Autors: BNN

Andrejs Mediņš cilvēkiem palīdz vai viņus izmanto? Bruknā Kalna svētību kopienā ir droša vide vai ne pārāk? Kā izvērtēt sūdzības no cilvēkiem, kuri nav izgājuši rehabilitācijas programmu? Pēc skaļā paziņojuma, ka biedrība Kalna svētību kopiena pārkāpj bērnu tiesības, sabiedrībā radušies vairāki jautājumi, kurus mēģina risināt gan ar dzīvesstāstiem, kas tiek dalīti sociālajos medijos, gan ar ekspertu viedokļiem.

Ziņu portāls BNN apkopojis sarunas ar Dāvidu Sīli, kurš pats izgājis rehabilitācijas programmu Zviedrijā un tagad vada resocializācijas centru Lediņi cietumniekiem, ar psiholoģijas doktori klīniskajā psiholoģijā Gunu Geikinu un narkoloģi ar 38 gadu pieredzi medicīnā Ināru Vārpu.

Rehabilitācijas centra izbijušiem cietumniekiem vadītājs Dāvids Sīlis vērtē, ka priestera Mediņa metodes ir atbilstošas tam, ar kādiem cilvēkiem viņš strādā, savukārt Ināra Vārpa pauž stingru nostāju, ka Bruknā būtu nepieciešama arī mediķu klātbūtne. Psiholoģe Guna Geikina uzsver, ka Latvijā ir daudz problēmjauniešu un viņus nav kur likt, tādēļ būtu jādomā, kā to atrisināt, nevis jāmeklē vainīgie. Viena situācija, daudz iemeslu, trīs pamatojumi.

Dāvids Sīlis: Tu gribi beigt dzert, taču vienkārši nav spēka

Sīlis stāsta, ka pašam bija problēmas ar atkarībām – alkoholu, narkotikām. “Vajadzētu apstāties  un sākt kaut ko domāt, bet tu vienkārši nespēj. Tu gribi beigt dzert, saglabāt ģimeni, darbu, taču vienkārši nav spēka.” Tādēļ ar radinieku palīdzību viņš nonācis rehabilitācijas centrā Zviedrijā, kas piederēja baznīcai.

Viņš arī atklāj, ka viņa ārstēšanos nosedza ar ziedojumiem, taču tieši tas esot licis pret procesu attiekties daudz nopietnāk. Viņš pavadīja 430 dienu rehabilitācijas centrā un, atceroties šo pieredzi, par to laiku saka: “Kad pats atrodies tai procesā, ir smagi. Nav neviena, kurš tai brīdī ir laimīgs, apgalvojot, ka viss ir forši.”

Sīlis stāsta savus vērojumus, ka pārsvarā visi aiziet prom uz emocijām – kaut kas tur nepatīk. “Ja brīdī, kad es vēl nebiju pabeidzis programmu, man uzdotu jautājumu par to, kā tur klājas, noteikti atbilde būtu – viss slikti, un nekas nav kārtībā. Kad pabeidz programmu, esi mājās, paiet pusgads, gads, tad sāc saprast mērķi, kāpēc to neļāva, bet to ļāva. Mērķi, ko es arī sasniedzu.”

Pēc atgriešanās mājās no rehabilitācijas Sīlis sakārtojis attiecības gan ar ģimeni, gan visām bijušajām darbavietām un ar draudzi sācis kalpot kā brīvprātīgais cietumos. “Tas arī kaut kā nolika tālāko dzīves ceļu. Es redzēju, kā notiek izmaiņas pie cilvēkiem centrā, kuriem bija alkohola, narkotiku, azartspēļu, pornogrāfijas atkarības.” Piedzīvotais devis sapni par sava centra izveidi.

Pēc kāda laika viņš ieraudzījis, ka viena niša, kur ir trūkums, kur neviens nevēlas ņemties, ir cilvēki, kas iznākuši no cietuma. Bieži esot tā, ka cilvēks cietumā kļuvis par kristieti un pēc ieslodzījuma vēlas un saprot, ka dzīvē viss ir jāmaina. “Bet tad ir kaut kāds posms pēc atbrīvošanās, kad nav kur dzīvot, nav ko ēst, nav kur strādāt – nekā nav.”

Kā stāsta Sīlis, tas pārejas posms varētu būt trīs mēneši līdz gadam, un bieži vien šajā posmā viņi iekrīt vecajos valgos, jo kaut kā jau vajag sagādāt, piemēram, ēdienu.

Tad nu vasarā pirms pieciem gadiem sapnis par sava centra izveidi pietuvojies īstenībai, kad izdevās vecu lauku māju, kur tobrīd viss bija nolaists. “Pa pieciem gadiem mēs tur esam izdarījuši daudz un pārsvarā lielāko daļu – līdzīgi kā pie Mediņa kunga – darām paši savām rokām. Meistarus aicina tur, kur ir atbildīgāki darbi – apkures sistēma, elektrība.”

Lediņu vadītājs arī pauž, ka Mediņa metodes ir atbilstošas tam, ar kādiem cilvēkiem viņš strādā.

Atsaucoties uz savu pieredzi darbā ar izbijušajiem cietumniekiem, viņš stāsta, ka ir mēģinājis, centies būt draudzīgās un labās attiecībās ar tiem cilvēkiem. “Lielākoties, kad tu esi tāds draudzīgāks, atklātāks, tad dabū riktīgu pendeli pa pakaļu, jo viņš, iznākot no cietuma, kur nosēdējis 15 gadus, pēc mēneša saka: “Kāpēc tev ir mašīna un man nav? Kāpēc tev ir māja un man nav? Tātad tu esi man parādā.” Protams, viņiem tās sociālistiskās idejas ir ļoti tuvas.”

Jāatzīmē, ka cieņa vienmēr paliek, taču bez stingrības nav iespējams vadīt izbijušo cietumnieku atgriešanos normālā dzīvē, iekļaujot viņus sabiedrībā, darba dzīvē.

Resocializācijas centra vadītājs stāsta, ka ikdiena Lediņos ir vairāk pietuvināta reālajai dzīvei. “Puiši strādā no sešām līdz astoņām stundām dienā. Ir arī nodarbības. Nu, nav nekur dzīvē tā, ka cilvēks tagad astoņos ies uz darbu un tur pasaka – es tagad aiziešu divas stundas paklausīšos lekciju, tad nākšu un strādāšu tālāk. Tas ir pēc darba. No rīta un vakarā mums ir svētbrīdis, bet tas ir brīvprātīgi.”

“Vēl tāda lieta kā ēst gatavošana. Cietumā ir pavārs, kas taisa ēst, pienes klāt, taču dzīvē tā nav. Reizēm uz Lediņiem atnāk no mūža ieslodzījuma un prasa – kā?? kur tad pavārs???” Viņš stāsta, ka brokastīs paši vāra putru – auzas vai mannā. “Cietumā tās putras ne vienmēr taisa garšīgas, bet te ir piens, ievārījumi. Ja tu esi uztaisījis negaršīgu putru, tad vienīgais, kurš vainīgs, esi tu pats. Man nav striktu noteikumu, vai šodien ēdīsim makaronus vai griķus, tas man dziļi vienaldzīgi, taču lielākā daļu pārtikas, ko pērku, ir tāda, kas jāgatavo.”

“Mēs cīnāmies ar to, ka ar baltmaizi, desu un kečupu viss tiek atrisināts.”

Viņš arī piebilst, ka “viena no ārstēšanās pamatlietām ir tā, ka cilvēks ir kaut kādā rāmī, režīmā, struktūrā, tāpēc – nekādus maiņu darbus”.

Sīlis arī atzīmē, ka no tiem, kas izgājuši programmu Lediņos līdz galam, nezina nevienu, kas būtu teicis, ka tā ir slikta.

Runājot par sūdzībām par Bruknu, Sīlis pauž, ka viņu ļoti interesē sūdzību konteksts un kas tie par cilvēkiem, kas ir sūdzējušies. “Ne jau vārds, uzvārds, seja, bet mazliet par to bērnu. Ja tas ir «bērns», kas ir jau pāris reižu sodīts, ar kriminālu noslieci, un tā viņam ir pēdējā iespēja, vai viņš izmainīsies vai aizies uz cietumu.”

Cik es Mediņa kungu pazīstu, viņš ir adekvāts. Viņš uztaisīts par tādu mošķi, kurš moka bērnus,” pauž Sīlis.

Viņš gan arī norāda, ka ne jau visas Mediņa metodes ir pilnīgi pareizas, taču kopumā tā ir cerīga vieta pusaudžiem ar uzvedības problēmām. “Divpadsmitgadīgs puišelis tēvu nosauc par pi*arasu, vēl niknumā mēbeles mētā. Es 100% esmu pārliecināts, ka pēc 5–10 gadiem viņš meklēs palīdzību pie manis,” saka cietumnieku resocializācijas centra vadītājs.

Viņš cietumā kādu nosauks par pi*arasu, tur vairs nepalīdzēs neviens – ne Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, ne citi. Visa dzīve būs apgriezusies kājām gaisā, jo viņš vienkārši nesaprot, ko var un ko nevar runāt. Cietumā to iemāca. Tur daudzas lietas iemāca, taču ar pavisam citām metodēm. Tad tas jaunietis atcerēsies Mediņu kā eņģeli, kurš varēja viņam palīdzēt.”

Sīlis arī piekrīt izskanējušai idejai, lai ir kāds, kurš notiekošo Bruknā uzrauga no valsts, kāds bērnu psihoterapeits. “Uztaisiet paši jēdzīgāku programmu, tad visi brauks skatīties un mācīties, kas un kā jādara.”

Ināra Vārpa: Ir vajadzīga ārsta diagnoze, un visiem neder vienāda ārstēšana

Savukārt narkoloģe Ināra Vārpa pauž vērojumus, ka sabiedrība šobrīd ļoti dalās viedokļos par priesterim Mediņam izteiktajiem pārmetumiem saistībā ar dzīvi Bruknas muižā. “Tas cilvēks [Mediņš] no glābēja ir pārvērties par nabaga upuri, kuram visi brūk virsū un kurš aizstāvas. Viņā daudzi redz varmāku, kurš reizēm tā arī uzvedas. Tikmēr sabiedrība nesaprot, kā pret to izturēties. Tā vietā, lai mēģinātu skatīties uz to racionāli, ir vai nu idealizācija, ka viss ir jauki, skaisti, vai arī devalvācija, ka tas ir briesmīgi, šausmīgi un tā ir verdzība.”

Viņa pauž, ka būtu racionāli jāizvērtē, kas ir pareizi un kas nav – kam jāmainās.

Narkoloģe norāda: “Ja cilvēkam nav medicīniskās izglītības, viņš par to neko nezina, bet laba, cilvēciska griba, tad tas ir brīnišķīgi! Tu vari cilvēkam palīdzēt būt līdzās. Bet vai tu drīksti uzņemties tādu lielu atbildību viņus ārstēt, atveseļot? Tas ir ļoti strīdīgs jautājums.”

Ar pilnu raksta materiālu var iepazīties, spiežot ŠEIT – BNN RUNĀ | Vergturība, paradīze, racionalitāte – kā lūkojamies uz izskanējušo par notikumiem Bruknā?

Foto: Unplash.com/attēlam ir ilustratīva nozīme