Šķipsniņa raganiskas, taču labsirdīgas dabas, vēl lielāka šķipsniņa mīlestības pret pasauli un dabu, liela sauja mīlestības pret savu vīru un dēlu, uz burvju mājiena uz skatuves jūsu uzmanībai – burvju māksliniece un Mystero saimniece Dace Pecolli. Sarunā ar Rīta kafiju Dace pastāstīs par savu dzīves skatuvi, par iepazīšanos ar lielo mīlestību Enriko, par darbu, par dēlu, par interesēm un vēl nepiepildīto sapni.

49 gadu vecumā Dace ir pateicīga par katru savu dzīves dienu un arī šajā sarunā mēģinās nodot ikvienam lasītājam savu dzīvesstāstu, kas ir ļoti spilgts un aizraujošs. Viņa ir tieša, godīga, atvērta, skaļa un ar neikdienišķām interesēm, taču, ja runājam par katra cilvēka dzīves aicinājumu un tā meklējumiem, Dace to ir atradusi. “Mana misija dzīvei ir iedvesmot cilvēkus. Nav jau svarīgi, kā iedvesmot – vai caur jautriem stāstiem, smaidu, enerģētiku, smilšu zīmējumiem, burvju trikiem, vai ko citu,” par savu aicinājumu teic Dace.

“Taču lielākais mākslinieces aicinājums ir būt par mūzu savam vīram.” Viņa sarunas laikā tik bieži piemin savu vīru – neuzspēlēti, taču ļoti mīļi slavējot. “Mans vīrs ir tik gudrs un apdāvināts, ka, lai pasaule no viņa dabūtu daudz labumu, man viņam ir jāpalīdz.”

Dace un Enriko ir viens vesels. Nedaudz jāiepazīstina arī ar pašu Enriko – viņš ir Boloņas universitātes doktors, lielmeistars iluzionistu jomā, režisors, teātra un vēstures speciālists. Ļoti zinošs arī mūzikas, dejas un kino vēsturē.

“Mūsu spēks ir mūsu savienībā. Mēs katrs atsevišķi esam spēcīgi un neatkarīgi, bet, saliekot mūs abus kopā, mums ir īpaši spēcīga jauda, jo viens otru papildinām. Man šķiet, ka mūsu kopīgā darbošanās, tas, ko mēs sniedzam sabiedrībai, padara šo pasauli skaistāku.”

Dace Pecolli jaunībā

Jautājot, kāda bija Dace pirms iepazīšanās ar savu vīru, viņa aizrautīgi stāsta, ka nebaidās no vārda “traka”, bet vārda vislabākajā nozīmē. Viņa bijusi ļoti aktīva meitene savā bērnībā un jaunības dienās. Viņa bijusi tā, kura vienmēr paguvusi izdarīt vienlaicīgi milzum daudz. Kādreiz tie bija pat septiņi pulciņi vienlaicīgi, jo Dacei vienmēr paticis sevi pilnveidot. Kā saka viņa pati, “man nekad nebija gana, vienmēr bija sajūta, ka vajag kaut ko vēl”.

Dace savulaik spēlējusi basketbolu, gājusi krievu literatūras pulciņā, apmeklējusi arī kursus Mākslas akadēmijā, kur apguvusi apģērbu modelēšanu. Savulaik Dace bijusi arī kultūras nama direktore Ķengaragā, viņa arī pasniegusi mājturību, ieguvusi pedagoģijas diplomu, kā arī vadījusi bērnu un jauniešu nometnes. Īsāk sakot, Daci varētu raksturot kā skudriņu, kura ļoti daudz paguvusi jau jaunības dienās.

Arī intereses Dacei ir gana iespaidīgas. Vērts pieminēt aizraušanos ar indiāņiem. “Es četrus gadus dziļi mežā organizēju indiāņu nometnes bērniem un jauniešiem. Trīs mēnešus dzīvojām mežā ar basām kājām. Kad pienāca rudens, atceros, cik vērtīgi bija saprast, cik daudz liekā mums ir ikdienā.”

Kā Dace satika Enriko?

Jāsaka – liktenis. Dace pastāstīs, kā iepazinās ar savu vīru jeb kā nonāca uz dzīves takas, kas veda gan uz laimīgu laulību, gan veiksmīgu biznesu iluzionisma pasaulē, kur abi kopā sasnieguši tik daudz!

Man bija 20 un astīte gadi, precīzi vairs neatceros, bet es nopirku dzīvokli, un tā nebūtu es, ja nepārsteigtu savus draugus dzīvokļa atklāšanas ballītē. Izdomāju – pārsteigšu viņus ar bruvju šovu!

Dace stāsta, ka viņai bijis dialogs pašai ar sevi, “Dace, vai tu māki kaut vienu triku?”, “Nē, un ko tagad?”, “Ko tagad, ko tagad, jāsāk mācīties!” Dace idejas smēlusies no armēņu burvju mākslinieka grāmatas, pēc kuras arī radīja savu pirmo programmu plašākai publikai. Viņa pārsteidza toreiz visus arī ar sevis modelēto burves tērpu. “Man bija melnas spalvas, burvju apmetnis. Visiem tā patika mans šovs, ka sāka mani aicināt uz citiem maziem pasākumiem, tad jau sekoja karnevāli, citi publiski pasākumi, ka vienā brīdī tas bija kļuvis kā mans peļņas avots.”

Toreiz Dace turpinājusi arī organizēt nometnes, kuru programmā iekļāva arī šo to no cirka mākslas, līdz pienāca liktenīgs pagrieziens. “Man ieteica aizbraukt uz Vāciju pamācīties teātra pedagoģijas centrā, tika piedāvāts kurss – cirks kā instruments sociālajā darbā. Tur es arī ar Enriko iepazinos.”

Kad mīlestība runā savā valodā

“Mums nebija neviena kopīga sarunvaloda. Viņš runāja tikai itāļu valodā, angļu valodu tolaik vēl neprata. Bet mīlestība laikam runā savā valodā, tā mēs viens otrā ieskatījāmies. Vienīgais, ko viņš semināra laikā Vācijā bija iemācījies, bija “non stop” jebšu, ka tas nekad nebeigsies.

Dace, atceroties jaukās atmiņas par skaisto iepazīšanos stāstu vēl atklāj, ka līdz galam tomēr nenoticēja, ka mīlas stāsts turpināsies. Taču, re – 25 gadi laimīgas kopdzīves.

Enriko mēneša laikā bija iemācījies angļu valodu, mācoties dienu un nakti. “Viņš mani uzaicināja strādāt uz Itāliju savā teātra kompānijā. Vēl atceros, ka savā darbā pateicu, ka man uz mēnesi ir jāaizbrauc ļoti nopietnu iemeslu dēļ, par Enriko nevienam neteicu, tomēr arī nemeloju, jo es braucu strādāt.”

“Janvārī Itālijā ir svētki par godu Zvaigznes dienai. Šajā laikā Itālijā bērniem dāvanas nes ne tikai Ziemassvētku vecītis, bet arī labsirdīga ragana Befana. Man bija jāpārģērbjas par šo raganu, jāskraida pa ielām, jāaptur mašīnas un pa logu jāber iekšā konfektes,” Dace smejas, stāstot par savu ļoti nopietno darba piedāvājumu.

Kad nu jau abi kļuva nešķirami, kādu laiku braukājot viens pie otra, abi kopīgi pieņēma lēmumu pārcelties uz dzīvi Latvijā. “Par bāzes vietu izvēlējāmies Latviju, jo Latvijai bija daudz bonusu. Latvija deviņdesmitajos bija kā tikko uzarta zeme, jebkuru labu sēklu, kuru sēji, tā patiešām izdīga un auga. Mēs tik sējām un tik auga, un mēs bijām tik aizrāvušies, ka ļoti ātri sākām skriet pa karjeras kāpnēm. Tā sniega bumba vēlās arvien lielāka un lielāka gan pieredzes, gan izrāžu izmēru ziņā.”

Latvija kā bāzes vieta izvēlēta arī tāpēc, ka šeit ir ļoti spēcinoša daba, lieliski mākslinieki, un Latvijā ir ļoti prasīga, ar augstu latiņu publika – visas pirmizrādes notiek vispirms Latvijā. “Ja izrāde labi izies Latvijā, tad tas ir garants, ka citur pasaulē tas aizies uz urrā!”

Mēs esam pasaules pilsoņi, jo pēdējos piecus gadus mēs 95% braucam tikai pa pasauli dažādās turnejās. Amerika, Ķīna, Taivāna, Alžīrija, Arābu valstis un vēl, un vēl. Dace min, ka Eiropa gan ir mazāk ceļots, jo Eiropā nav tik lielu telpu lielformāta izrādēm. Mēs pārvietojamies ar 15 tonnām rekvizītu. Komanda uz šo brīdi bijusi 79 dažādās pasaules valstīs.

Mākslinieki ir apbalvoti ar vairākām starptautiski nozīmīgām balvām, taču vienu no tām pasniedza lielākā burvju asociācija, kura 2018.gadā Dacei un Enriko pasniedza diženo Merlin award kā labākā izrāde ģimeņu auditorijai. Jāpiezīmē, ka burvju pasaulē tas ir tas pats, kas kino pasaulē prestižā balva Oskars. Šo balvu ir saņēmis arī slavenais iluzionists Deivids Koperfīlds.

Daži fotomirkļi no izrādēm.

Tik aizraujošs un nepārtrauktā kustībā ir Daces dzīves gājums, taču kā tas bija savienojams ar mammas lomu?

Mākslinieku dēls – jaunās paaudzes iluzionists

“Pēc sešu gadu kopā būšanas sapratām, ka esam gatavi bērniņam. Jāsaka, ka bija brīdis, kad gribējām pārcelties uz Itāliju, jo Latvijā daudzas mūsu idejas nesaprata, kas citur Eiropā bija norma. Tad nu mēs ar visām mantām, lielu konteineru devāmies uz Itāliju. Pēc nedēļas Itālijā es uzzināju, ka esmu stāvoklī, tas bija 2002.gads, “es toreiz teicu, labi, neko ārā nekrāmēsim, griežam mašīnu ripā un braucam atpakaļ uz Latviju, es biju nolēmusi, ka vēlos dzemdēt Latvijā”.

Mākslinieku pirmdzimtais dēls Dante piedzima 2002.gadā. Mums kā māksliniekiem tas nepavisam nebija vienkārši, arī bērniņam ne – ar tik jocīgiem vecākiem, smejas Dace. “Mēs bijām pieraduši naktīs strādāt un tad attiecīgi līdz pusdienai gulēt, mums viss bija otrādāk. Un te pēkšņi mazais bērniņš iedod pavisam citu ritmu, kuram bija jāpakļaujas.”

Dace atsāka uzstāties, kad Dantem bija vien trīs mēneši. “Mēs viņu ļoti daudz kur ņēmām līdzi, vienlaikus daudziem ārzemju braucieniem bija jāpasaka nē, jo ilgāk par nedēļu es nevarēju būt prom.”

Arī Dante, tāpat kā abi vecāki, ir iluzionists. Šobrīd sasniedzis pilngadību. Savu interesi par trikiem dēls izrādījis jau divu gadu vecumā. “Kolīdz mēs sapratām, ka viņam ir liela vilšanās brīdī, kad viņš saprata, ka nav burvju triki nav brīnums, mēs negribējām sabojāt bērnību, un pārstājām to darīt, taču atkal atsākām, kad Dantem bija trīs gadi,” smejas Dace.

Trīs gadu vecumā dēls sācis apgūt burvju trikus, bet jau četru gadu vecumā pats sāka uzstāties.

“Viņš vispār man ir īpašs, viņam ir ļoti augsta atbildības sajūta un tolerance, viņš jau no mazotnes prot savākties uz skatuves. Viņš paņem visu publiku.” Dace teic, ka dēls paņēmis visu labāko no abiem vecākiem – viņš ir gara auguma puisis, viņam ir brūnas acis, viņš ir ļoti komunikabls, viņš arī perfekti prot gan latviešu, gan itāļu valodu.”

“Dante ar mums kopā bijis jau 26 pasaules valstīs, viņš lielākoties visu bērnību uzturējies pieaugušo cilvēku sabiedrībā, viņš ļoti ātri pieauga, un dzīvo jau patstāvīgi savā dzīvoklī no 16 gadu vecuma. Pats mācās, pats pelna, pats gatavo.”

Pasē latviete, sirdī itāliete

Runājot par temperamentiem, Dace smejas un saka: “Nav īsti skaidrs, kurš no mums ar Enriko ir itālis. Arī mūsu draugiem un radiem šķiet, ka es esmu vairāk itāliete nekā Enriko. Itālija ir liela, un tas zābaks ir garš, un temperamenti arī atšķiras, mana vīra ģimene ir no Itālijas ziemeļiem, viņi ir vairāk kautrīgi un ieturēti. Un te ierodas Dace no Latvijas kā spridzeklis.” Enriko mamma esot dzimusi Neapolē, abas esot ļoti tuvas un abas trakas, enerģijas ziņā Enriko mamma Daci pārsitot ar visu to, ka mammai tuvojas jau 90.

Daces prāt, tieši pēc līdzības ar mammu Enriko viņu izvēlējies. “Viņš ļoti mīl savu mammu, man šķiet, ka šis ir tas gadījums, kad vīrietis izvēlas sievieti līdzīgu savai mammai. Runā, ka pat pēc izskata mēs esam līdzīgas.”

Ja vēl par jaunību jeb laiku pirms Dace iepazinās ar Enriko, vai ar aizrautīgo dabu Padomju laikos nebija grūti dzīvot tādai “trakai” un aktīvai būtnei? “Nē, es esmu no tiem cilvēkiem, kuri mēģina saskatīt iespējas, nevis trūkumus. Ja tu nezini, ka var būt labāk un tu pieņem to košumu tajā periodā, kas faktiski notiek arī šajā pandēmijas laikā, es mācos akceptēt notiekošo un meklēt labo. Tādi pati formula arī man bija kādreiz. Es jau tad biju aktīva, es izmantoju tā laika sniegtās iespējas, ka nemaz nepamanīju, ko tas laiks atņēma.”

Daces azarts, degsme un aizrautība dzirdama visā sarunas laikā. Ne velti viņa ir māksliniece, jo stāsta tik spilgti, ka ir sajūta, ka skatītos kādu aizraujošu biogrāfisku filmu. Jautājot, no kā viņa mantojusi savas dotības, Dace teic: “Mans tētis pārsit mani, es teiktu, ka šīs dotības nāk pa tēta līniju. Arī mans vecaistēvs, kuram bija kādi 80 gadi, es vēl biju maza, bet mēs abi lēkājām pa atsperu gultu, dziedādami baznīcas dziesmas. Varbūt esmu visekspresīvākā no visiem, rādot to uz āru, bet viņos visos ir iekšējais spēks.”

Mūsu lielais sapnis bija – reiz mums būs burvju muzejs, burvju teātris

2020.gada 7.novembrī Pārdaugavā, bijušā kinoteātra “Liesma” telpās, durvis vēra iluzionisma teātris un muzejs Mystero.

Iluzionisma teātris Mystero. Foto: Aivars Liepiņš

Dace saka, ka vienlaikus tas ir lielais sapnis un arī pensijas depozīts. “Lai arī šis pagājušajā gadā sapnim teju pārvilkām svītru pāri, galu galā visi eņģeļi laikam bija kopā ar mums.”

Skaidrs, ka arī pandēmijas laiks ir ieviesis korekcijas visu cilvēku dzīvēs, arī Dace nav izņēmums. Runājot par pašu Mystero – apkārtējo cilvēku palīdzīgā roka bija par iemeslu tam, ka teātris šobrīd darbojas.

Covid-19 pandēmija gandrīz vai izjauca visus iecerētos plānus, taču nepadoties palīdzēja milzīgais cilvēku atbalsts. Ar tīri praktisku palīdzību projekta tapšanu atbalstīja gandrīz 30 dažādi uzņēmumi, kā arī citi projekta draugi, kas nesavtīgi nāca palīdzēt remontdarbos.

Bija brīdis, kad visa bija par daudz…

Skaidrs, ka ar šādu dzīves tempu, šķiet loģiski, ka kādā brīdī pienāca arī neliels lūzums, ja to tā var nosaukt.

Tas bija 2007.gads. “Man bija rekords – tas bija decembris, kad mēneša laikā bija 76 dažādas korporatīvas ballītes, kurās tika izmantoti mūsu pakalpojumi.” Dace bija tik ļoti iegājusi azartā, ka sāka pazaudēt sevi. “Es sāku apmeklēt psihologu, jo pasmaidīt vairs nevarēju no paguruma. Speciālists man lika paraudzīties uz to, ka manā dienaskārtībā nav laika ne sev, ne draudzenēm, ne atpūtai, ir tikai darbs, darbs, darbs. Es sapratu, ka kaut kas ir aizgājis šķērsām.”

Lai arī cik ļoti tu nemīlētu savu darbu, tas nevar aizņemt visu nogriezni, ir vēl tik daudz citu lietu, ko darīt.

“Tas bija tāds kā revolūcijas laiks, kad mēs no daudz kā atteicāmies. Mēs salikām visas olas vienā groziņā, proti, es runāju par lielformāta izrādēm, pie kurām palikām, kurās ieguldījām visu enerģiju un cēlām latiņu šajā vienā lietā.”

Pieņemot tik radikālu lēmumu, Daces dzīvē parādījās arī brīvs laiks pašai priekš sevis, un viņa no 40 gadu vecuma sāka cītīgi strādāt pie garīgās izaugsmes. “Es sāku atrast laiku sev, draudzenēm, sportam, atpūtai dabā, jogai, atradu laiku arī indiāņu šamanisma praktizēšanai, kas vienmēr bijusi tuva.”

Nepiepildītais sapnis – kļūt par dziedātāju

Vēl kāds interesants fakts par Daci – viņa vienmēr sapņojusi kļūt pat dziedātāju. Savulaik mācījusies arī pie Jolantas Gulbes, bet uz doto brīdī pievienojusies etnodziedāšanas folkloras kopai “Stiprās sievas” pie Igetas Ozoliņas. Daces vēl nepiepildītais sapnis ir izskolot savas dziedāšanas prasmes tā, lai varētu uzrīkot solo koncertu. “Pavisam drīz jau vienu dziesmu mēģināšu ierakstīt studijā, man ir savs teātris, kur varēšu rīkot savu bezmaksas koncertu, smejas Dace. “Bet jāsaka, ka visā, ko daru, man ir uzstādīta augsta latiņa, tāpēc vēl mācos.”

Lai gan par pandēmijas laiku ilgu laiku sarunai neveltījām, Dace saka vien to, ka tāpat kā Padomju laikos, arī tagad mēģina no laika paņemt vislabāko, darbs turpinās, nedaudz citādi, bet viss notiek!

Ar gaišu skatu katru dienu

Dace sarunas noslēgumā arī pastāstīja par saviem ikdienas rituāliem, kas palīdzot noturēties uz pozitīvas frekvences. “Man ir rīta un vakara rituāli. No rīta pieceļoties, es izeju uz balkona, veicu vingrinājumu “debesu duša”, es iztēlojos, ka manas rokas iestiepjas debesīs, es paņemu rokās lietus mākoni, un tā ūdens, līstot uz manas galvas, noskalo visu negatīvo un lieko. Es katru rītu ceļos ar domu, ka šī ir mana labākā diena, man ir jāpaspēj izdarīt kaut ko labu. Savukārt vakaros es pasakos par doto dienu un domāju labas domas par visiem, ar kuriem man dienas laikā ir bijis kontakts.”

Nobeigumā Dace prognozē, ka vēl jau paies zināms laiks, līdz viss sastāsies savās vietās, taču mākslinieki aizvien rada jaunas idejas un ņem visu labu, ko dzīve sniedz!

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube