultmaratonu ledusaukstajā Arktikas tundrā.

“Es cenšos pret sevi būt tik laba, cik vien spēju,” stāsta Bastida. “Jo pasaule pret mani ne vienmēr bijusi tik laba.”

Katrs skrējējs no šīs aktivitātes iegūst kaut ko konkrētu – sirds un asinsvadu veselību, stresa samazināšanu vai svara kontroli. Bet Basida dodas trasē tādēļ, lai atbrīvotu savu prātu no pagātnē piedzīvotā.

“Tas mani izsmeltu, ja katru dienu atgrieztos pie šīm emocijām,” skaidro Bastida.

Bastida ir viena no tām sievietēm, kas bijusi sieviešu tirdzniecības upuris. Pēc tam, kad no šīm šausmām izbēgusi, viņa apprecējās un pārcēlās uz Vankūveru Kanādā. Taču viņa sāka lietot alkoholu un galu galā viņas laulība saira. Bastida atklāja, ka skriešana viņai ir labākais veids, kā mazināt stresu un lai vieglāk spētu tikt galā ar to, ko bija piedzīvojusi verdzībā. Vien pēc nieka sešu mēnešu treniņa viņa kvalificējās iespaidīgajam Bostonas maratonam.

Bastida ir dzimusi 1967. gada pirmajā novembrī, Meksikā. Kad viņai bija vien 11 gadi, nomira viņas tēvs, tad arī sākās visas problēmas. “Viss kļuva slikti ārkārtīgi ātri. Mammai bija vienai jātiek galā ar 5 bērniem,” atceras Bastida. “Mēs visi strādājām, pat bērni.”

Tā vietā, lai palīdzētu, izrādās, ka viņas ģimenes locekļi viņas vājumu izmantoja savā labā. “Mans onkulis, kurš bija akls un es vienmēr par viņu mēdzu rūpēties, mani izvaroja”, atklāj Bastida. Pāri darījumi turpinājās ilgu laiku, un tas viņu ietekmēja līdz sirds dziļumiem.

Pēc vairākiem gadiem Bastidai piedāvāja modeles darbu Japānā. Tad viņai bija vien 19 gadu, un viņa bija ārkārtīgi skaista. “Atceros, ka māte baidījās, bet viņa zināja, ka nevar mani apturēt, jo zināja, ka tā mums, iespējams, ir vienīgā iespēja izdzīvot.” Tomēr tā nebija. Pēc ierašanās Japānā viņai atņēma pasi un ieslēdza istabā. “Nebija ne modeles darba, ne atlases, nekā, tā vietā atklājās, ka es un vēl citas meitenes, tikām pārdotas augstākajam solītājam Tokijā. Viņš bija ārkārtīgi svarīga persona, un galu galā kļuvu par viņa īpašumu.”

Nesaprotot japāņu valodu, Basida bija pilnīgā slazdā. “Viņai atņēma jebkādu iespēju parūpēties pašai par sevi. Es pat neredzēju, kas mani šurp atveda,” atminās Bastida.

Kad tika jautāts, kādēļ viņa nebēga vai necentās sazināties ar ģimeni, viņa skaidro: “Man bija parāds par to, ka mani atveda šeit uz Japānu, par dzīvošanu, par visu. Man tas bija jāatdod un manai ģimenei diemžēl tādas naudas nebija. Un griezties pie policijas nebija jēga, jo mani jau uztvēra par prostitūtu, un tādas šeit neviens neņem par pilnu.”

Tomēr viņa skaidro, ka pēc vairākiem vardarbībā piedzīvotiem gadījumiem, viņa griezās pie policijas. “Mani sazāļoja, sita un izvaroja. Kad stāstīju to policijai, tie nelikās ne zinis. Tie teica, ka esmu bijusi slikta meitene, jo strādāju bārā, tādēļ esmu to pelnījusi.”

Pēc vairākiem gadiem viņai izdevās izbēgt ar vietējā klostera palīdzību. Vēlāk viņa apprecējās un pārcēlās uz Kanādu. Kauna pārņemta, jau Japānā viņa sāka dzert, jo tas bija vienīgais veids, kā mazināt sāpes. Pēc izbēgšanas atkarība nezuda, viņa zaudēja darbu un vīru, paliekot viena ar bērnu.

Lūzuma punkts pienāca brīdī, kad viņas vecākajam dēlam atklāja dereģeneratīvu slimību, kas liedza viņam dienas gaismu. “Tā vien likās, ka neizbēgšu no savas pagātnes,” stāsta Bastida.

Sapratusi, ka viss ir jālabo, viņa pievērsās sportam – peldēšanai, skriešanai. “Pēc sešu mēnešu pievēršanās tam, sapratu, ka viss beidzot atrisinās, atradu jēgu, sakārtoju dzīvi, un sapratu, kā Japānā piedzīvotās sāpes izlikt citur, nevis alkoholā.”

Tagad Bastida veiksmīgi iedvesmo visas pasaules sievietes. “Lai veiksmīgi to spētu darīt, nedrīkstu aizmirst to, ko piedzīvoju. Tā visa izjušana ir kā lāsts, tomēr tādā veidā izglītoju citas sievietes.”

Jāpiemin, ka Norma Bastida ir viena no sievietēm, kas pārspējusi triatlona pasaules rekordu!