Jau pavisam drīz Ministru kabinets lems par Latvijas valsts kā akcionāra rīcību uzņēmumos Latvijas Mobilais Telefons (LMT) un Lattelecom. Pastāv risks, ka lēmums tiks balstīts KPMG ieteikumos, kas idealizē uzņēmumu apvienošanu, ignorējot vai noklusējot, ka apvienošanas rezultātā šiem uzņēmumiem var nākties atdalīt stratēģisku infrastruktūru, kas bīstamo seku dēļ salīdzināma ar “gaļas gabala izraušanu no miesas”.

Viens no visbiežāk dzirdamajiem argumentiem, vētījot apvienošanās iespējamās priekšrocības, ir atsauce uz Eiropā it kā bieži novērojamu telekomunikāciju uzņēmumu apvienošanās tendenci. Taču nav skaidrs, kādēļ publiski netiek runāts par divām ļoti būtiskām lietām. Pirmkārt, tik bieži pieminētā Eiropas valstu tendence konsolidēt telekomunikāciju uzņēmumus lielākoties ir novērojama vienas uzņēmumu grupas ietvaros. Tā visbiežāk ir vienkārša uzņēmumu reorganizācija,  kuras laikā no divām juridiskām personām tiek izveidota viena. Otrkārt, publiskajā komunikācijā nekas nav dzirdams par to, ka cita veida lielo uzņēmumu apvienošanās no konkurences iestāžu puses tiek vērtētas pretrunīgi un darījumi lielākoties tiek atļauti vien ar bargiem saistošajiem nosacījumiem.

Neizbēgamās apvienošanās sekas – uzņēmuma daļas, infrastruktūras vai klientu bāzes zaudēšana

Gadījumos, ja uzņēmumu apvienošanās rezultātā rodas vai nostiprinās dominējošais stāvoklis, Konkurences padome ir tiesīga atļaut šādu uzņēmumu apvienošanos pie nosacījuma, ka izvirza uzņēmumiem kādu no divu veidu nosacījumiem. Tie ir – uzvedību koriģējošie nosacījumi (piemēram, noteiktu laiku patērētājiem nodrošināt pietiekamu izvēli kādā noteiktā jomā) vai uzņēmumu struktūru mainošie nosacījumi (liek pārdot vai atteikties no kāda būtiska biznesa).

LMT un Lattelecom gadījumā izpildās likumā minētais negatīvais scenārijs. Turklāt ir skaidrs, ka, ņemot vērā augsto tirgus koncentrāciju, respektīvi nelielo konkurentu skaitu Latvijas telekomunikāciju tirgū, mazāk sāpīgie jeb uzvedību koriģējošie nosacījumi netiks izvēlēti. Gan Eiropas Komisijas, gan Konkurences padomes ieskatā tie atzīti par neefektīviem, ja apvienojas ekonomiski giganti.

Lai gan cilvēku dabā nav mācīties no citu kļūdām, domājot par iespējamo abu uzņēmumu apvienošanu, akcionāriem būtu vērts apsvērt darījuma iespējamās sekas un bez konsultantu radītās eiforijas palūkoties uz citu nozares uzņēmumu apvienošanās pieredzi. Kā jau minēju ievadā, daudziem uzņēmumiem apvienošanās līdzi ir nesusi ievērojamus ierobežojumus, kas būtiski mazinājuši darījumu izdevīgumu.

Tā, piemēram, pērn apvienojoties Nīderlandes sakaru operatoriem Vodafone (Ziggo) un Liberty Global, apvienotajam uzņēmumam nācās pārdot savu privāto klientu fiksēto balss līniju biznesu, tostarp klientu bāzi valstī. Itālijas uzņēmumiem Vivendi un Telecom Italia Eiropas Komisija, novēršot apvienotā uzņēmuma iespējas paaugstināt cenas par vairumtirdzniecības pieeju ciparu virszemes televīzijas tīklam, pieprasīja pārdot Telecom Italia meitasuzņēmuma Persidera daļas, kas nodrošināja televīzijas kanālu pārraidi Itālijā. Savukārt PT Portugal un Altice apvienoties bija atļauts vienīgi ar nosacījumu, ka Altice pārdotu visu savu Portugāles biznesu (meitasuzņēmumus Cabovisão un ONI). Tik barga nosacījuma mērķis bija novērst jebkādu Altice un PT Portugal biznesa pārklāšanos Portugālē, jo konkurences iestādei bija bažas, ka apvienošanās iznīcinātu spēcīgo konkurenci tirgū un varētu tikt paaugstinātas pakalpojumu cenas Portugālē. Arī Spānijas uzņēmumiem Jazztel un Orange apvienojoties, nācās pārdot būtisku biznesa daļu, lai novērstu situāciju, ka, uzņēmumiem apvienojoties, tirgū krasi samazinās konkurence un Spānijas patērētājiem sadārdzinās fiksētā interneta pakalpojumu cenas, pusēm tika uzlikts par pienākumu pārdot optiskās šķiedras tīklu, kas aptvēra būtisku daļu no piecām lielākajām Spānijas pilsētām.

Apvienotā uzņēmuma klientu bāzes, infrastruktūras vai kapitāldaļu izpārdošana ir saudzīgākās no iespējamiem scenārijiem. Nereti apvienošanās darījumi tiek pilnībā aizliegti. Tā, piemēram, 2016. gadā Eiropas Komisija aizliedza Hutchison 3G UK un Telefonica UK apvienošanos. Komisija uzskatīja, ka darījums būtu pretrunā ar Lielbritānijas patērētāju interesēm, kā arī kopumā kaitētu Apvienotās Karalistes telekomunikācijas nozarei. Komisijai bija nopietnas bažas par to, ka abu uzņēmumu apvienošanās gadījumā patērētājiem neizdosies atrast pakalpojumu komplektus, kas atbilstu viņu vajadzībām (piemēram, neietverot nevajadzīgus pakalpojumus) vai šo komplektu cenas būs neizdevīgākas. Turklāt, samazinoties konkurencei, tiktu kavēta inovāciju un tīkla infrastruktūras attīstība, un šī attīstības aizkavēšana īpaši skartu strauji mainīgos tirgus segmentus.

Telia apvienošanās veiksmes stāsti – fikcija

Par spīti Telia entuziasmam, uzstājībai un atsaucēm uz it kā veiksmīgu apvienošanās pieredzi jāuzsver divi apstākļi. Pirmkārt, Telia jau ir bijusi ne pārāk veiksmīga pieredze ar divu lielu operatoru apvienošanu – 2015. gadā Dānijā nācās atteikties no TeliaSonera un Telenor apvienošanās. Lai saņemtu konkurences uzrauga piekrišanu darījumam, puses pat bija piedāvājušas tādu risinājumu, kas paredzēja līdz pat 40% TeliaSonera-Telenor kopējās infrastruktūras pārdošanu jaunajam operatoram. Tomēr uzraugs neuzskatīja šādu risinājumu par pietiekamu, lai kliedētu bažas par to, ka darījums veicinās inovāciju un izvēles iespēju samazināšanos patērētājiem, kā arī palielinās pakalpojumu cenas.

Otrkārt, Telia pārstāvju bieži minētais veiksmīgais Igaunijas piemērs nav nemaz salīdzināms ar Latvijas situāciju – Igaunijā Telia nevis ieguva kontroli pār telekomunikācijas uzņēmumiem, bet gan reorganizēja jau iepriekš tai pilnībā piederošus uzņēmumus. Savukārt Latvijā LMT un Lattelecom ir savstarpēji neatkarīgi uzņēmumi, konkurenti. Latvijai piedāvāta apvienošanās iznīcinās to konkurenci, kuras starp diviem pieminētajiem Telia Igaunijas meitas uzņēmumiem nemaz nav bijis. Līdz ar to atsauce uz Igaunijas pieredzi ir nevietā.

LMT un Lattelekom apvienošana –  ceļš uz zaudētām biznesa iespējām un kuslu telekomunikāciju “Frankenšteinu”

Leģendām apvītajā KPMG vīzijā par LMT un Lattelecom apvienošanu ir virkne neatbildētu jautājumu, kas viennozīmīgi būtu jāņem vērā, lemjot par abu uzņēmumu tālāko likteni. Piemēram, kāds būs scenārijs, ja apvienošanās patiešām tiks atļauta, tikai uzņēmumiem atsakoties no daļas esošās infrastruktūras vai aizejot no konkrēta tirgus? Vai apvienošanās idejas autori maz apzinās to, ka piespiedu kārtā var nākties pārdod kabeļu tīklus, un vai ir domājuši par to, vai šādā gadījumā maz būs iespējams turpināt sniegt TV pakalpojumus? Ja šādas iespējas nav, kādēļ apvienošanās tiek spītīgi pamatota ar nepieciešamību konkurēt ar Netflix vai ar TV operatoriem? Tāpat nav izslēgts, ka konkurences iestādes lems par labu esošā mobilā tīkla infrastruktūras (vai tā daļas) pārdošanai. Vai iniciatori apzinās, ka tādā gadījumā šobrīd kultivētais apvienošanās skaidrojums par tās nepieciešamību 5G tīkla ieviešanai vairs nebūs relevants?

Ir jāsaprot, ka Konkurences padome, lemjot par nosacījumiem, kas ļaus ierobežot apvienotā uzņēmuma dominanci tirgū, nekoncentrēsies uz “pagātnes tirgiem”, bet vērtēs to, kā nodrošināt konkurenci tur, kur šobrīd ir un tuvākajos gados būs klientu pieprasījums. Tādēļ apvienošanās nosacījumi viennozīmīgi darījuma dalībniekiem būs nepārprotami “sāpīgi”. Maz ticams, ka šobrīd esošās infrastruktūras un tehnoloģiju piespiedu zaudējums palīdzēs apvienotajam LMT un Lattelecom kļūt par tirgus un inovāciju līderi.

Šobrīd gan LMT, gan Lattelecom ir stabili nozares līderi – apvienošanās rezultātā viennozīmīgi tiks iegūts telekomunikāciju “Frankenšteins”, kas diezin vai būs tikpat veikls un izdarīgs kā konkurenti (vai, kā tiek solīts, pat pārspēs tos).

Publikācijas avots: Jūlija Jerņeva, Konkurences tiesību advokāte, advokātu biroja VILGERTS partnere