Iespējams, kategorijas “ homoseksuāls” un “heteroseksuāls” ir tikai sociāls izgudrojums, un nākotnē mums vairāk nebūs nepieciešamības pēc tā, spriež BBC Future publicists.

 

Vēl pirms 100 gadiem heteroseksualitātes izpratne, kā mēs to saprotam tagad, ievērojami atšķīrās.

Tas, kā mainījusies mūsu izpratne par šo terminu, var daudz ko pateikt par mūsdienu svārstībām noteiktās dzimuma priekšrocībās.

Dorlenda 1901. gada medicīnas vārdnīcā heteroseksualitāte definēta kā “nenormāla vai perversa tieksme pēc pretējā dzimuma”.

Divas desmitgades vēlāk, 1923. gada Mriama-Vebstera vārdnīca nedaudz sašaurināja nozīmi – “slima seksuāla kaislība pret vienas personas pretējo dzimumu”.

Un tikai 1934. gadā heteroseksualitāte tika pie apzīmējuma, kā mēs to saprotam tagad: “Seksuālas vēlmes izrādīšana pretējā dzimuma personai; normāla seksuāla orientācija.”

Pirms vairākiem gadiem internetā parādījās video, kura autors jautāja garāmgājējiem, vai pēc viņu domām homosekusalitāte ir iedzimta. Atbildes bija dažādas, taču daudzi atzīmēja, ka tas ir sajaukums starp dabas faktoriem un audzināšanu.

Tad sekoja noteicošais jautājums: “Kad jūs nolēmāt kļūt par heteroseksuālu cilvēku?”

Tad cilvēki ātri piekrita reportiera viedoklim: laikam tomēr ar homoseksuālu orientāciju tāpat kā ar heteroseksualitāti piedzimst.

Autors un eksperimenta dalībnieki, šķiet, paredzēja, ka jebkura orientācija ir sava veida neapstrīdams fakts, kas neprasa nekādus paskaidrojumus.

Par homoseksuālo identitāti ir uzrakstītas daudzas grāmatas, un nevienu nepārsteigs ar paziņojumu, ka homosekusalitātes ideja ir ienākusi kultūrā noteiktā cilvēces vēstures momentā.

Taču nezin kāpēc mēs ļoti maz zinām par to, ka līdzīgā veidā uz pasaules ir parādījies arī jēdziens heteroseksualitāte.

Tam ir daudz iemeslu, starp kuriem ir gan reliģiozie aizspriedumi, gan homofobija.

Taču īstenībā atbilde uz jautājumu, kāpēc mēs nekad neaizdomājāmies par “heteroseksualitātes” izcelšanos slēpjas tajā, ka šī parādība ir dabīga. Normāla. Nav nepieciešamības apšaubīt to, kas vienmēr ir bijis “pats par sevi”.

Taču heteroseksualitāte neeksistēja vienmēr. Turklāt nav nekāda pamata uzskatīt, ka šis jēdziens uz mūžiem paliks kultūrā.

 

Kad heteroseksualitāte nebija norma?

Pirmais, kas it kā atspēko uzskatu par mākslīgu heterosekusalitātes jēdzienu – arguments par vairošanos.

Liekas tikai acīmredzami, ka seksuālais akts starp diviem pretējiem dzimumiem eksistē tik ilgi, cik eksistē cilvēce, savādāk – kā vispār mēs izdzīvojām?

Taču tādi argumenti liek domāt, ka heteroseksualitāte ir tas pats, kas reproduktīvais dzimumakts.

Īstenībā tas tā nav.

“Seksam nav vēstures,” raksta netradicionālās orientācijas pētītājs Deivids Galperino. “Jo tā ir organisma funkcija.”

Savukārt seksualitāte no cita aspekta ir kā kultūras produkts, un tāpēc tam ir vēsture. Citiem vārdiem sakot, sekss ir neatņemams daudzu sugu eksistēšanas elements, bioloģiskā funkcija.

Bet tas, kā seksuālos aktus dēvē un kādās kategorijās tos dala – ir vēsturiski, kam jābūt izpētītam.

 

 

Oskara Vailda process, kurā viņu apvainoja rupjās nepiedienībās, tiek uzskatīts par lūzuma punktu homoseksuālās identitātes izveidē.

 

 

Seksuālie instinkti eksistē visā dzīvnieku pasaulē (un tas ir sekss). Taču noteiktā brīdī cilvēki sāka pievērst tiem īpašu uzmanību (tā jau ir seksuālā orientācija). Kad mēs runājam par heteroseksualitāti, mēs domājam otro.

“1868. gadā nebija ne heteroseksualitātes, ne homoseksualitātes,” saka Hanne Berk pētījumā “Pārsteidzoši īsa heteroseksualitātes vēsture”.

Cilvēkiem varbūt vienkārši nebija ienācis prātā noteikt vienam otru pēc seksuālo attiecību tipa.

Protams, atšķirās seksuālā uzvedība, daži tās veidi bija aizliegti. Taču akcents vienmēr bija vērsts uz aktu, nevis uz cilvēku.

Kas tad ir mainījies? Valoda.

1868. gadā ungāru žurnālists Karls Maria Kertbenijs izdomāja četrus terminus seksuālās pieredzes aprakstīšanai: heteroseksualitāte, homoseksualitāte un vēl divi, tagad aizmirsti – masturbācija (monoseksualitāte) un heterogenitāte.

Literatūrā termins “heteroseksualitāte” pirmo reizi parādījās 1880. gadā. 1889. gadā vārdu pirmo reizi iekļāva seksuālo traucējumu katalogā “Psychopathia Sexualis”.

Jāsaka, ka ar terminu “normāls” ļaunprātīgi manipulēts tiek visā vēsturē. Savā laikā par normālu lietu uzskatīja arī verdzību un genocīdu.

 

Karls Marija Kertbenijs. Wikipedia

Ilgi, pirms dzimumaktus sāka dalīt heteroseksuālos un homoseksuālos, rietumu pasaulē valdīja cita pozīcija – ir vai nav tie saistīti ar dzimstību.

Bībele, piemēram, nosoda homoseksuālas attiecības tā paša iemesla dēļ, kādēļ aizliedz masturbāciju – par bezjēdzīgu sēklas zaudējumu.

Un kaut gan šo ideju vienmēr ir aktīvi propagandējusi katoliskā baznīca un citas kristīgās konfesijas, tās saknes nav ebreju vai kristiešu svētajos rakstos, bet gan stoicisma filozofijā.

Stoiķi uzskatīja, ka iekšējā miera dēļ cilvēkam ir jāierobežo savas emocijas un vēlmes, tajā skaitā arī seksuālās. Viņi uzstāja, ka seksam jāpilda tikai reproduktīvā funkcija.

 

Pāreju no reproduktīvā instinkta līdz erotiskai vēlmei ir grūti izvērtēt, jo tā nosaka mūsdienu rietumu uzskatus par seksualitāti un seksuālo orientāciju.

 

Atziņa, ka dzimuminstinkts bāzējas erotiskajās vēlmēs, kļuva par revolūciju seksa izpratnē. Tā lika pamatu pārejai no heteroseksuālās 1923. gada “pataloģijas” līdz 1934. gada “normai”.

 

 

Sekss lielpilsētā

Idejas un vārdi – bieži sava laika produkti. Kā pārliecina Hanne Blank, jēdziens heteroseksualitāte sāka attīstīties ar vidējās klases pieaugumu.

XIX gadsimta beigās  Eiropas un Ziemeļamerikas pilsētu iedzīvotāju skaits sāka ātri augt. Cilvēki, kuri pārcēlās uz lielpilsētām, atnesa sev līdzi arī savas seksuālās perversitātes – prostitūciju, viendzimuma attiecības un tā tālāk. Vismaz tā tika uzskatīts.

Ciemos un mazās kopienās, kur visi viens otru labi pazina, kontrolēt tādu uzvedību bija nedaudz vieglāk.

Pilsētas dzīves anonimitāte izraisīja “amorālas” seksuālas uzvedības pieaugumu.

Tā kā reliģijai vairs nebija iepriekšējās ietekmes uz sabiedrību, parādījās jaunas kontroles sistēmas nepieciešamība.

Vidējā klase, kas strauji auga, vairs nevarēja uzskatīt novirzi no normālās seksualitātes  (heteroseksualitātes) par grēku ( reliģiskajā nozīmē) un izdomāja morālās degradācijas jēdzienu.

Wikimedia

 

 

Tas bija pats sliktākais vērtējums, ko tajā laikā varēja saņemt cilvēks. Degradācija kļuva par pretēju jēdzienu sociālam darvinismam.

Ja reproduktīvajam seksam bija noteicošā loma izdzīvošanā un evolūcijā, novirze no šīs normas kļuva par sabiedrības eksistēšanas draudu.

Tā laika eksperti uzskatīja, ka tādas novirzes var ārstēt, ja, protams, atklāj tās agrā stadijā.

Taču pirmais, kurš sabiedrībā sāka runāt par seksualitāti, bija Zigmunds Freids.

Austrijas psihoterapeits bija pārliecināts, ka par heteroseksuāliem nedzimst, bet kļūst.

Freidam heteroseksualitāte bija sasniegums – visu bērnībā veiksmīgi izieto etapu rezultāts.

Ja var ticēt Freidam, ceļš līdz heteroseksuālai “normalitātei”  sliecās caur incestu – bērna seksuālā vēlme virzīta uz vienu no pretējā dzimuma vecākiem, kā arī vēlme nogalināt otru – konkurentu.

 

Heteroseksualitātes nākotne

Šis dalījums paliek arī līdz šim. “Neviens nezina, kāpēc mums ir jānodala heteroseksualitāte no homoseksualitātes,” 1984. gadā rakstīja Vendels Rikets, “Homoseksualitātes bioloģiskais pētījums” autors. “Šķiet, tikai tāpēc, ka mēs esam pārliecināti, ka tāds jēdzienu nošķīrums eksistē.”

Un neskatoties uz to, ka tāda nodalīšana ir kā mūžīgs un neizbēgams dabas faktors, īstenībā tas tā nav.

Tas ir tikai jēdziens, ko izgudroja cilvēce visai nesen sarunām par to, ko mums nozīmē sekss. Tā ir tikai sociāla konstrukcija.

Un kā jums teiks jebkurš franču filozofs vai bērns ar Lego komplektu, viss, kas jebkad ir bijis uzkonstruēts, tikpat viegli var būt dekonstruēts.

Ja heteroseksualitāte pagātnē neeksistēja, tai nav obligāti jāeksistē nākotnē.

Homoseksuālas uzvedības iemesli pētniekiem nav zināmi, taču ir skaidrs viens – “homoseksuāla gēna” nav.

Kādreiz heteroseksualitātes ideja bija nepieciešama, jo cilvēkiem vajadzēja izprast, kas viņi ir un kāpēc ir tādi, kā arī aizstāvēt savas identitātes tiesības.

Līdz mūsdienām Zemes vēsturē cilvēce izdzīvoja, tikai pateicoties reproduktīviem sakariem. Vēl pirms 100 gadiem sabiedrība veltīja tam īpašu nozīmi, jo, rūpējoties par mūsu vides saglabāšanu, centās slavēt šādu attiecību veidu.

Taču pasaule ir ļoti stipri mainījusies. Tādas tehnoloģijas kā pirmsimplantācijas ģenētiskā diagnostika un EKA attīstās un uzlabojas.

Pirmajam cilvēkam, kurš dzima ar EKA palīdzību, pagājušajā gadā palika 25 gadi.

Vairāk par 5 miljoniem bērnu parādījās pasaulē, pateicoties apaugļošanas tehnoloģijai.

Heteroseksualitāte zaudē savas pozīcijas arī no sociālā skatpunkta. Ja kādreiz homoseksuālas attiecības izraisīja skaļus skandālus, tad tagad pasaulē daudz biežāk  pārsteidz tradicionālās orientācijas  politiķu un slavenību intrigas.

 


Foto:chinaoilpaintinggallery/ Anrī de Tulūzs-Lotreks

Avots: BBCfuture

Saistītās tēmas: HomoseksualitāteOrientācija

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube