Foto: Pixabay.com

Kaimiņš dzird, ka aiz sienas regulāri dzirdamas skaļas vārdu pārmaiņas, reizēm plīst trauki, reizēm dzirdamas skaļas raudas un kliedzieni – gadu gadiem… Līdz dienai, kad kaimiņš piezvana atbalsta tālrunim noziegumos cietušajiem 116006. Šis bija pirmais solis – cilvēks, kuram nebija vienalga. Iespējams, kaimiņš izglāba kaimiņienei dzīvību! 

Pirmdien, 22.februārī, norisinājās Eiropas diena noziegumos cietušajiem. Tāpēc arī Rīta kafija vēlas vērst lasītāju uzmanību uz atbalsta iespējām noziegumos cietušajiem. Dzīvē gadās visādi, vai ne? Taču ir jāprot sevi aizsargāt, jāzina savas tiesības.

Šīs  nedēļas saruna ar atbalsta tālruņa noziegumos cietušajiem vadītāju Raivo Vilcānu, kurš pastāstīs par to, kādu palīdzību cilvēks var iegūt, zvanot uz 116006, kāda aina ieskicējas, ikdienā atbildot uz cietušo zvaniem, kurš ir izplatītākais nozieguma veids Latvijā un kas tiek darīts, lai to mazinātu.

Atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem pastāv jau no 2016.gada. Tā ir bezmaksas anonīma pieeja psiholoģiskam un informatīvam atbalstam noziegumos cietušajiem.

Jāpiemin, ka dažkārt akciju ietvaros ir iespēja aprunāties arī ar juristiem, kuri sniedz juridiskas konsultācijas.

Pagājuši jau pieci gadi, kopš tālruņa numurs 116006 ir aktīvs, tā vadītājs ieskicēs statistisku ainu, lai paskaidrotu šādas atbalsta sistēmas nepieciešamību. “Pieprasījums viennozīmīgi ir pieaudzis. Salīdzinot konsultāciju skaitu 2019.gadā un 2020.gadā, konsultāciju skaits pieauga par 250%. Pērnajā gadā sniedzām 6 013 konsultāciju. Mums ir arī čata platforma cietusajiem.lv, kur ir iespējams uzdot savu jautājumu konsultantam darbalaikā. Arī šeit ir bijis liels pieaugums – 210%, tas skaidrojams ar to, ka ir daļa cilvēku, kuri baidās zvanīt, kā arī čata platforma ir aktuāla tiem, kuriem ir dzirdes vai runas problēmas.”

Telefona numura un čata darba laiks – katru dienu no pulksten 12.00 līdz 22.00.

Konsultācijas sniedz speciāli apmācīti cilvēki

Šie ir īpaši apmācīti cilvēki, kuri specializējušies tieši krīzes psiholoģijā, taču šie speciālisti tiek papildus apmācīti informatīvā atbalsta sniegšanā. Te ir runa, piemēram, par citām organizācijām un iespējām. Tāpat dažkārt cilvēkam nav skaidrs, kā noritēs process, ja viņš aizies uz policiju. Tad mēs varam iepazīstināt arī ar to. Jo arī šī neziņa reizēm baida un ir par iemeslu tam, kāpēc cietušie nevēršas pēc palīdzības.

Ja vēl ieskicējam statistikas datus, tad būtiski norādīt, ka 57% gadījumos zvanītājs veicis zvanu akūtas vai hroniskas krīzes stāvoklī. Kāpēc to ir būtiski norādīt? Vadītājs stāsta: “Krīzes stāvoklis ietekmē rīcībspēju, cilvēks reizēm neredz risinājumu, tāpēc ir ļoti būtiski saņemt psiholoģisku palīdzību – kaut elementāri izrunāt. Tiek panākts, ka cilvēks pēc palīdzības saņemšanas ir spējīgs pieņemt lēmumus, saņem spēkus vērsties pēc palīdzības.”

Interesanti, vai tu, lasītāj, krīzes situācijā vērstos pie atbalsta tālruņa konsultanta? Uz šo jautājumu aicināsim atbildēt katrs pats sev, skaidrs, ka tā būtu darīt vispareizāk, taču, vai tā tas notiek visos gadījumos, noteikti, ka nē. Tāpēc jautājums R.Vilcānam – kā cilvēki par jums var uzzināt, lai, iespējams, citos apstākļos meklētu palīdzību, zvanot atbalsta tālrunim?

“Paldies, ļoti labs jautājums. Sabiedrību mēs informējam mūsu mājaslapā cietusajiem.lv, kā arī sociālajos tīklos, vienmēr esam atvērti intervijām, lai mūs sadzird, ka mēs varam palīdzēt. Tāpat mēs informējam dienestus un citas nevalstiskās organizācijas, arī tā cilvēki pie mums nonāk. Būtiski pieminēt, ka daļā gadījumu zvana tuvinieki, lai izstāstītu par cietušo, atrastu veidu, kā runāt ar cietušo, lai viņš vēršas pēc palīdzības. Vēlāk arī saņemam zvanu no cietušā.”

Sarunai ar speciālistu  nav ierobežots laiks

Jautājot, vai sarunai ir ierobežots laiks, R.Vilcāns norāda, ka nē. “Reizēm tā ir pat stunda. Turklāt daļa zvanītāju zvana atkārtoti, lai pastāstītu par rezultātiem, vai arī par to, kas nav izdevies.”

R. Vilcāns gan atgādina, ka šis tālruņa numurs nav ierobežots uz konkrētu noziegumu.

Būtiski ir arī tas, ka “mēs esam anonīmi, mēs neierakstām sarunas, mēs neglabājam informāciju, mēs neierobežojam cilvēku ar laiku, kādā ir jāizstāsta situācija. Mēs varam situācijas pārrunāt detaļās. Anonimitāte ir liels pluss, jo uz policiju bieži vien neiet tieši tāpēc, ka viņiem ir bail, ko par viņiem padomās, vai maz tā ir problēma u.tml,” paskaidro vadītājs.

Sarunas piemērs. Cilvēks zvana un jautā – man slimnīcā pēc nodarījuma konstatēja vieglas pakāpes miesas bojājumus. Ko tas nozīmē? Speciālists izstāsta, kur cietušais var vērsties, lai saņemtu kompensāciju par pāridarījumu, vai cietušajam ir nepieciešams rehabilitācijas pakalpojums, arī tas tiek izstāstīts, kur un kā to var saņemt. Mēs varam sastādīt plānu uz situācijas pārvarēšanu. Un galvenais – cilvēks ir uzklausīts, sadzirdēts, kā arī iegūta praktiska informācija par to, ko darīt tālāk.

Emocionālā un fiziskā vardarbība ģimenē

Spiežot ŠEIT, lasītāji var iepazīties ar nozieguma veidiem, bieži mēdz izrādīties, ka cilvēks par nenojauš, ka pret viņu ir vēsts noziegums, tāpēc svarīgi ir būt informētam arī par to, kādi ir nozieguma veidi.

Jautājot, kāds ir visbiežākais iemesls nepieciešamajai konsultācijai, vadītājs pastāsta, ka tā ir vardarbība ģimenē, it īpaši emocionālā vardarbība. Tāpat zvani tiek saņemti par krāpniecību un miesas bojājumiem. “Jāņem vērā, ka mēs visai bieži runājam par vardarbību ģimenē, jo teju puse no zvaniem ir tieši par vardarbību tajā.”

“Esam novērojuši, ka vardarbība ģimenē kļuvusi nežēlīgāka, proti, ir ģimenes, kurās jau bija vardarbība, tā kļuvusi vēl spēcīgāka – fiziskā vardarbība kļuvusi agresīvāka. Tas saistāms ar to, ka tiek pavadīts ilgāks laiks ar varmāku, it īpaši šajos pandēmijas apstākļos. Savukārt krāpniecība pārgājusi uz elektronisko vidi, aktuāli ir zvani par krāpniecību, veicot maksājumus internetā.”

Aizvien vairāk tiek runāts par emocionālo vardarbību. Tas novērojams arī šobrīd sociālajā telpā. Arī R.Vilcāns piekrīt, ka visai biežāk tiek konstatēts, ka zvanītājs cieš ne tikai no fiziskas vardarbības, bet arī no emocionālas vardarbības – cilvēks pat reizēm neapzinās.

EMOCIONĀLA vardarbība ir grūti identificējama, jo tai nav redzamu fizisku seku. Atšķirībā no parastiem konfliktiem emocionālu vardarbību raksturo tieksme pazemot upuri, padarīt bezpalīdzīgu. Varmākam ir vēlme kontrolēt partneri, izrādīt savu varu un pārākumu, kas tiek īstenots gan verbāli, gan paužot savu attieksmi.

Ziemassvētkos aizvadītajā akcijā “Dod pieci” deva ierosinājumu – izstrādāt metodiku jeb vadlīnijas emocionālas vardarbības noteikšanai.

Tāpat R. Vilcāns izceļ pozitīvo, ko devis zvans atbalsta tālrunis. “Katrā 15.gadījumā ir ierosināts kriminālprocess. Mēs ļoti uzrunājam to auditoriju, kas, iespējams, līdz policijai nav aizgājusi, vai kur citur nav vērsušies. Mēs esam lielā daļā gadījumu bijuši pirmais solis uz to, ka cietušais varētu aizstāvēt savas tiesības.”

Robs roba galā – situācija pamazām uzlabojas, taču nepietiekami

Skaidrs, ka noziegumi pastāv gadsimtiem. Tie noteikti turpinās pastāvēt. Taču – ko darīt, lai tos mazinātu?

Arī R.Vilcāns, ka nākotnē ir liels darbs priekšā. Lūgts ieskicēt, viņaprāt, esošos trūkumus, viņš stāsta: “Trūkst vienota cietušo atbalsta tīkla, mūsu valstī tas ir ļoti fragmentārs. Katra biedrība un valsts iestāde atsevišķi lieliski dara savu darbu, to ir daudz, cilvēkam krīzes situācijā atrast pareizo vietu, uz kuru doties, ir visnotaļ grūti, tāpēc būtu svarīgi sakārtot vienotu tīklu, lai attiecīgā situācijā cietušais palīdzību saņemtu tur, vai tiktu novirzīts tālāk. Esam saskārušies ar to, ka iestāde ir izdarījusi visu, ko var, taču nav tālāk novirzījuši cietušo.”

Turpinot viņš saka: “Ideāls variants Latvijā būtu, kas strādā arī citās valstīs – ka tiek piešķirta atbalsta persona. Tas var būt arī speciāli apmācīts brīvprātīgais, kurš pamata līmenī varētu sniegt psiholoģisko palīdzību, kā arī būtu kopā ar cietušo, lai palīdzētu uzrakstīt iesniegumu. Jāsaka, ka sākotnēji šiem procesiem pat nav piesaistīts jurists, bet ir svarīgi, ka blakus būtu cilvēks, kurš gatavs atbalstīt un aiziet līdzi līdz iecirknim.”

Kopumā R.Vilcāns pauž, ka situācija uzlabojas, taču lēni. “Mēs joprojām nevaram pasargāt cietušos, un ir vairāki faktori, kāpēc tas tā ir. Sākotnēji tas jau ir attieksmes jautājums katram sabiedrības loceklim, un tad seko finansiālais un resursu trūkums, politiskais un vēl, un vēl. Šis ir globāls jautājums, un uz visām situācijām nav attiecināms viens un tas pats gadījums.”

Turpinot sarunu par trūkumiem atbalsta sistēmā, R.Vilcānu iepazīstinājām ar situāciju, kuru iesūtīja kāda lasītāja par policista vienaldzīgu attieksmi pret cietušo. “Jā, mēs nevaram izslēgt, ka parādās arī amatpersonu pārkāpumi. Mums ir bijuši arī tādi gadījumi, ka kopā ar zvanītāju esam konstatējuši, ka, iespējams, ir veikts amatpersonu pārkāpums un reizēm mums ir nācies ieteikt vērsties pret pašu policiju. Tas gan ir ne tikai par policijas darbu, arī citas iestādes reizēm nav izdarījušas savu darbu vajadzīgā līmenī. Tas ir nepietiekams finanšu un resursu trūkuma iznākums. Ir grūtības apkalpot pieprasījumu.”

Katrs sabiedrības loceklis var iesaistīties ar izpratni! Joprojām dzirdami aplamas un nepieņemamas frāzes, kā, piemēram, “vardarbība ir ģimenes lieta”, “ja sit, tad mīl,” u.tml. – šī ir ļoti nekorekta izpratne, jo vardarbība ir sabiedrības problēma, tā nav privāta lieta.

R.Vilcāns uzskata, ka izpratni par cieņpilnu attiecību veidošanu būtu jāmāca skolās. “Jaunieši, kuri pabeidz, piemēram, vidusskolu, sāk veidot attiecības, tas ir fakts. Domāju, ka lielākā daļa jauniešu neizprot, kas ir emocionālā vardarbība, tāpēc būtu jāskaidro un jārunā par to, ka tā pastāv, ka ir gadījumi, kad ir jāsāk meklēt palīdzība.”

Neesi vienaldzīgs! Tu vari kādu glābt

Nenoliedzami, vairākkārt ir pierādījies, ka līdzcilvēki klusē, neiesaistās, neuzrunā cietušo, lai pajautātu tik vienkāršu jautājumu – vai es tev varu kā palīdzēt, vai tev viss ir labi?

Jāteic, ka ne vienmēr līdzcilvēku neiesaistīšanās ir vienaldzība, reizēm tās ir bailes pašam par sevi, kā arī bailes no sodīšanas. Ja nu redzētais strīds uz ielas izrādījies vien pāra maza ķilda, kas pēc piecām minūtēm jau beigusies? Kā atbalsta tālruņa vadītājs komentēs šādu viedokli?

“Jā, ir daļa iedzīvotāju, kuri dzīvojuši Padomju laikos, kas uzliek joprojām sava veida bailes, piemēram, par patiesības paušanu. Īsāk sakot, joprojām nav izzudušas bailes par “naidu pret stukačiem”. Tāpat daļa cilvēku neiesaistās, jo baidās, ka tiks iesaistīti kriminālprocesā kā liecinieks.”

Arī R.Vilcānam ir personisks stāsts par redzēto uz ielas, ejot savās ikdienas gaitās: “No Rīgas autoostas devos uz dzelzceļa staciju. Turpat pie lielveikala kanāla redzu, ka izveidojies neliels pūlis, it kā cilvēki iet savās gaitās, bet dzirdu skaļas balsis. Es redzēju, ka māte ar pilnu atvēzienu savam bērnam sita pļauku. Daudzi cilvēki gāja garām, bet neviens neapstājās, jo domāja – tā taču ir personiska lieta. BET – svarīgi ir iesaistīties, tieši tā arī es izdarīju, es uzsāku sarunu, jautājot, ko māte atļaujas darīt. Saņēmu atbildi – “mans bērns, ko gribu, to daru.” Es arī izsaucu pašvaldības policiju.”

“Iespējams, šī varētu būt viena no tām situācijām, ka policija, ierodoties izsaukuma vietā, nekonstatētu neko, bet jāsaprot, ka mēs šādā veidā ziņojam par problēmu, mēs arī paužam savu attieksmi, ka tā nav pieņemama rīcība. To var sadzirdēt arī bērns un kādā brīdī izstāstīt pedagogam.”

Tomēr – labāk ziņot lieku reizi, nekā nenoziņot.

Vienlaikus R.Vilcāns min, ka nevajag baidīties, ka par ziņošanu sodīs, jo soda tikai par nepamatotu izsaukumu, proti, ja melo policistam. Viltus izsaukums NAV tas, ja būsiet konstatējis skaļu vārdu pārmaiņu, apsaukāšanos, bet vēlāk pāris salīgst mieru, piemēram. Iespējams, šī nav pirmā reize, ja vairāk cilvēku par to ziņos, iespējams, pāris nonāks policijas redzeslokā, kas pēcāk varētu paglābt jau no fiziskas vardarbības.

Kamēr mēs klusējam par noziegumiem, tos nevar risināt.

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube